Noteikumi ir. Pilsētā pie pavadas un ārpus apdzīvotām vietām tādā attālumā, kurā var savu suni kontrolēt. Bet dzīvē diemžēl tā nenotiek. Mani bērni arī mazi bija iemācīti baidīties no suņiem. Bet nu kamēr nebūs reālu sodu vai pārrunu, diez vai kas baigi strauji mainīsies.
No otras puses tā kā daudzi čipēti (gandrīz visi), tad vismaz jaungada pēcsalūtu žēlabu mazāk, bet vēl daudz gadiem jāpaiet līdz lielākā daļa saimnieku iemācīsies kā uzvesties

Bet mani mulsina šis “bet mans sunītis ir mīļš”, un tas nekas, ka viņš parkā pienāk nolaizīt bērnu. Mīļš! Man dažkārt ļaunākajos brīžos gribas sist tos suņus, bet viņi jau nav vainīgi par putlūriņ-saimniekiem.

Man pašai ir neomulīgi suņu klātbūtnē - tie tomēr ir zvēri.

Mīļš un slikti audzināts arī lec virsū laizīt seju, kas sarežģī lietas cilvēkiem augumā ap metru.
Suni sist nevajag, bet aizrādīt saimniekam drīkst. Suns jau nav vainīgs, ka saimnieks lohs

Nu jā, bet nesen mežā aizrādīju un saimnieks bija drusku sašutis, jo - protams, ka es viņu nevaru sasaukt, viņš ir kucēns, gan jau nekodīs, ko tad lai es daru?”

Redz, mežā zvērs drīkst būt bez pavadas. Piem., Rīgā, Biķernieku mežā dzīvniekam jābūt pie pavadas tur, kur cilvēki - uz lielajām takām vai meža nomalē, piemēram, bet pilnīgi oficiāli to drīkst laist brīvi skriet pa ... nu pa mežu, prom no takām.

bet vai suns drīkst mežā pieiet klāt un apriet cilvēku, nu, tā, ka es jūtu, kā viņš man iet apkārt un pieglaužas kājām? es nedomāju, ka sunīši vairs nedrīkstēs pa sūnu ciņiem paskriet, bet saimniekam taču ir jāsaprot sava suņ iespējas.

Man šķiet, ka atbilde uz tavu visai emocionāli pielādēto jautājumu te ir izskanējusi jau vairākkārt, t.sk. noklusēti arī manā iepriekšējā komentārā.

Aij, es neesmu vairs tik emocionāli pielādēta kā rakstot šo postu :)
Es vnk domāju, kā ir patiešām - vai tas skaitās kādu noteikumu pārkāpuns, ja mežā mani apluncina suncis?

Jāpalasa noteikumi, bet varētu būt, ka atkarīgs, kurā vietā mežā (pieņemot, ka suns ir tikai apluncinājis u.tml., nevis sakodis).

ir gan!
Ja suns Tev skrien klāt, tas nozīmē, ka saimnieks to nekontrolē - negrib vai nemāk tas ir cits jautājums.
Man pašai ir bijis liels vilku suns, kuru biju mācījusi, un kurš vispār tolaik visur gāja vaļā, bez kādām pavadām. PĒC tam, kad biju samācījusi un zināju, ka klausīs.
Viņš svešiem cilvēkiem virsū neskatījās un bērniem vispār gāja ar līkumu.
Jā, toalik es daudz sapratu par suņu psihologīju, un arī šobrīd lielākoties sunim redzu, ko viņš taisās darīt - jebkuram svešam, uz ielas. Bet MAN tas nav jāzīlē. TAS ir jādara suņa saimniekam.
Un ir reizes, kad ir vnk skaidri redzams, ka suns ir agresīvs un ņefiga tas saimnieks viņu nekontrolē.
IR ok aizrādīt, un ir ok arī pūst sunim pipargāzi purnā, ja suns skraida savā vaļā, lien virsū, ja ir acīm redzami, ka viņš var vai vismaz gribētu iekost. Esmu tā darījusi un darīšu vēl, ja nedod dies vajadzēs. Ja vajadzēs, iepūtīšu arī saimniekam. Es neļaušu, lai manu bērnu sakož, tāpēc ka "suns nav vainīgs, ka saimnieks lohs".

Kamēr zels un plauks "mums rekur kucītei gadījās", "mums ne jau izstādēm, bet sirdij, pa lēto", "bērni grib", "kucītei noteikti vienreiz jādzemdē", tikmēr vnk būs suņu pārprodukcija un tie tiks cilvēkiem, kas nesaprot, ko uzņemas un pēc tam šausminās, ka pie vetārsta jāmaksā balta nauda un, ka suņu skola vispār kosmosu maksā. milzu lielākā daļa suņu saimnieku ir sitami un mērcējami

mums rajonā ir štāpeļiem suņi, kurus no pavadas palaižot, pēc tam nevar saimnieks noķert, kas skrien manam baram līdzi, tad es vnk eju kopā ar saviem un to suni pie saimnieka un palīdzu noķert, bet man ir apnicis bezjēgā stāstīt par pozitīvo apmācību, par to, ka suns jāslavē un jāapbalvo katru reizi, kad atnāk saukts, tas ir kā liet caurā sietā. cilvēki tikai stāsta savam lopam "re, skaties kādi tie sunīši paklausīgi, ne tā kā tu"; dīvainā kārtā tie suņi neko no tā neiemācās.

Nevaru teikt, ka mani suņi nekad neuzskrien kādam virsū, mežus un takas izvēlos tādus, kur cilvēku maz, līdz ar to, ir pārsteigums, kad pēkšņi kāds aiz līkuma parādās, bet nu, atsaukt man nav nekāda problēma.

bet redz - tā jau ir puse uzvaras, ka saimnieks saprot problēmu (re, neklausa), bet es arvien vairāk satieku saimniekus, kam šķiet, ka "mīļš suns taču var arī neklausīt".. :(

nav gan, cilvēki vnk noplāta rokas un pieņem, ka sunītis neklausa

Mans tēvs uzskatīja, ka viņa suņi labi klausa, kad pēc pasaukšanas un divreiz plaukstas sasišanas šie atnāca pēc vēl viena riņķa ap māju :D

kad es staigāju ar savu suni, sapratu, ka pastaiga ar suni - tas ir darbs. Jo īpaši kaut cik apdzīvotās vietās. Saimniekam VISU laiku jāskatās uz priekšu - tas, ko redz suns, un vajadzības gadījumā jāatsauc PIRMS tas suns tuvojas pretimnācējam vai tml.. Nevis situācija, ka suns ir tuvāk apkārtējiem, nekā saimnieks.
Personīgi es no mācītājiem suņiem nebaidos, lai viņš klaiņo riņķī kur grib, jo var redzēt, ka viņi klausa un klausīs. Bet man ir pieredze ar suni. Nav visiem tādas un arī nevajag. Tas ir laicīgi jāpamna saimniekam.

Par apmācību - nu var iztikt arī bez suņu skolas. Tikai ir jāmāca. Reāli paklausība, komandu atkārtošana, utt. es savulaik lasīju visādas grāatas, kad man bija suns un iemācīju pati. Man tolaik bija vispār tikai 14-15 gadi.
Un var iztikt arī bez gardumiem. Mans bijušais suns (bezšķirnes vilks) nekad nevienu gardumu nebija dabūjis par labi izpildītu komandu. Es slavēju, glaudīju, utt., bet nekādu gardumu. Jo esmu redzējusi "mācītos" suņus, kas tiklīdz saprot, ka saimniekam garduma nav vai nedos, tā viss - visa apmācība ir kaķim zem astes.

Man ir suns un pastaigas nekad bez pavadas. Un arī ar pavadu neļauju tuvāk par 2 metriem pienākt maziem un lieliem bērniem, bet tas droši vien tāpēc, ka man pašai savulaik ar saviem bērniem pastaigājoties un izbraucot kaut kur dabā, bija ļoti lielas bailes no brīvi skrienošiem suņiem. Un arī tagad ir joprojām, jo mans suns ir totāls vientiesis - ieraugot jebkuru suni, uztver to kā iespējamo rotaļu draugu.
Tavu īgnumu ļoti saprotu un tolerēju.

Daudzi no viņiem vienkārši zina, ka ar suni pie pavadas viņi konkrētās situācijās tiktu galā vēl sūdīgāk.

Un to saku es – cilvēks, kurš reizēm suni laiž vaļā no pavadas, bet vienmēr mēģina piesiet, ja redz pretim nāk cilvēki. Jāsaka gan, ka nevienmēr paspēju un tad gan cepos. Kaut vai tāpēc, ka pat, ja suns neko nedarīs, nekur nav teikts, ka cilvēkam nav bail no suņiem.

Bet suņa audzināšana fakin nav viegla, īpaši trenēt viņam tikt sasaucamam, kas ir pati pati augstākā klase. Un vairums cilvēku ir ne tikai stulbi, bet arī slinki. Diemžēl.

P.S. – džeks ar kucēnu: lohs. Pats labākais laiks, kad sākt audzināt ideālu suni. Ja es būtu sapratusi kinoloģijas būtisko lomu ātrāk, būtu daudz jebļas aiztaupījusi.

kad man bija 13 gadi sāku pati mācīt toreiz ķēdes vilku suni (nu tā ap 1 gadu vecu, attiecīgi viss vēl nebija zudis). Atceros kā mācīju sasaukt. Ar garu garu striķi laidu vaļā un kad saucu, tad skrēju pakaļ un kāpu uz striķa. :D Protams, ne pārpildītā parkā, bet kaut kādās pie-upes pļavās, kur neviena nebija puskilometra attālumā.
un tā baigi pamazām, pamazām nonācām līdz tam, ka varēja iet vispār vaļā visu laiku (šķiet ap 3g vecumu), zināju, ka tad kad pasaukšu, būs blakus.
Tb imho bez suņu skolas VAR iztikt, bet anyway - tas ir ellīgi ilgs darbs saimniekam. Es tolaik reāli pa 2-5h dienā ar suni staigāju, mācīju, spēlējos, blandījāmies viskautkur. Tāpēc arī klausīja. Nu nevar suni "pamācīt" 5min dienā un cerēt, ka būs baigā paklausība, utt..

līdzsvaram piebildīšu, ja es brauktu uz dabas takām, tad tieši katrreiz ļoti ilgotos satikt kādu mīļu bezpavadas sunīti, kas pie manis pieskrietu sasveicināties (nesitiet, lūdzu)

haha, šausmas, noglāstīt suni - pēc tam taču smird rokas :D

Es vienmēr nēsāju līdzi piparu gāzi un šad tad arī izmantoju bezpavadas suņiem. Praktiski visiem reakcija pēc viena pūtiena ir apmesties par 180 grādiem un testies projām, interese par mani izgaist momentā. Viņi tad nolaiza degunu un that is that, neizskatās, ka ciestu.

Es mēdzu ceļot pa provinci un vienreiz man metās virsū medību suns, kuram man nācās pūst kādas reizes 4, jo viņš riņķoja ap mani kā ap tādu mežacūku, skatoties kur kāda neaizsargāta vietiņa, kur mani noplēst. Bet beigās pipargāze uzvarēja.

Bet! Lai gan es vienmēr sākumā saimniekus brīdinu, lai paņem suni pie pavadas, savādāk pūtīšu, mani vienmēr ignorē, bet pēc pipargāzes iepūšanas paliek absolūti psihi un it īpaši vīrieši nāk man virsū un draud nosist. Tad ir jābūt gatavībā pūst arī saimniekam, bet nu tā fiziska sadursme ar cilvēku, tfu tfu, nav notikusi.

šausmas, es iedomājos tos psihos saimniekus, drebuļi pārņem.

pēc tam, kad man uzbruka tas medību suns un es viņu sapūtu, es aizbraucu tālāk ar velo un pēc brīsniņa man pakaļ dzinās tā suņa saimnieks ar auto. well, that was fun... not

man izcili nepatīk, ja cilvēki paņem ļoti žiperīgus (maigi izsakoties) milzeņus un uzskata, ka suņu skola viņiem neko neiemācīs, labāk paši. yeah, tas vienmēr beidzas labi.

Lai arī man pašai ir paniskas bailes no suņiem, kopš mani bērnībā sakošļāja viens tāds, un savlaik besīja tie suņu tusiņi parkos, kad saimnieki pļurkst kkur bariņā nostatus un suņi skrien palēkdamies savā vaļā un es tur tāda ar sīko opā, nopuņķojusies un panikā noraudājusies mēģinu sasaukt saimniekus, lai savāc tos savus suņus. Taču es novertēju, ka aizvien vairāk ir mīlētu, socializētu un lolotu suņu, kuri "māk uzvesties sabiedrībā" un pat es nejūtos apdraudēta un man patiešām prieks, ka tie dzīvojas pa vasaras terasēm bez pavadas u.t.t. Bet, nu, jā padomju un postpadomju agresijas mantojums visos līmeņos un aspektos liek nemitīgi būt "na storozhe"

Jā, kaut kā tie suņi terasēs vai festivālos liekas “savējie” un kaut kā uzticamāki, jo saimnieki tātad ir no kāda palielāka pašu burbuļa.

mans sunītis ir mīļš, bet lec virsū.
Bet, ko es gribu pateikt - man liekās,ka suns mežā ir tikpat tiesīgs atrasties bez saites kā cilvēks.