Daudzi no viņiem vienkārši zina, ka ar suni pie pavadas viņi konkrētās situācijās tiktu galā vēl sūdīgāk.

Un to saku es – cilvēks, kurš reizēm suni laiž vaļā no pavadas, bet vienmēr mēģina piesiet, ja redz pretim nāk cilvēki. Jāsaka gan, ka nevienmēr paspēju un tad gan cepos. Kaut vai tāpēc, ka pat, ja suns neko nedarīs, nekur nav teikts, ka cilvēkam nav bail no suņiem.

Bet suņa audzināšana fakin nav viegla, īpaši trenēt viņam tikt sasaucamam, kas ir pati pati augstākā klase. Un vairums cilvēku ir ne tikai stulbi, bet arī slinki. Diemžēl.

P.S. – džeks ar kucēnu: lohs. Pats labākais laiks, kad sākt audzināt ideālu suni. Ja es būtu sapratusi kinoloģijas būtisko lomu ātrāk, būtu daudz jebļas aiztaupījusi.

kad man bija 13 gadi sāku pati mācīt toreiz ķēdes vilku suni (nu tā ap 1 gadu vecu, attiecīgi viss vēl nebija zudis). Atceros kā mācīju sasaukt. Ar garu garu striķi laidu vaļā un kad saucu, tad skrēju pakaļ un kāpu uz striķa. :D Protams, ne pārpildītā parkā, bet kaut kādās pie-upes pļavās, kur neviena nebija puskilometra attālumā.
un tā baigi pamazām, pamazām nonācām līdz tam, ka varēja iet vispār vaļā visu laiku (šķiet ap 3g vecumu), zināju, ka tad kad pasaukšu, būs blakus.
Tb imho bez suņu skolas VAR iztikt, bet anyway - tas ir ellīgi ilgs darbs saimniekam. Es tolaik reāli pa 2-5h dienā ar suni staigāju, mācīju, spēlējos, blandījāmies viskautkur. Tāpēc arī klausīja. Nu nevar suni "pamācīt" 5min dienā un cerēt, ka būs baigā paklausība, utt..