kad es staigāju ar savu suni, sapratu, ka pastaiga ar suni - tas ir darbs. Jo īpaši kaut cik apdzīvotās vietās. Saimniekam VISU laiku jāskatās uz priekšu - tas, ko redz suns, un vajadzības gadījumā jāatsauc PIRMS tas suns tuvojas pretimnācējam vai tml.. Nevis situācija, ka suns ir tuvāk apkārtējiem, nekā saimnieks.
Personīgi es no mācītājiem suņiem nebaidos, lai viņš klaiņo riņķī kur grib, jo var redzēt, ka viņi klausa un klausīs. Bet man ir pieredze ar suni. Nav visiem tādas un arī nevajag. Tas ir laicīgi jāpamna saimniekam.

Par apmācību - nu var iztikt arī bez suņu skolas. Tikai ir jāmāca. Reāli paklausība, komandu atkārtošana, utt. es savulaik lasīju visādas grāatas, kad man bija suns un iemācīju pati. Man tolaik bija vispār tikai 14-15 gadi.
Un var iztikt arī bez gardumiem. Mans bijušais suns (bezšķirnes vilks) nekad nevienu gardumu nebija dabūjis par labi izpildītu komandu. Es slavēju, glaudīju, utt., bet nekādu gardumu. Jo esmu redzējusi "mācītos" suņus, kas tiklīdz saprot, ka saimniekam garduma nav vai nedos, tā viss - visa apmācība ir kaķim zem astes.