pajautā! -

ir garša viņam.
izmantoju fish pie un dažiem indiešu ēdieniem

tesco saffron

copy-paste:

"KARALISKA KRĀSA, KARALISKA GARŠA
Labam safrānam ir spēcīga smarža un viegli rūgtena un asa garša. Drīksnā esošā krāsviela labi šķīst ūdenī, tāpēc mūsdienās safrānu galvenokārt lieto ēdienu iekrāsošanai, ne specifiskas garšas iegūšanai. Vidusjūras valstīs safrānu nelielās devās pievieno gaļas un zivju ēdieniem, piemēram, tradicionālā bujabēza (Bouillabaisse) zupa nav bez tā iedomājama. Franču virtuvei raksturīga bumbieru un ābolu iekrāsošana safrāna, baltvīna un cukura marinādē. Spāņi safrānu pievieno paeljai, itāļi iekrāso ar to risoto, arī indiešu ēdienos safrāns ir tipiska garšviela, savukārt Anglijā populārs ir Kornvolas pīrāgs ar safrānu.
Gan cenas, gan spēcīgās, specifiskās garšas un aromāta dēļ safrānu ieteicams lietot ļoti mazās devās. Par vērtīgāku tiek uzskatīts nesamalts safrāns – safrāna „pavedieni”, tiem jābūt spilgti sarkanbrūnā krāsā un it kā nedaudz eļļainiem."
ak jā - ņemts te: http://virtuve.calis.lv/noderigi/garsvielas/krokusa-ziedu-driksna-safrans/

(p.s. nezinu es par to asumu - īpasi nejutu, bet neliels, īpatns rugtenums ir :) un tā smarža - mmmm :))

vēl netā atradu pdomus:
NODERĪGI
• Ieteicams pirkt nevis safrāna pulveri, bet drīksnas, jo tas var būt viltots. Nereti safrāna vietā tirgo lētu mākslīgo safrānu. Šis aizvietotājs ir krāsviela, kurai nepiemīt safrāna savdabīgākā garša un smarža.
• Jo safrāns ir tumšāks, jo labāka tā kvalitāte, – tumši sarkans vai sarkanbrūns un pēc konsistences mīksts.
• Safrāna rezerves vēlams atjaunot reizi pusgadā, to tas ātri izbāl, izžūst, kļūst trausls un zaudē savu aromātu.
• Ja tiek izmantots safrāna pulveris, tad katlā tas ļoti rūpīgi jāsamaisa ar pārējām ēdiena sastāvdaļām.
• Gada laikā cilvēkam nevajadzētu apēst vairāk par vienu gramu safrāna.

rīsu kroketēs liku, tur diktan feini iederās. garša tāda hmm, nu saldeni kaut kāda.
pirku safrānu pirms simts gadiem krišnu bodītē uz baronielas, kārtīgs ķobsis pa 8ls, rimčikos un ta mazpaciņas divīti trīnīti piķo.

Tā gan- safrāns, gluži kā vaniļas pākstis, ir , bet lieto ne kā sāli.

Ja ieminējies par kliņģeriem - Tev varbūt ir kāda uzticama kliņģera mīklas recepte? Es esmu mēģinājusi vienu no savām bulciņu mīklas receptēm, bet kliņģerim tā bija galīgi garām, noteikti ir kādi specifiski knifi, lai sanāktu tieši kliņģerim atbilstoša tekstūra.

Es arī piesakos uz kliņģera recepti :)

nu labi atradu ķobi - 8.60ls, 100g un tas biaj pirms gadiem..dažiem. tam, ka šis varētu būt viltus safrāns man grūti noticēt, esmu satikusi viltus safrānus un šim garša ir pavisam cita. faktiski - tā ir, viltus grašas vispār mēdz nebūt. ot. jā, zinu arī, ka safrāns ir ellīgi dārgs. ak, ko tik es nezinu :)

nu man mātei tādu tiešam milzu paku atveda no turcijas(laikam) un to arī nevar ne salīdzināt ar manu krišnu safrānu. es saprotu, ka neviens negrib ticēt, ka man ir normāls safrāns, bet nu ir! :)

akjā, pamatā jau prku, lai liktu pie piena ar medu, bezmiega iznīdēšanai. gardi.

kādu šķipsnu - trakā!!! :D (un biezā :D )

bet veselīgs gan jams esot - tas daudz dzirdēts

Un kanēlis! :)

Kuras jālieto, jo viegli pieejamas. Nav ko meklēt "grālu".

kad strādaju restorānā, Spānijā, tad liku klāt pie paellas. Bez tā nav iedomājāma īsta paellas garša. Un krāsa:)

Comment of the day! :)

tā nepateikšu, jo liku uz aci un beigās, kad jau visas sastāvdaļas kopā. Šķipsniņu.

nē, es saku par daudzumu attiecībā pret rīsiem:)

ir recepte, bet pārstāvu viedokli, ka mūsu platuma grādos, bez speciālas pannas un pareizās uguns uzpariktes, nekāda labā paeļļa nesanāks. Tas drīzāk būs plovs ar jūras veltēm.
Recepte:
gareniski sagriež sarkano papriku, lai sanāk apmēram 2 cm šķēles. Pavisam īsu brīdi apcep uz straujas uguns. Tad ņem vist, trusi, vai kas nu ir no gaļas, un arī cep uz straujas uguns. Kad viegli aprauts brūns, tad sastum to visu pa pannas malām (lūk, te ir ļoti svarīga pareizā panna un uguns uzparikte, kas sastāv no uguns riņķiem, kurus var atsevišķi atslēgt un ieslēgt. Kad apcep pannas vidū, tad deg tikai pats mazākais deglis, kas ir pannas vidū, bet ārējie riņķi atslēgti) un vidū izber sasaldētus paeļļas dārzeņus (lielās, baltās pupiņas ar zaļās ar visām pākstīm). Pacep kādu brīdi un ar izstumj visu pa malām. Ņem sasaldētos jūras mošķus un izber pannas virsū. Atkal pacep. Tad vidū lej tomatus pasirte, kas atjaukti ar svaigi sarīvētu tomātu. Visu maisa kopā. Tomāti oksidē un noņem no pannas piedegumu. Tad ņem buljonu un uzlej, lai viss būtu apsegts un peldētu peldētu. Visu sautē uz straujas uguns ik pa laikam apmaisot, lai novārās šķidrums. Ja buljons uzlējies par daudz un gaļa jau pavisam gatava, tad to izlasa ārā. Kad novārījusies puse no šķidruma, tad ber rīsus. Daudzumu nepateikšu, jo grami mērījās attiecīgi no pannas lieluma - ēdāju skaita. Katrā gadījumā, kad paeļļa gatava, tā nedrīkst būt piezākā par pirksta platumu. Kā rīsi uzbērti, tad visu uzmanīgi izlīdzini pa pannu, lai ir vienmērīgi, nogriez mazu uguni un vāri (man sanāca precīzi 17 min.). Kad atlikušas pēdējās piecas min, tad liec atpakaļ gaļu, Paeļļa ir gatava, kad nav vairs ne grama šķidruma. Bet tas jānoķer uz minūti, jo savādāk piedegs. Īsi pirms griez nost uguni, ņem sākumā apcepto papriku un izliec pa perimetru:), tāpat kādu jūras mošķi. Tas ir garnīrs. Tad uguni nost un paeļļu apklāj ar papīra dvieļiem un nostiprina sānos ar knaģiem. Tai ir jāievelkas/jāatpūšas min. 5-10. Pasniedz ar sagrieztiem citroniem, kurus katrs pats uzspiež savai pannas pusei, cik nu gribas.
Pa vidu ir garšvielas - paeļļas kurkums, pipari, paprika. Sāli nav pieņemts lietot, tā nāk no tā, kas ir ticis buljonam vārot.

Recepte super un tagad tikai jāizdomā, kā pēc iespējas precīzāk pagatavot. Kadus rīsus izmantoji? Kad mielojāmies ar paellu, ievēroju ka tie rīsi ir tādi resnaki, nu līdzīgi pēc formas, kā grūbas. Galīgi neklasiski.

lielas jēgas prasīt "kā garšo" nav - aprakstīt garšu safrānam manuprāt nevar (izņemot, ja kāds to ir ēdis karotēm) - ir jāpagaršo ... salda pilnīgi noteikti nav, lai gan Irānā un citās blakus valstīs mēdz, pirms likšanas ēdienam klāt, izšķīdināt cukurā

parasti lieto ļoti maz (salīdzinoši ar citām garšvielām)

Iegūst no viena specifiska krokusa ziediem dabā izskatās šadi:



Droši pērkamā veidā izskatās šādi (attēls stipri palielināts + mēdz būt arī stipri tumšākā krāsā) :



Par pulveri nekad nevar būt drošs - kā jau minēja bieži jauc kurkumu klāt vai ko citu. Nosauktās cenas arī izklausās drusku aizdomīgas, bet par dzintarzemi nezinu - šinī galā īsta manta maksā aptuveni 8Ls par 1 gramu. minētie 'neta padomi', izņemot par krāsu, izklausās nedaudz aizdomīgi, bet ko nu es saprotu

bez paellas un konditorejas der atcerēties veco labo plovu - īstu bez safrāna negatavo

viņi taču sēdēja uz zīda ceļa, un nabaga bagātie kitajozu tirgotāji turpceļā atbēra rīsus, atpakaļceļā safrānu, aitas paši dīrāja

Saliktenis? Kādā nozīmē?
Arī uzbeku. Faktiski ir uzbeku plovs, irāņu, tjurku, kirgīzu, tadžiku, afgāņu, hindi (ziemeļu un centrālā Indija) u.c. variācijas ar līdzīgi skanošiem vai ne-līdzīgiem nosaukumiem.

Rīsi Uzbekijā aug gan, tiesa vienā vietā - Fergānas ielejā.
Izaug ļoti maz un principā pietiek tikai vietējo vajadzībām. Tiesa var nopirkt par baisu naudu reģiona valstu tirgos kā arī Maskavā. Tāpat kā ar safrānu, ļoti bieži tirgo viltojumus.
Šinī krastā bija jāiet uz Buhāras žīdu rajonu un ar uzbekiem jāsarunā lai atved (ar ļotaku), jo savādāk nopirkt nevar.
Populārā šķirne: Dev-Zira. Izskatās šādi un šādi.
Citas populārās vietējās šķirnes: Čungara (var būt dārgāks par dev-zira), Dastar-Sarik, Alanga, Lazārs, Kora-Koltak. Ir kautkādi eksotiski basmati paveidi, bet redzējis-ēdis nēesmu.

Par safrānu. Safrāns tur "ir" un "ir" tādā pašā veidā kā tas "ir" visur citur un laikos - pēdējos 3.5 - 4 tukstošos gadu (droši vien, ka senāk arī - nezinu).
Jāatcerās tikai iz skolas tādas lietas kā "pasaules vēsture", "kulturas vēsture","senā Grieķija", "Aleksandrs Lielais", "Persija", "Lielais Zīda Ceļš", utml. un tad teorētiski aptuveni būtu jābūt nojausmai kā.

Jeb drusku garākā īsumā cilvēki diezgan ilgi savā vēsturē ir tirgojušies. Un diezgan ilgi to nabaga krokusu kultivējuši (labi tas notika vēlāk). Piem. Ķīnā, kur tas "arī nav" jeb oriģināli neaug (mūsdienās, liekas, audzē gan) , liecības par safrāna izmantošanu medicīnā arī perās diezgan sen atpakaļ. Ja apskatamies kartē, kur bija senā Grieķija un Vidusjūra vispār, Ziemeļāfrika, Ķīna, Senā Persija, ieskaitot Uzbekistānu un citas stānas kā arī mūsdienu Irāna, kas šobrīd, liekas, ir lielākais safrāna eksportētājs un apskatamies senos tirdzniecības ceļu maršrutus, tad jautājumam "Kā jamie to dabūja gatavu?" vajadzētu atbildēties pilnībā.

es visu laiku pie ploviņa, paliek garšīgāks

Bujabēze nav iedomājama bez safrāna, vairāki kariji arī. Bet principā var likt klāt jebkam, kur ir dzīvnieku pasaules olbaltumvielas. Vegānos ēdienos varētu būt jāpiesargās, no otras pues, piemēram, turku zirņiem būs ok. Dod smagu, saldenu smaržu un attiecīgu piegaršu. Vērts pirkt tikai drīksnās.

ir garša un arī smarža. es Grieķijā iegādājos pulverīša veidā, nevis ar visiem ziediņiem, ik pa laikam pielieku rīsiem un uzreiz ir tāda īpatnēja smarža un garša. Un nav arī daudz jāliek.