muzungu saka...

Man šodien ir ļoti žēl to "resno" meiteni, kuras liekais svars bija divos pirkstos saspiesta āda uz vēdera. Tu pazaudēji labāko laiku savā jaunībā uztraucoties par to, kā tev nav.

Joprojām esmu šautrās. Tagad arī atsākušās aktivitātes manas Doncītes Lēdiju klubā un Superlīgā, kur protams esmu. Nu un vakar gribējās visām lēdijām parādīt, kā es sakačājusies esmu pa lokduni un tā.... bet pirms mūsu šautru vakara ieskrēju pie kuminjsh un vienvārdsakot pēc divām pudelēm vīna savas virsotnes neparādiju gan..

Te kāds vēl raksta, ja? Kaut kā pietrūkās Cibas pēkšņi. Varbūt laiks nopurināt putekļus un atgriezties? :D

Vai depresija var bút tad, kad viss ir labi?

Neuzdrīkstieties mirt!!! Pat nedomājiet!!!

Dievs žēlīgais, nu kāpēc ir tik smagi???

Ja atceraties Cibas Faniju, viņas māsa ielikusi FB lūgumu!

Lūgums pēc palīdzības Sarmītei Dukātei!!!
Mūsu ģimeni ir piemeklējusi nelaime, māsai atrodoties Gruzijā palika slikti, veicot tur veselības pārbaudes, tika atklāts nekavējoties operējams smadzeņu stumbra vēzis. Plānotā mājās atgriešanās 06.08. nenotika, jo ārsts stingri aizliedza lidot. Šī ir tā reize, kad varu teikt - obligāti sevi apdrošiniet dodoties uz ārzemēm, jo nekad nevar zināt, kas var notikt.
Operācijai un 10 dienām reanimācijā - ar ģimenes, radu, draugu un māsas darba devēja finansiālo atbalstu - tika savākti 7715 EUR. Diemžēl radušos sarežģījumu dēļ māsai jāpavada papildus 8 dienas reanimācijā un pēc tam jāturpina ārstēties palātā, kā arī ambulatori. Veselības sarežģījumu dēļ Sarmītei jāsaņem rehabilitācija. Līdz ar to ir nepieciešami papildus finansiālie līdzekļi. Šobrīd Sarmītes dzīvības un veselības uzturēšanai ir vajadzīgi papildus 4830 EUR.
Lūdzu ziedot katram savu iespēju robežās, dotajā brīdī ir būtisks katrs ziedotais eiro.
Jau iepriekš katram pateicos par ziedoto laiku un finansiālo atbalstu.
Sarmīte Dukāte
p.k. 21057512756
AS "SEB banka"
SWIFT (BIC) kods: UNLALV2X
Konts: LV64UNLA0091021309690

... un nav nekā labāka par labi padarīta darba sajūtas. Jo dots ir simtiem reižu garšīgāgs par saņemto!

Kad četros pa nakti pamodināju vīru, lai pastāstītu ka Nicolas Cage sita man kanti, bet es noraidīju viņa uzmanības apliecinājumus un viņš vienalga zvanīja man un cik viņam vispār tagad ir gadi?? ... nezinu, kaut kā biju gaidījusi vairāk emociju par buču uz vaiga un čuči, mīlu, forši.

Mazas pilsētiņas, šauras ieliņas, senas baznīciņas, omulīgas kafejnīciņas ar siltiem cepumiņiem, sēžot blakus mīļam cilvēciņam - tādu deminutīvu ceļojumu es gribētu pirmkārt. Milzīgi kalni, augsti koki, akmeņaini ceļi, cepta gaļa, pamatīga vēsture, interesanti cilvēki, spēcīgi - tādu es gribētu otru. Taizeme, Maldīvu salas, Turcijas kūrorti, all inclusive, šopingi Parīzē un Milānā - nē paldies, tam es esmu par vecu, par slinku un par skopu :)

Es rakstītu, ja mani lasītu.

Mīļie mani cibulīši. Sen senos laikos Jūs man ļoooti palīdzējāt savākt materiālus, lai mazajiem ziķeriem Āfrikā ir ar ko rokas nodarbināt. Un tas bija FANTASTISKI! Šobrīd mans lielisks draugs un labs cilvēks, kas pats strādā melnu muti Rīgas 3. speciālā pamatskolā, meklē materiālus bērniem. Baigi aktuāli ir finiera atgriezumi. Skolā mācās bērni ar dauna sindromu, bērna trieku un autisma slimnieciņi. Mūsu valsts nav visu varena un atbalsts nav tik liels, kā gribētos. Ja Tev vai Tavam draugam vai draugu draugam pēc kādiem remonta darbiem un nedarbiem ir palikuši pāri finiera atgriezumi, kas pašam akurāt nav vajadzīgi, tad esi nu tik labs un atdod tiem, kas par to priecāsies no sirds un dvēseles! Ar mani var sazināties tepat Cibā, var arī uz epastu inese.alsina@gmail.com rakstīt vai sameklēt mani skypā elzuchio_x. Tak varam, ja gribam, vai ne? :) Jebkuri jautājumi un atdošanas prieks caur ivetaeds@gmail.com

Ļaunā ragana mazajai princesei pareģoja 100 gadu miegu, lai ieriebtu... būtu labāk novēlējusi sliktu vielmaiņu un nekāda buča neglābtu.

Nesen uzsākām ar vīru savu biznesu. Piegādājam Anglijas interneta veikalos nopirktās preces. Jāsaka, ka sākums ir feins. ir pirmie apmierinātie klienti un katrs Paldies silda sirdi :) Šobrīd strādājam pie mājas lapas, solas būt maija sākumā un tad jau vispār būs smalki. Kad uzsāku - pat nenojautu, cik daudz darba ir jāiegulda, cik daudz jaunas lietas jāiemācas, cik daudz tas laiku paņems, bet šobrīd jau kad viss sāk darboties, sadardības nostabilizējas un kļūdas novērstas, saprotu ka bija vērts!
Pagidām, kamēr www.intox.lv ir izstrādes procesā, darbojas http://test-silver.com/intox/calculate.html
Visi mīļi aicināti sūtīt daudz un dikti! :) Starp citu, mums ir labāka cena nekā konkurentiem :D

No kāda vecuma bērnus ir vērts vest un Disneyland vai super-duper ūdens atrakciju parkiem?

Man Ciba vairs nepatīk.

Par tiem visiem šausmu stāstiem sakarā ar aizbrakšanas tēmu uz ārzemēm.. Man nav tādas pieredzes. Kad piedzima Lauma, dzīvojām dikti dikti vidēji. Aizsūtiju 80 cv un saņēmu vienu atbildi no Maxiamas. Tad ar vīru vnk pīpējot izdomājām ka davai šaujam prom. UK dzīvoja mana māsīca, kas laipni piekrita sākumā izmitināt vīru. Šams aizbrauca jūlijā, es ar mazo paliku nogaidot līdz viņš iekārtosies. Pēc divām nedēļām viņš jau bija nokārtojis papīrus, atradis darbu - jau citā pilsētā, atradis kur mums dzīvot un mēs varējām braukt. Darbs smags viņam bija. Riktīgi sabeidza veselību pirmajos mēnešos. Strādāja siltumnīcā - neiesaku nevienam. Aizbraucām, pieteicu lielo puiku skolai, pati ar mazo pa māju dzīvojos līdz oktobrim, kad atbrauca mana mamma. Tad kopā ar vīru sameklējām darbu vienā lielveikalā. Protams darbs galīgi ne radoši pacilājoši skaists, bet kaulus nelauza, nervus nesabeidza un maksāja normali. Protams, protams... sākumā nedrošība - kas un kā. Pirmās lietas iedzīvei no krāmu tirdziņiem un humpalniekiem. Skaitījām kapeiku, ēdām roltonus.. bet tad kaut kā tas viss aizgāja. No darba nebaidījāmies - ja deva, ņēmām virstundas, strādājām arī citreiz bez brīvdienām, sadraudzējāmies ar kolēģiem, kas tagad jau ģimenes draugi - ar sievām un bērniem tusējam, forši. No dzīvoklīša centrā pārgājām uz klusāku rajonu. Māja, trīs stāvi, dārziņš - kur sīkiem dauzīties, līdz algai kapeiku neskaitam, par to, ko izdaram, mums samaksā. Un tas krasi atšķiras no darba Latvijā, kur virsstundas manā darba lauciņā, kas bija maketēšana un reklāmas izgatavošana un viss tas radošais un elegantais ārts, netika atmaksātas, bet tika uzskatītas par pašsaprotamu. Ir baigi feini, ka pēc rēķinu nomaksas pietiek šopingam, kīnō, pāris reizēm gadā patiešām feiniem ceļojumiem. Es joprojām iepērkoties skatos, kur ir atlaides, man patīk īstas ādas somas, kas no 150 uz 20 nocenotas, vai džinsi, kas no 100 uz 25.. nu patīk. Bet toties, kad svinam dzīvi, tad svinam un uz Ziemassvētkiem tikām pie 60 collīga teļuka un arī mobzis man ne no švakākajiem. Vai es to varētu atļauties Latvijā? Iespējams - bet tad man par to vajadzēja domāt uzreiz pēc skolas beigšanas, studējot ko patiešām peļņu nesošo.. vai piedzimt vajadzēja smukākai, lai pelnītu vāļājoties uz dīvāniņa bieza vīra azotē.. Vai es būtu laimīgāka - diez vai.
Par atgriešanos pat nedomājam. Tagad domājam, kā iekrāt iemaksai, lai paši savu māju varētu te nopirkt. Man te patīk. Man patīk tas dzīves līmenis, kuru esam izcīnījuši.
Mīnusi protams, ka te ir. Medicīna, izglītība - visnotaļ svarīgas lietas, kas Latvijā ir augstākā līmenī.. bet tas nav iemesls atgriezties, drīzāk te pacīnīties vairāk, lai tiktu uz to latiņu, kurā tu tiec pie tā visa tepat.
Plusi - med aprūpe ir par velti, izglītība - skolai puikam uz 1 septembri tikai jaunas kurpes un zīmulis jānopērk. Aizejot dekrētā (pie nosacījuma, ka esmu nodokļu maksātāja un esmu stradājusi, tāpat kā mans vīrs), es saņemu valsts atbalstu manas algas apmērā, kas man ļauj tagad nedomāt par atgriešanos pie virpas, kas ir liels pluss. Bērnudārzu es savai jaunākajai varu izvēlēties no sešiem variantiem. Nav trīs gadi rindā jāstāv. Birokrātija te ir ļoti sakārtota. Nekādas rindas. Viss notiek ar pasta starpniecību. Tādi visādi patīkami sīkumi, kas atvieglo ikdienu. Cilvēki ir laipni, pretīmnākoši. Ļoti reti, kad gadās atdurties pret sajūtu, ka tieku nonicināta, jo neesmu vietējā. Latvijā tas notika biežāk un tās izjūtas izraisija manis pašas tautieši. Ja es tomēr nolemtu pamest UK, tad tikai tāpēc, lai pārceltos uz kādu siltāku valsti - piemēram Spāniju. Tas būtu forši. Ak jā, iespējams ka mans stāsts ir plus mīnus veiksmīgāks, jo nekad neesmu domājusi par dzīvi lielpilsētās, kā piemēram Londona. Man šobrīd ļoti patīk mana mazpilsēta. Esmu palikusi mazāk cilvēkus un pūļus mīloša. Tā kaut kā. Un nē, neesmu saskārusies ar dzīvošanu vienā kambarītī ar sešiem poļiem vai 12 ķīniešiem. Neesmu rakājusies pa atkritumiem meklējot sadzīves tehniku vai ēdusi sapelējušu bulku.
Domāju, ka viss atkarīgs no cilvēka, motivācijas un darboties gribas nesarežģijot.