pajautā! -

lielas jēgas prasīt "kā garšo" nav - aprakstīt garšu safrānam manuprāt nevar (izņemot, ja kāds to ir ēdis karotēm) - ir jāpagaršo ... salda pilnīgi noteikti nav, lai gan Irānā un citās blakus valstīs mēdz, pirms likšanas ēdienam klāt, izšķīdināt cukurā

parasti lieto ļoti maz (salīdzinoši ar citām garšvielām)

Iegūst no viena specifiska krokusa ziediem dabā izskatās šadi:



Droši pērkamā veidā izskatās šādi (attēls stipri palielināts + mēdz būt arī stipri tumšākā krāsā) :



Par pulveri nekad nevar būt drošs - kā jau minēja bieži jauc kurkumu klāt vai ko citu. Nosauktās cenas arī izklausās drusku aizdomīgas, bet par dzintarzemi nezinu - šinī galā īsta manta maksā aptuveni 8Ls par 1 gramu. minētie 'neta padomi', izņemot par krāsu, izklausās nedaudz aizdomīgi, bet ko nu es saprotu

bez paellas un konditorejas der atcerēties veco labo plovu - īstu bez safrāna negatavo

viņi taču sēdēja uz zīda ceļa, un nabaga bagātie kitajozu tirgotāji turpceļā atbēra rīsus, atpakaļceļā safrānu, aitas paši dīrāja

Saliktenis? Kādā nozīmē?
Arī uzbeku. Faktiski ir uzbeku plovs, irāņu, tjurku, kirgīzu, tadžiku, afgāņu, hindi (ziemeļu un centrālā Indija) u.c. variācijas ar līdzīgi skanošiem vai ne-līdzīgiem nosaukumiem.

Rīsi Uzbekijā aug gan, tiesa vienā vietā - Fergānas ielejā.
Izaug ļoti maz un principā pietiek tikai vietējo vajadzībām. Tiesa var nopirkt par baisu naudu reģiona valstu tirgos kā arī Maskavā. Tāpat kā ar safrānu, ļoti bieži tirgo viltojumus.
Šinī krastā bija jāiet uz Buhāras žīdu rajonu un ar uzbekiem jāsarunā lai atved (ar ļotaku), jo savādāk nopirkt nevar.
Populārā šķirne: Dev-Zira. Izskatās šādi un šādi.
Citas populārās vietējās šķirnes: Čungara (var būt dārgāks par dev-zira), Dastar-Sarik, Alanga, Lazārs, Kora-Koltak. Ir kautkādi eksotiski basmati paveidi, bet redzējis-ēdis nēesmu.

Par safrānu. Safrāns tur "ir" un "ir" tādā pašā veidā kā tas "ir" visur citur un laikos - pēdējos 3.5 - 4 tukstošos gadu (droši vien, ka senāk arī - nezinu).
Jāatcerās tikai iz skolas tādas lietas kā "pasaules vēsture", "kulturas vēsture","senā Grieķija", "Aleksandrs Lielais", "Persija", "Lielais Zīda Ceļš", utml. un tad teorētiski aptuveni būtu jābūt nojausmai kā.

Jeb drusku garākā īsumā cilvēki diezgan ilgi savā vēsturē ir tirgojušies. Un diezgan ilgi to nabaga krokusu kultivējuši (labi tas notika vēlāk). Piem. Ķīnā, kur tas "arī nav" jeb oriģināli neaug (mūsdienās, liekas, audzē gan) , liecības par safrāna izmantošanu medicīnā arī perās diezgan sen atpakaļ. Ja apskatamies kartē, kur bija senā Grieķija un Vidusjūra vispār, Ziemeļāfrika, Ķīna, Senā Persija, ieskaitot Uzbekistānu un citas stānas kā arī mūsdienu Irāna, kas šobrīd, liekas, ir lielākais safrāna eksportētājs un apskatamies senos tirdzniecības ceļu maršrutus, tad jautājumam "Kā jamie to dabūja gatavu?" vajadzētu atbildēties pilnībā.