Karjeras izvēle/mainīšana
« previous entry | next entry »
Maijs. 8., 2020 | 06:58 pm
posted by: p_petersons in pajautaa
Ļ. cien. cibiņi, kuriem neriebjas savs darbs!
Kā izvēlējāties šo darbu? Kā sapratāt, ka tas ir priekš jums? Kā atradāt?
Extra interesanti būtu dzirdēt no ļaudīm, kas mainīja darbības jomu pieaugušā vecumā.
Ja ir kādi ieteikumi par piemērota darba atrašanu/izvēli ap 30 un vairāk, arī ļoti interesē.
Kā izvēlējāties šo darbu? Kā sapratāt, ka tas ir priekš jums? Kā atradāt?
Extra interesanti būtu dzirdēt no ļaudīm, kas mainīja darbības jomu pieaugušā vecumā.
Ja ir kādi ieteikumi par piemērota darba atrašanu/izvēli ap 30 un vairāk, arī ļoti interesē.
from: magnolia
date: Maijs. 8., 2020 - 07:26 pm
#
Atbildēt
from: ulvs
date: Maijs. 8., 2020 - 07:43 pm
#
Atbildēt
from: antuanete
date: Maijs. 8., 2020 - 07:46 pm
#
Atbildēt
from: adinkra
date: Maijs. 8., 2020 - 07:48 pm
#
Atbildēt
from: iokaste
date: Maijs. 8., 2020 - 07:53 pm
#
profesija, augstskola bija izvēlēta, noskatoties no citiem - kas bija interesanti, bet ne pa īsto.
Atbildēt
from: kants
date: Maijs. 8., 2020 - 08:24 pm
#
just do it.
Atbildēt | Diskusija
from: honeybee
date: Maijs. 9., 2020 - 11:20 am
#
Atbildēt | Iepriekšējais
from: ululate
date: Maijs. 8., 2020 - 08:49 pm
#
var paskatīties dažādus programmēšanas bootcamp - tie ir bez maksas un lieliska iespēja pamēģināt ieskatīties šajā pasaulē (iegūglē Accenture bootcamp, tur ir dažādas tēmas pieejamas).
Atbildēt
from: lavendera
date: Maijs. 8., 2020 - 10:29 pm
#
es būtu ar mieru vispār mainīt nodarbošanās jomu, ja varētu saraust naudu un nodrošināt sev pārtikušus turpmākos 50 gadus...
Atbildēt
from: swarmsea
date: Maijs. 9., 2020 - 12:54 am
#
Atbildēt
from: dejavu
date: Maijs. 9., 2020 - 07:33 am
#
Atbildēt
from: zvaigznjustari
date: Maijs. 9., 2020 - 10:31 am
#
Atbildēt | Diskusija
from: fool
date: Maijs. 9., 2020 - 01:34 pm
#
Atbildēt | Iepriekšējais
from: honeybee
date: Maijs. 9., 2020 - 11:19 am
#
esmu par to daudz laimīgāka
bet manā gadījumā bija prasmes, kas uzkačātas pamatdarbā (laika plānošana, koncentrēšanās, ātrs darbs, valoda, zināms veselīgs pofigs par cilvēku izpildīšanos) => to visu pārceļam citā jomā
tas vēl arvien nav "sapņu darbs" (plānoju tuvāko 10 gadu laikā daudz vairāk nodarboties ar pasniegšanu, bet tur vajag vismaz maģistru)
beeeet, stingri ņemot, es visu laiku daru ļoti daudz ko vienlaikus un tad, kad kāda joma iepatīkas vairāk, tā kā pamazām ieslīdu tajā jomā arvien nopietnāk, bet atstājot vienu kāju iepriekšējā vietā.
Atbildēt
from: 10punkts15
date: Maijs. 9., 2020 - 03:33 pm
#
Atbildēt
from: gnidrologs
date: Maijs. 10., 2020 - 09:39 am
#
Tagad jau nomainīti vairāki, bet profesija tā pati un šobrīd jau mazliet iepatikusies, ir kaut kādas prasmes un foršs priekšnieks/kolektīvs.
Protams, pilnīgi nesaistīts ar to, iekš kā mani centās ievirzīt vecāki/radi, jurisprudencē. Bezjēdzīgi nositu laiku un iegrimu neatmaksājamā parādā, jo paklausīju savus vecos idiņus un iestājos jurfakā. Imo par juristiem un tml. profesijās normāli var strādāt tikai sociopāti vai kaut kādi tml. cilvēkmēsli. Visi normālie darbi, kas principā patiktu vairumam ir tie paši, ko cilvēki darīja arī pirms 500 gadiem.
Atbildēt
from: maigs
date: Maijs. 10., 2020 - 11:28 am
#
Lai arī bieži draugus mēģināju pārliecināt, ka viss ok, pirmais darbs, jāpielāgojas, arvien vairāk draugi sāka teikt, ka nu nav priekš manis, ka es esmu pārāk gudra. Es savukārt galvā vislaik riņķa danci laidu - nu kā nu ne, ja jau es būtu pārāk laba priekš šī darba, tad jau man viņam vajadzētu padoties spīdoši (negāja slikti, bet ne tik labi cik pārējie no manis sagaidīja un ne tik labi, kā pašai gribētos).
Atvaļinājuma laikā ar draugiem biju atkal iegruzījusies un draugs atsūtija vakanci na haļavu ar manu profesiju valsts iestādē. noreaģēju un izrādās izturēju palielu konkursu un dabūju darbu. kopš tā laika ir sajūta, ka esmu īstajā vietā un īstajā laikā un strādāju ar daudz kompetentākiem/inteliģentākiem kolēģiem, stresa sajūtas un mani galvas riņķa danči pagaisuši.
Pēc pailga reflektēšanas perioda esmu nonākusi pie secinājumiem, ka viens no stresa faktoriem, kas man tieši ietekmē pašsajūtu (bērnības trauma, yes), ja cilvēki mani gruzī par naudu. Ka es, kā darbinieks, neienesu pietiekami daudz naudas uzņēmumā, vai arī otrādi, pārāk daudz tērēju naudas. Manī tas raisa graujošu vainas sajūtu un rada ilgstoši diskomforta sajūtu.
Arī pašreizēja darba specifika tendēta uz labuma vairošanu daudz lielākam sociālajam lokam un tendēta drīzāk uz apzinīgu naudas sadali dažādām jomām.
Atbildēt
from: ely
date: Maijs. 10., 2020 - 09:14 pm
#
Atbildēt
from: hmmm
date: Maijs. 15., 2020 - 02:24 am
#
nekad neesmu turējies pie kāda darba tikai tāpēc, ka būtu bail to zaudēt. paralēli pamatdarbam gan tagad darbojos arī pētniecībā, jo arī tur ir interesanti un var saņemt papildus ienākumus no projektiem (sanāk darīt vakaros vai brīvdienās vai pusdienu pārtraukumos), kas kompensē to starpību, ko nevaru nopelnīt pamatdarbā.
kad dari to, kas patiešām patīk, nevis atsēdi stundas, viss notiek pats par sevi un arī nauda atnāk. piekrītu tiem, kas saka, ka jālaujas plūsmai. ne gluži tā, ka sēžot un gaidot, ka pilnīgi viss pats nokritīs no gaisa, bet nu vismaz minimāli cv.lv ik pa laikam jāiemet aci un savu CV jāieliek, Linkedin profilu jāuaktualizē, un jācenšas nepalaist garām iespējas. pie manis tās iespējas ir atnākušas pa dažādiem ceļiem - gan pašam meklējot, gan paziņām mani uzrunājot un lūdzot ar kaut ko palīdzēt (gan mārketinga, gan izglītības, gan IT ziņā), gan vienkārši sakritības pēc nejauši ieraugot kādu ziņu un atsaucoties uz to.
domāju, ka ap 30 gadiem jau ir vecums, kad saproti, kas vienkārši labāk padodas un ko tiešām patīk darīt - rakstīt, runāt, "kārtot lietas", strādāt rokām vai tomēr ar smadzenēm, vadīt projektus vai cilvēkus, risināt problēmas vai attīstīt kaut ko jaunu, strādāt rutīnā vai atklāt ko jaunu. tad nu godīgi sev jāaatbild un šajā virzienā jācenšas meklēt iespējas palīdzēt citiem (gan uzņēmumiem, gan arī varbūt privātā kārtā darbīgiem cilvēkiem) risināt viņu problēmas un gan jau rezultātā kaut kur nonāksi. galvenais, nebaidīties no īslaicīgas izkāpšanas ārpus komforta zonas, ja kaut kur kaut kas nesanāk, un kustēties tālāk (tb uzteikt neciešamu darbu tikko ir iespēja to nomainīt uz sirdij tuvāku), kamēr atrodas kaut kas, ko škietami varētu pamēģināt kā pamata nodarbi ilgākā laikā.
Atbildēt | Diskusija
from: sw
date: Maijs. 15., 2020 - 08:27 pm
#
Atbildēt | Iepriekšējais
from: indulgence
date: Maijs. 18., 2020 - 09:58 am
#
Nu un tad nāca grūdiens no malas: laulene ieteica sakravāt čemodānus, savukārt no vēstures skolotāju biedrības piezvanīja un vaicāja, vai nevēlos iet par skolotāju (man ir Mg.hist, grāds, taču ne mazāko iespēju realizēties zinātnē – specializācija studijās bija Centrālāzijas viduslaiki, savukārt Latvijas akadēmiskā vide ir šauri orientēta uz novadpētniecību).
Tā padomāju: bērni izauguši, par ģimeni vairs nav jārupējas, varētu ar harleju braukt uz Himalajiem, vai ar jahtu apkārt pasaulei, tb pievērsties pirmspensijas vecuma nodarbēm. Harlejs par dārgu, jahta sapuvusi - aizgāju uz skolu. Dauzamies ar sīčiem, šķiet, es viņiem tīri labi patīku, un man ar viņiem interesanti. Tā nu jau otro gadu esmu vēstures skolotājs. Pagaidām ļoti patīk.
Atbildēt