pajautā! - Karjeras izvēle/mainīšana

..mainīju profesiju pieaugušā vecumā, jo gāju, kur radošums dzen. ļoti viegli atradu sapņu darbu, kurš tāds kādu laiku bija( pat ar mazu algu tik un tā) pirms tur mainījās noteikumi un attieksme. atradu episki. gāju garām, padomāju, nākamajā dienā izlasīju nejauši vakanci, vēl nākamajā jau biju pārrunās un pieņemta. laikam šobrīd nožēloju, ka viss tur sabojājās... bet bija labs laiks ar daudz lieliskiem cilvēkiem. ieteikums sekot sirds un citām balstiņām.

Sludinājumā. Sapratu to, sākot darīt šo darbu. Viens ir skaidrs- kamēr nepamēģināsi, nesapratīsi, kas ir domāts un nav domāts tev

Darbības jomu mainīju pamazām, bija iespēja esošajā darba specifikā nedaudz pietuvināties tam, kas tā kā interesēja; izmantoju visas iespējas mācīties un praktizēties, kamēr faktiski mainīju specialitāti (kaut gan varu darīt arī to, ko iepriekš, tikai tur neesmu tik dziļi specializējusies). Pārmaiņa notika esošās darbavietas ietvaros.

Man neriebjas, vnk dažreiz ir slinkums. Man bija kursabiedrs, kurš nodarbojās, un tā ir nejaušība. Bet izvēli pievienoties izdarīju apzināti, jo likās, ka patiktu un sanāktu, un nenožēloju. Apm 26-27 gadu vecumā laikam. Pirms tam vairāk parazitēju kā strādāju.

uz nejaušību.
profesija, augstskola bija izvēlēta, noskatoties no citiem - kas bija interesanti, bet ne pa īsto.

izlasīju peļēvina generation P, aizgāju strādāt reklāmā, patika, paralēli izmācījos par zinātnieku, randomā nonācu pētnieciskā institūcijā, tur patika vēl vairāk, tagad vnk mainu abiem proporcijas pēc vajadzības un patikas.
just do it.

es nomainīju karjeru pilnībā 37 gados - biju tulkotāja, tad gadu taisīju čatbotu bankai, paralēli iestājos programmēšanas kursos un šobrīd strādāju par robotic process automation developer, esmu nostrādājusi pusgadu - pirmie mēneši bija ļoti grūti, sēdēju līdz pusnaktij, birdinot asaras, ka viss ir nahuj sarežģīts, un maksāja ļoti maz. Tagad es beidzot jūtos apmēram sapratusi, kas un kā, un man ļoti patīk, ir ļoti interesanti un es šim visam redzu nākotni.

var paskatīties dažādus programmēšanas bootcamp - tie ir bez maksas un lieliska iespēja pamēģināt ieskatīties šajā pasaulē (iegūglē Accenture bootcamp, tur ir dažādas tēmas pieejamas).

Man patika tas, ko darīju pirms tam, patīk tas, ko daru tagad, bet vislabāk būtu, ja būtu tagadējā darba miers komplektā ar iepriekšējā darba radošumu un normāli apmaksāts...
es būtu ar mieru vispār mainīt nodarbošanās jomu, ja varētu saraust naudu un nodrošināt sev pārtikušus turpmākos 50 gadus...

man mazliet cits stāsts. pa dzīvi bumbulējos neko nedarīju, izglītības nebija. ap 24 iestājos vakarenē, lai iegūtu vidējo. 26 gados sēdēju uni auditorijā ar tādiem, kas tikko no videnes iznākuši. labākais lēmums dzīvē. izglītība ir vērtība. ap 24 gadiem man bija pirmie darbi mūžā, sapratu, ka neesmu no tiem, kuri var atrast normālu darbu, tāpēc aizgāju studēt, jo zin kā, to papīru vajag, bet studēju profesiju, kur ar smuku papīru nepietiek. nākas pilnveidoties un 24/7 tajā visā reāli būt iekšā. logopēdija.

Ne pārāk jutos apmierināta sākotnējā karjerā, lai gan gāja labi, nevarēja sūdzēties. Tad sanāca liela mēroga vilšanās cilvēkos vēlīnos 20s, nu tā ka cilvēcē vispār.... tad sanāca tā, ka gāju garām augstskolai, kad tur bija izsludināta uzņemšana maģistros, paskatījos uz saraksta sienā, kas man piesaista uzmanību, uzreiz mani aizķeŗa un negatavojoties iestājos ar labāko rezultātu. Tā es tajā jomā arī esmu palikusi un strādāju ar pietiesu aizrautību, universitāti gan ļoti ātri nomainīju uz labāku ārzemēs.

ejot mazākās pretestības ceļu

nu ne gluži mainīju, bet plūstoši pārgāju no biroja reklāmas uz freelance uz tulkošanu/rediģēšanu/stuff
esmu par to daudz laimīgāka
bet manā gadījumā bija prasmes, kas uzkačātas pamatdarbā (laika plānošana, koncentrēšanās, ātrs darbs, valoda, zināms veselīgs pofigs par cilvēku izpildīšanos) => to visu pārceļam citā jomā

tas vēl arvien nav "sapņu darbs" (plānoju tuvāko 10 gadu laikā daudz vairāk nodarboties ar pasniegšanu, bet tur vajag vismaz maģistru)

beeeet, stingri ņemot, es visu laiku daru ļoti daudz ko vienlaikus un tad, kad kāda joma iepatīkas vairāk, tā kā pamazām ieslīdu tajā jomā arvien nopietnāk, bet atstājot vienu kāju iepriekšējā vietā.

Vienkārši aizgāju un sāku visu no nulles. Par to, ko citi saka, man liels pofigs.

Pilnīgi nejauši. Sāku kādus 8 gadus atpakaļ strādāt darbā, jo tas vienkārši bija pieejams un man bija pēdējais laiks kaut ko atrast, citādi nomirtu badā.
Tagad jau nomainīti vairāki, bet profesija tā pati un šobrīd jau mazliet iepatikusies, ir kaut kādas prasmes un foršs priekšnieks/kolektīvs.
Protams, pilnīgi nesaistīts ar to, iekš kā mani centās ievirzīt vecāki/radi, jurisprudencē. Bezjēdzīgi nositu laiku un iegrimu neatmaksājamā parādā, jo paklausīju savus vecos idiņus un iestājos jurfakā. Imo par juristiem un tml. profesijās normāli var strādāt tikai sociopāti vai kaut kādi tml. cilvēkmēsli. Visi normālie darbi, kas principā patiktu vairumam ir tie paši, ko cilvēki darīja arī pirms 500 gadiem.

Pabeidzu studijas un sāku strādāt savā jomā. nejūtos 100% labi savā pirmajā darbā nevis darba specifikas dēļ, bet specifisku cilvēku dēļ. Nu nebija tur kaut kas līdz galam un bieži gāju uz darbu ar stresa sajūtu vēderā.
Lai arī bieži draugus mēģināju pārliecināt, ka viss ok, pirmais darbs, jāpielāgojas, arvien vairāk draugi sāka teikt, ka nu nav priekš manis, ka es esmu pārāk gudra. Es savukārt galvā vislaik riņķa danci laidu - nu kā nu ne, ja jau es būtu pārāk laba priekš šī darba, tad jau man viņam vajadzētu padoties spīdoši (negāja slikti, bet ne tik labi cik pārējie no manis sagaidīja un ne tik labi, kā pašai gribētos).
Atvaļinājuma laikā ar draugiem biju atkal iegruzījusies un draugs atsūtija vakanci na haļavu ar manu profesiju valsts iestādē. noreaģēju un izrādās izturēju palielu konkursu un dabūju darbu. kopš tā laika ir sajūta, ka esmu īstajā vietā un īstajā laikā un strādāju ar daudz kompetentākiem/inteliģentākiem kolēģiem, stresa sajūtas un mani galvas riņķa danči pagaisuši.
Pēc pailga reflektēšanas perioda esmu nonākusi pie secinājumiem, ka viens no stresa faktoriem, kas man tieši ietekmē pašsajūtu (bērnības trauma, yes), ja cilvēki mani gruzī par naudu. Ka es, kā darbinieks, neienesu pietiekami daudz naudas uzņēmumā, vai arī otrādi, pārāk daudz tērēju naudas. Manī tas raisa graujošu vainas sajūtu un rada ilgstoši diskomforta sajūtu.
Arī pašreizēja darba specifika tendēta uz labuma vairošanu daudz lielākam sociālajam lokam un tendēta drīzāk uz apzinīgu naudas sadali dažādām jomām.

Jāklausās, ko saka iekšējā balss - kas ir tas, kas dara priecīgu un par ko mirdz acis. Jāpasēž klusumā, mierā un godīgi jāparunā ar sevi. Man ir 30+, esošajā profesijā nostrādāti vairāk nekā 10 gadi, jūtos sevi izsmēlusi un nav gandarījuma, gribas darīt ko jēgpilnu. Pērn, ieklausoties vairāk sevī, atnāca atbilde, kas ir tas, ko gribas patiešām darīt + nejauši dzīve saveda kopā ar īstajiem cilvēkiem, kas vēl vairāk nostiprināja pārliecību, ka, jā, tas ir mans īstais ceļš. Rezultātā vasarā sniegšu dokumentus augstskolā, lai mācītos jaunu profesiju, un ceru pamazām atrast veidu, kā tajā jau sākt strādāt. Paralēli gan sākumā vēl saglabājot esošo darbu, jo iztikšana jau tāpat vajadzīga. Ko saka citi - diezgan vienalga, jo man galvenais ir tas, kas mani pašu dara priecīgu. :)

no 25-30 gadu vecumam darbojos mārketinga jomā, tad nāca 2009.g. krīze un pēc aģentūras slēgšanas dzīve piespieda pārprofilēties. nonācu veselības apŗupes jomā, tirgojot medicīnas preces, jo citu darba piedāvājumu tobrīd nebija (atgādinu, ka bija krīze kaut kādā mērā līdzīgi kā tagad, kad bija augsts bezdarbs un cilvēkus vairāk atlaida nekā ņēma darbā). veselības nozarē nomainīju darbu, jo pirmajā vietā bija globālās darbinieku samazināšanas, kas skāra arī mani. pēc 3 gadiem veselības aprūpē pārgāju uz tehnoloģiju/IT uzņēmumu, pateicoties mārketinga pieredzei un uzaicinājumam nomainīt nozares. IT nozarē esmu nomainījis 3 darbus, jo vai nu atlaida (kopā ar visu pārējo vadības komandu), vai pats aizgāju dēļ salīdzinoši toksiskas iekšējās vides. īsākais uzņēmumā pavadītais laiks - 1 nedēļa, kad pats uzteicu darbu pārbaudes laikā, jo uzņēmums bija mazs (tomēr strauji augošs) un tiešais boss tajā toksisks narciss. jutos gana nobriedis un sevi cienošs, lai nepazemotu sevi ar vergošanu ilgtermiņā kādam ar deformētu pasaules uztveri. tagad man ir nedaudz zem 40 gadiem un šobrīd esmu uzņēmumā, kur man vienkārši ir interesanti, lai arī varbūtnemaksā tik daudz, cik gribētos. bet nu es pieņemu, ka tāda ir cena par manu lēkāšanu pa darbiem. pieteicos konkursā pēc cv.lv atrasta sludinājuma un izgāju visas kārtas. kā jau LV ierasts, procesā izrādījās, ka priekšā jau strādā vairāk paziņas un tas, protams, palīdzēja. bet citādi + un - kā vairumā kantoru, tik bez acīmredzami toksiskiem elementiem ikdienā.

nekad neesmu turējies pie kāda darba tikai tāpēc, ka būtu bail to zaudēt. paralēli pamatdarbam gan tagad darbojos arī pētniecībā, jo arī tur ir interesanti un var saņemt papildus ienākumus no projektiem (sanāk darīt vakaros vai brīvdienās vai pusdienu pārtraukumos), kas kompensē to starpību, ko nevaru nopelnīt pamatdarbā.
kad dari to, kas patiešām patīk, nevis atsēdi stundas, viss notiek pats par sevi un arī nauda atnāk. piekrītu tiem, kas saka, ka jālaujas plūsmai. ne gluži tā, ka sēžot un gaidot, ka pilnīgi viss pats nokritīs no gaisa, bet nu vismaz minimāli cv.lv ik pa laikam jāiemet aci un savu CV jāieliek, Linkedin profilu jāuaktualizē, un jācenšas nepalaist garām iespējas. pie manis tās iespējas ir atnākušas pa dažādiem ceļiem - gan pašam meklējot, gan paziņām mani uzrunājot un lūdzot ar kaut ko palīdzēt (gan mārketinga, gan izglītības, gan IT ziņā), gan vienkārši sakritības pēc nejauši ieraugot kādu ziņu un atsaucoties uz to.

domāju, ka ap 30 gadiem jau ir vecums, kad saproti, kas vienkārši labāk padodas un ko tiešām patīk darīt - rakstīt, runāt, "kārtot lietas", strādāt rokām vai tomēr ar smadzenēm, vadīt projektus vai cilvēkus, risināt problēmas vai attīstīt kaut ko jaunu, strādāt rutīnā vai atklāt ko jaunu. tad nu godīgi sev jāaatbild un šajā virzienā jācenšas meklēt iespējas palīdzēt citiem (gan uzņēmumiem, gan arī varbūt privātā kārtā darbīgiem cilvēkiem) risināt viņu problēmas un gan jau rezultātā kaut kur nonāksi. galvenais, nebaidīties no īslaicīgas izkāpšanas ārpus komforta zonas, ja kaut kur kaut kas nesanāk, un kustēties tālāk (tb uzteikt neciešamu darbu tikko ir iespēja to nomainīt uz sirdij tuvāku), kamēr atrodas kaut kas, ko škietami varētu pamēģināt kā pamata nodarbi ilgākā laikā.

Visu mūžu pavadīju reklāmā un poligrāfijā. Pēdējos gados bija pārņēmusi pamatīga vilšanās nozarē. Pietrūka intelektuālisma kolēģos, kaitināja piespiedu piemērošanās klientu gaumei, apbēdināja tas, ka principā viss darbs pa tukšo (vari nedēļām negulēt, vinnēt piču, izveidot kampaņu, tak jau pēc brīža viss tavs darbs tiek noplēsts no skatlogiem un aiziet miskastē – nāk jauna kampaņa).

Nu un tad nāca grūdiens no malas: laulene ieteica sakravāt čemodānus, savukārt no vēstures skolotāju biedrības piezvanīja un vaicāja, vai nevēlos iet par skolotāju (man ir Mg.hist, grāds, taču ne mazāko iespēju realizēties zinātnē – specializācija studijās bija Centrālāzijas viduslaiki, savukārt Latvijas akadēmiskā vide ir šauri orientēta uz novadpētniecību).

Tā padomāju: bērni izauguši, par ģimeni vairs nav jārupējas, varētu ar harleju braukt uz Himalajiem, vai ar jahtu apkārt pasaulei, tb pievērsties pirmspensijas vecuma nodarbēm. Harlejs par dārgu, jahta sapuvusi - aizgāju uz skolu. Dauzamies ar sīčiem, šķiet, es viņiem tīri labi patīku, un man ar viņiem interesanti. Tā nu jau otro gadu esmu vēstures skolotājs. Pagaidām ļoti patīk.