pajautā! - Atriebība vs piedošana

šekspīrs diezgan labi paskaidro, kāpēc

Man īstenībā ir daudzkārt šķitis, ka tur ir tāda zināma dubultā morāle, jo īpaši man tas nepatīk bērnu un jauniešu filmās. Ļaunie saņem sodu veidos, kas ir pazemojošs un noteiktā mērā turpina vardarbības ķēdi, tikai šī soda avots ir nevis labie bērni, bet karmiski pavērsieni ex machina.
Un līdzīgi arī atriebības dziņa, kas vada daudzus tēlus, man šķiet, ka tā ir iespēja izdzīvot baudu nodarīt sāpes kādam, kas ir sāpinājis. No komerciālās puses vienmēr ir izdevīgi pārdot cilvēkiem iespēju realizēt viņu neīstenotās fantāzijas.

sabiedrībā dominē tomēr kaut kādas kristīgās vērtības, ķip piedod, pagriez otru vaigu sazin ko vēl. Cilvēku labestība nenes peso.

Nu par ko es runāju? Korumpētība nav labestība

Manā izpratnē viens otru neizslēdz.

dalja no maaxlas pievilciibas ir ka tur var eksisteet Taisniigums kameer Iistajaa Dziivee moraale ir neskaidra, vaaja, izraisa apjukumu

Neesmu pamanījis, ka reālajā dzīvē kāds kādu aicinātu uz piedošanu un iecietību.

"reliģijas, maindfulness un uģi kuģi"
Gribi salīdzināt vienu fantāziju (filmas) pret otru (uģi kuģi). :D

Hmm. Droši vien atkarīgs no tā, starp kādiem cilvēkiem tu dzīvo. Manējie ar reliģijām neaizraujas, piebalsotu, ka boss ir riktīgs pidars, bet neaicinātu pārdurt riepas, drīzāk tiesāties (vai sadot pa muti).

Parasti neiekuļas situācijās, kur tas būtu nepieciešams un ja iekuļas, tad parasti tālāk par izlamāšanos netiek.
Bet jebkurā gadījumā, es bieži esmu dzirdējis sociālo atbalstu formā, 'jā, čista loši, nu kā tā var' un reti formā 'paciet un samierinies'.

Sabiedrības stabilitātes vārdā cenšas apslāpēt konflikta eskalāciju, jo ekstrēmā gadījumā sākas vendeta, un tiek apstrīdēts varas monopols uz vardarbību.

Jo idioti nespēj izšķirt, kad jārīkojas un kad ne un kā. Filmas vispār spēlē uz emociju "oh, cik varens es gribu būt un kā es te tagad visiem pierādīšu sava krāna garumu".

Latvijā - iecietīgā, pacietīgā, "ko ta es es jau neko" daba. Un tā ir otra galējība. Protams, ir ļoti vajadzīgs arī saprast otru pusi, bet bieži vien tiek aicināts piedot reālus pāridarījumus un tas galīgi nav ok.

Bet nav ok izvērt arī personisko atriebību, jo tas nav labākais emocionālais pamats no kā rīkoties. Vendeta ir tikai sākums karam. Nē, tas nav nekas foršs.

Mans minējums par filmām ir tāds, ka šāds sižets ļauj vienlaikus apmierināt divas cilvēkam svarīgas vēlmes - būt labam (jo atmaksa par pāridarījumu taču) un paust agresiju.

Bet man interesantāks liekas jautājums par to, kāpēc vismaz sarunās par to, kāda būtu pareiza rīcība dzīvē, dominē uzskats, ka atriebties ir slikti. Parasti vismaz gadījumos, kad runa ir par kriminālu nodarījumu, nošķir taisnīguma nodrošināšanu no atriebības. Ja pret tevi kāds ir pārkāpis likumu, patiesībā ir pat pareizi meklēt taisnīgumu likumīgā ceļā, un šādā gadījumā "aizmirst un piedot" bez taisnīguma meklēšanas pat lielākoties tiek uzskatīta par nepareizu rīcību. Bet atriebība gandrīz vienmēr tiek uzskatīta par nepareizu. Atšķirība no likumiskas taisnīguma nodrošināšanas ir tāda, ka atriebības pamats ir pāridarījuma sajūta un mērķis ir sāpināt otru, bet likumiska soda pamats ir vajadzība ir aizsargāt cilvēku tiesības. Galvenais te ir uzskats, ka ir nepareizi darīt otram pāri emociju dēļ, pat tad, ja otrs šo emociju rašanos ir kaut kā veicinājis. Bet taisnīgs sods smagos pārkāpumos ir vajadzīgs (un ir varianti, kāpēc tāds ir vajadzīgs), vienīgi to nedrīkst ļaut realizēt cietušajai personai, gan tāpēc, ka tā nav īpaši trenēta spriest par taisnīgumu, gan tāpēc, ka ir ieinteresēta. Tam ir vajadzīgas neitrālas institūcijas. Taisnīgs sods pāridarītājam var sniegt gandarījumu cietušajam, tomēr nebūt to negarantē.

Ja runa ir par krimināli nesodāmiem pāridarījumiem, tad, man šķiet, darbojas tie paši iemesli, kāpēc atriebība ir slikta. Turklāt vēl tiek minēts psiholoģisks arguments, ka atriebība pašu cilvēku padara nelaimīgāku. Bet šajā gadījumā neviennozīmīgais aspekts ir tas, ka, pat tad, ja atriebība dara cilvēku nelaimīgāku, tāpat jau nelaimīgu dara arī pāridarījuma sajūta. Un nav jau neviena, kas nodrošina taisnīgumu. Man šķiet, ka šādā situācijā tiek ieteiktas dažādas variācijas par aizmiršanu vai piedošanu. Nereti iesaka piedot, lai pašam nebūtu grūti, bet neaizmirst, lai atkal nenonāktu tādā pašā situācijā. Bet, runājot par piedošanu, man šķiet, ka šis vispār ir neviennozīmīgs jēdziens, un tas vienmēr nenozīmē ieņemt tādu nostāju, it kā pāridarījuma nemaz nebūtu bijis. Tas var nozīmēt galvenokārt mēģinājumu kaut kā atbrīvoties no negatīvajām emocijām, tajā pašā laikā simboliski apliecinot, ka pāridarījums ir bijis un nav atcelts. Kas, man šķiet, tomēr nav vienkārši, ja nav nekādu līdzekļu, lai vispār aktualizētu taisnīguma jautājumu.

Argumentā par to, ka atriebība aizsāk karu, man nav skaidrs, kāpēc par kara sākumu uzskata tieši atriebību, nevis pāridarījumu. Man šķiet, ka adekvātāks variants būtu teikt, ka nevajag darīt pāri, jo tieši tas aizsāk karu.

Nu, ja pāridarītājs nav pietiekami stiprs, tad lavīna nemaz nesākas, bet, ja ir, tad tik un tā pāridarījums ir bijis pirmais. Bet arguments par vardarbības lavīnu tik un tā runā par rīcības sekām, bet parasti, vērtējot rīcību, tomēr domājam par to kā kaut ko labu vai sliktu pašu par sevi. T.i., ja kāds nozog bagātniekam naudas summu, kuras iztrūkumu viņš pat nepamana, tā tik un tā ir bijusi slikta rīcība pat tad, ja nekādas īpaši sliktas sekas tai nav bijušas.

Grūti pateikt par to, vai atriebība sniedz gandarījumu, jo man šķiet, ka tā vēlme atriebties tomēr ir visai cieši saistīta ar vēlmi pēc taisnīguma, t.i., tu gribi proporcionālu atmaksu, turklāt lai cilvēks saprot, ka tā ir tieši saistīta ar konkrētu viņa rīcību. Tādā gadījumā riepu pārduršana var patiešām būt tāds random huligānisma akts, jo nav pēc būtības saistīts ar sākotnējo problēmu. Pilnīgi iespējams, ka daudzi cilvēki jūtas slikti pēc atriebības, jo paši saprot, ka viņu rīcībai nav bijis tikpat kā nekāda sakara ar taisnīgumu, tā bijusi vienkārši random dusmu izlāde, kas tikpat labi būtu varējusi trāpīt arī kādam citam cilvēkam, ja pāridarītājs nebūtu bijis "aizsniedzams".

nujā, bet tur papildus nāk klāt vēl taisnīgums, ka vainīgais ir ievietots cietumā.

Kas tieši - nē? Es nesaku, ka konkrēti LV vai kādas citas valsts tiesu sistēma ir pilnībā taisnīga. Mans komentrārs galvenokārt ir par to, kā par taisnīgumu tiek domāts, un institūcijas drīzāk reprezentē zināmu taisnīguma ideālu, kas nenozīmē, ka konkrētā likumdošana, kur nu vēl konkrētais spriedums vienmēr būs taisnīgs. Lai par to spriestu, vispār vajadzētu pirms tam noteikt taisnīguma jēdziena saturu.

jo filmās un grāmatās prasās pēc drāmas, bet dzīvē tam īsti nav jēgas. IMHO atriebties bosam pārdurot riepas ir sava laika tērēšana un nolaišanās līdz zemiskam līmenim, kas diez vai kaut ko atrisinās.

no savas pieredzes varu tikai teikt, ka visvienkāršāk tādus kretīnus no savas dzīves izslēgt (kas arī savā ziņā ir atriebība?) un dzīvot laimīgi tālāk. ja mani kāds piekāš, protams, sākumā būs dusmas, bet tā vietā, lai kaltu atriebības plānu, es vnk pagriežu muguru un eju tālāk.
man par laimi nav pieredzes ar vardarbīgiem gadījumiem - bet par sitēju vīru/draugu/paziņu labāk ziņot varas iestādēm, nevis paša spēkiem kaut ko risināt.

Lai atriebtos vajag drosmi un raksturu, lai piedotu pietiek ar mīkstu sirdi. Neņemot vērā taisnīgumu, nākamo nodarījumu novēršanu un normālas pašsajūtas atjaunošanu.

Grāmatas, filmas un citu viedokļi ir noteikti The Must, ko ņemt vērā :)