pajautā! - Atriebība vs piedošana

Mans minējums par filmām ir tāds, ka šāds sižets ļauj vienlaikus apmierināt divas cilvēkam svarīgas vēlmes - būt labam (jo atmaksa par pāridarījumu taču) un paust agresiju.

Bet man interesantāks liekas jautājums par to, kāpēc vismaz sarunās par to, kāda būtu pareiza rīcība dzīvē, dominē uzskats, ka atriebties ir slikti. Parasti vismaz gadījumos, kad runa ir par kriminālu nodarījumu, nošķir taisnīguma nodrošināšanu no atriebības. Ja pret tevi kāds ir pārkāpis likumu, patiesībā ir pat pareizi meklēt taisnīgumu likumīgā ceļā, un šādā gadījumā "aizmirst un piedot" bez taisnīguma meklēšanas pat lielākoties tiek uzskatīta par nepareizu rīcību. Bet atriebība gandrīz vienmēr tiek uzskatīta par nepareizu. Atšķirība no likumiskas taisnīguma nodrošināšanas ir tāda, ka atriebības pamats ir pāridarījuma sajūta un mērķis ir sāpināt otru, bet likumiska soda pamats ir vajadzība ir aizsargāt cilvēku tiesības. Galvenais te ir uzskats, ka ir nepareizi darīt otram pāri emociju dēļ, pat tad, ja otrs šo emociju rašanos ir kaut kā veicinājis. Bet taisnīgs sods smagos pārkāpumos ir vajadzīgs (un ir varianti, kāpēc tāds ir vajadzīgs), vienīgi to nedrīkst ļaut realizēt cietušajai personai, gan tāpēc, ka tā nav īpaši trenēta spriest par taisnīgumu, gan tāpēc, ka ir ieinteresēta. Tam ir vajadzīgas neitrālas institūcijas. Taisnīgs sods pāridarītājam var sniegt gandarījumu cietušajam, tomēr nebūt to negarantē.

Ja runa ir par krimināli nesodāmiem pāridarījumiem, tad, man šķiet, darbojas tie paši iemesli, kāpēc atriebība ir slikta. Turklāt vēl tiek minēts psiholoģisks arguments, ka atriebība pašu cilvēku padara nelaimīgāku. Bet šajā gadījumā neviennozīmīgais aspekts ir tas, ka, pat tad, ja atriebība dara cilvēku nelaimīgāku, tāpat jau nelaimīgu dara arī pāridarījuma sajūta. Un nav jau neviena, kas nodrošina taisnīgumu. Man šķiet, ka šādā situācijā tiek ieteiktas dažādas variācijas par aizmiršanu vai piedošanu. Nereti iesaka piedot, lai pašam nebūtu grūti, bet neaizmirst, lai atkal nenonāktu tādā pašā situācijā. Bet, runājot par piedošanu, man šķiet, ka šis vispār ir neviennozīmīgs jēdziens, un tas vienmēr nenozīmē ieņemt tādu nostāju, it kā pāridarījuma nemaz nebūtu bijis. Tas var nozīmēt galvenokārt mēģinājumu kaut kā atbrīvoties no negatīvajām emocijām, tajā pašā laikā simboliski apliecinot, ka pāridarījums ir bijis un nav atcelts. Kas, man šķiet, tomēr nav vienkārši, ja nav nekādu līdzekļu, lai vispār aktualizētu taisnīguma jautājumu.

Argumentā par to, ka atriebība aizsāk karu, man nav skaidrs, kāpēc par kara sākumu uzskata tieši atriebību, nevis pāridarījumu. Man šķiet, ka adekvātāks variants būtu teikt, ka nevajag darīt pāri, jo tieši tas aizsāk karu.

Nu, ja pāridarītājs nav pietiekami stiprs, tad lavīna nemaz nesākas, bet, ja ir, tad tik un tā pāridarījums ir bijis pirmais. Bet arguments par vardarbības lavīnu tik un tā runā par rīcības sekām, bet parasti, vērtējot rīcību, tomēr domājam par to kā kaut ko labu vai sliktu pašu par sevi. T.i., ja kāds nozog bagātniekam naudas summu, kuras iztrūkumu viņš pat nepamana, tā tik un tā ir bijusi slikta rīcība pat tad, ja nekādas īpaši sliktas sekas tai nav bijušas.

Grūti pateikt par to, vai atriebība sniedz gandarījumu, jo man šķiet, ka tā vēlme atriebties tomēr ir visai cieši saistīta ar vēlmi pēc taisnīguma, t.i., tu gribi proporcionālu atmaksu, turklāt lai cilvēks saprot, ka tā ir tieši saistīta ar konkrētu viņa rīcību. Tādā gadījumā riepu pārduršana var patiešām būt tāds random huligānisma akts, jo nav pēc būtības saistīts ar sākotnējo problēmu. Pilnīgi iespējams, ka daudzi cilvēki jūtas slikti pēc atriebības, jo paši saprot, ka viņu rīcībai nav bijis tikpat kā nekāda sakara ar taisnīgumu, tā bijusi vienkārši random dusmu izlāde, kas tikpat labi būtu varējusi trāpīt arī kādam citam cilvēkam, ja pāridarītājs nebūtu bijis "aizsniedzams".

nujā, bet tur papildus nāk klāt vēl taisnīgums, ka vainīgais ir ievietots cietumā.

Kas tieši - nē? Es nesaku, ka konkrēti LV vai kādas citas valsts tiesu sistēma ir pilnībā taisnīga. Mans komentrārs galvenokārt ir par to, kā par taisnīgumu tiek domāts, un institūcijas drīzāk reprezentē zināmu taisnīguma ideālu, kas nenozīmē, ka konkrētā likumdošana, kur nu vēl konkrētais spriedums vienmēr būs taisnīgs. Lai par to spriestu, vispār vajadzētu pirms tam noteikt taisnīguma jēdziena saturu.