Visu dienu nogurķojos pa māju un pēc tam vakarā ap pusseptiņiem izdomāju, ka "nedaudz jāpabraukājas" ar riteni. Izdomāju izmest loku apkārt Lindes attekai. Tādu pamatīgu loku, beigās sanāca apmēram 30km. :)

Aizbraucu līdz Kaķīškalnam, pa ceļam pieregulējot bremzes, lai negadītos, kā nevajag, un tad sākās brauciens lejup. Braucu pa diezgan stāvu un, galvenais, akmeņainu ceļu, kas iet uz Laurenčiem. Man tur ar savām gludajām riepām viegli nav (bet tik un tā tā nebija ne pirmā, ne pēdējā reize). Nobraucu lejā un satiku Lielu Suni. Abi uz mirkli sabijāmies, taču, par laimi, turpat blakus bija viņa saimniece, kas mūs abus tikpat ātri nomierināja.

Braucu tālāk, līdz nonācu uz Kājnieku tilta (pie Velnalas). Lēnām čunčināju tam pāri (jo ir jau bijusi sāpīga pieredze ar pazudušu priekšējo riteni dēļu šķirbā un tam sekojošu lidojumu pāri stūrei), līdz tilta vidū ieraudzīju, kas notiek tā otrā galā. Tur bija kādi četri pieci cilvēki – kāzinieki. Es nolēmu palikt turpat vidū un pagaidīt, līdz viņi dosies prom, jo spraukties cauri negribējās.

Apstājos, pastāvēju un ievēroju, cik brīnumdaiļa līgava. :) Tiešām. Aprakstīt es pat nemēģināšu, jo, kā jau tviglis man paskaidroja, – dažu personu izskatu man gluži vienkārši nav lemts atcerēties. Kamēr stāvēju, iedomājos, ka, ja man rastos izdevība viņai ko teikt, tad es to izmantotu. Nezinu, ko tieši teiktu (to izdomāt man neatlika laika), taču tas būtu novēlējums no sirds, lai viņa iekļautos tajos 38 laimīgajos gadījumos.

Nu, jā. Izrādījās, ka tur ir arī fotogrāfs un es kā nepiederoša persona trāpos kadrā. Tāpēc brīnumdaiļā līgava :) deva man atļauju aizspraukties garām, lai es pazustu aiz apvāršņa. Es atsāku lēno virzīšanos uz priekšu, gandrīz jau pateicu viņai to, ko nebiju vēl izdomājis, taču mani samulsināja viņas vārdi, lai es neaizķeros aiz viņas kleitas. :) Tāpēc es neuzdrošinājos apstāties un tikai ievēroju viņas floralwhite krāsas (rgb(255, 250, 240)) kleitas apakšmalu un ka pietrūka daži centimetri, lai kāds sīkais dabūtu no manis pa galvu ar stūri. Un devos augšup.

Augšup nozīmē uz Krimuldu pa diezgan stāvu un akmeņainu ceļu. Vēl joprojām būdams domīgs, uzbraucu augšā. Nedaudz pamaldījos un nonācu līdz šosejai. Izdomāju, ka vēl nedaudz jāpadomā un vispār pārāk ātri esmu nonācis pusceļā. Tāpēc izlēmu aizbraukt līdz Raganai un atpakaļ. Kas tur – 10km turp un tikpat atpakaļ..? Turklāt vēl iespēja pusstundu mierīgi padomāt par dzīvi. :)

Mierīgi. Atpakaļceļā uz Turaidu gan sāka karst mugura vai pēcpuse. Es tāpat vairs nejutu atšķirību. :) Nu, jā, un vēl gadījās ne-vāji pasauļoties. :-/ Pēc tam atvēsinošs nobrauciens no Turaidas un karsts uzbrauciens līdz Siguldai. Pusceļā (pretī Gūtmaņalai) vēl paspēju aizdomāties un lielā ātrumā nobraucu no ceļa. Nedaudz pietrūka un būtu izbaudījis lidojumu grāvī no trīs metru augstuma. Mjā, un dabūju zilumus uz rokām tik un tā, jo tajā brīdī biju uzgūlies stūrei. Bet nekas – ne tas pirmo, ne pēdējo reizi tā.

Pēc mazāk kā pusotras stundas kopš izbraukšanas es biju atpakaļ mājās. Lai atdzistu, iegāju aukstā dušā. Pēc tam klusībā nolamāju TV tūnera programmu par pienākumu nepildīšanu. Un sapratu divas lietas:
  — es varu braukt tālu, bet negribu braukt tikpat tālu atpakaļ. :)
  — būs vien pašam jānopērk teflons vai kas nu tas tāds īsti ir.