Rīts sākas agri, jo jau septiņos jādodas ceļā, jo Amerikā viss ir tālu. Jādodas uz Kamarillo, kas ir pie Losandželosas (lielos mērogos), ceļš būs ilgs un tāls – optimistiski paredzamais braukšanas laiks ir septiņarpus stundas, taču to, protams, būs vairāk. Pēc brokastīm un rīta brīfinga, daudz nekavēdamies, dodamies ceļā.

Pēc divu stundu braukšanas tālumā parādās miglas vāli, kas reizēm apņem apkārtējo pauguru virsotnes — esam tuvu okeānam! Pēc kāda no ceļa līkumiem tas arī parādās – Klusais okeāns. Aww.. Lielākais plašums, kāds uz Zemes iespējams! Kādā no vista pointiem mēs ar Kristīni un Salvi norāpjamies lejā pa stāvu taciņu pie diviem makšķerniekiem pataustīt okeānu, pārējie laikam nav tik ieinteresēti. Ūdens ir vēss. Klints iedobe, kurā vairs nav ūdens, ir pilna ar baltu sāli. Klints iedobē, kas pilna ar ūdeni, dzīvo koši jūras eži, kāds zaļš radījums un gliemeži. Esot bijis arī sāniski skrienošais krabītis, to gan neieraudzīju.

Dodamies tālāk gar piekrasti uz Big Sur pusi, līdz ceļš beidzas un jāgriežas atpakaļ. Tur tālāk noticis zemes nogruvums, un ceļš gar krastu jau labu laiku ir slēgts, vēl nav atjaunots.

Pie pirmās pludmales pa ceļam netiekam, jo tā, pirmkārt, ir privāta, un, otrkārt, paredzēta govīm. Jā. Piestājam pie nākamās pludmales. Gaišas smiltis, zilas debesis un zils ūdens, tālāk daži zemi miglas mākonīši, izskatās pasakaini, taču, iebrienot ūdenī, kājas ātri vien nosalst. Daži tomēr nopeldas pat tik aukstā ūdenī. Šeit gar krastu plūst aukstā straume no ziemeļiem, tāpēc ūdens vēss.

Uz brīdi var pagulēt smiltīs, pie zemes ir klusi, mierīgi un silti. Agnese (pasākuma organizatore) domā līdzīgi, mēs brītiņu pasnaužam un parunājamies par ceļojuma līdzšinējiem iespaidiem un vēl neskaidrajiem jautājumiem. Viņai radies priekšstats, ka man te nekas nepatīk, jo es neizrādu emocijas. Jā, tā es daru. Tāpēc man tās būs ik palaikam jāpauž vārdos, lai viņa zina, kas notiek. Nu, labi.. :) Pēc kāda laika pludmali pārņem bieza migla, tāpēc varam doties tālāk.

Mazliet par sadzīvisko ceļojuma laikā. Esam sadalīti trīs komandās, katra komanda ir divi auto, kam jāturas kopā, jo skaidrs, ka visas sešas mašīnas ilgi kopā nepabrauks, kāda aizkavēsies un visa ierinda pajuktu. Esmu ieskaitīts trešajā komandā (3-2). Komandu dalībnieki tika sadalīti jau iepriekš, taču, tā kā divi dalībnieki līdz ASV tomēr netika, tad kaut ko nācās pārkārtot. Sākumā biju otrajā komandā ar Ilgoni, Daumantu un citiem, taču mani pārcēla uz trešo, kurā ir Bērziņu ģimene un Juris ar Madaru. Juris ir otras (3-1) mašīnas galvenais vadītājs. Otrie šoferi mums pievienosies Losandželosā.

Katrā komandā bija darbu dalīšana, ka viens būs grāmatvedis, cits sniegs ēdināšanas pakalpojumus un tā. Es esmu šoferis, un tiem neko papildus darīt nelika, lai teorētiski tie varētu labāk atpūsties. Bija arī saraksts ar lietām, kas komandai jāņem līdzi, piemēram, invertori, pagarinātāji un citas saimniecības lietas, lai tā būtu pašpietiekama.

Katrs no mājām līdzi ņēmām guļammaisu, bet paklājiņus un teltis nopirkām jau šajā pusē. Tāpat arī gāzes plītiņas un katliņus iegādājāmies uz vietas. Vadāt tādas lielās, smagās lietas pāri okeānam tiešām nebūtu bijis prātīgi. Pārtiku lielākoties iegādājāmies Walmart veikalos, plānojot turpmāko dienu iespējas - kā Josemītos, kur palikām divas naktis, un nekādi papildu iepirkumi nebija iespējami. No rīta parasti tika gatavota putra, vārītas olas, ceptas desiņas un vispār kā jau brokastis. Pusdienām lielākoties tika līdzi sasmērētas maizītes, jo to laiks parasti pienāca kaut kur brīvdabā, bet vakariņās bija tāds normāls ēdiens kā zupas, plovs, makaroni vai kartupeļi ar kaut ko un tā. Pirms brauciena tika veikta aptauja ar lietām, ko katrs neēd, tā ka tas arī tika ņemts vērā. Reizēm, protams, iegriezāmies normālās ēstuvēs, taču tā nebija bieža prakse.

Pēc daudzu stundu garlaicīgas braukšanas esam pietuvojušies Losandželosai. Te ir daudz dažādu apdzīvotu Santu – Santa Margarita, Santa Rosa, Santa Maria, Santa Monica, Santa Ana, Santa Barbara, kurai tikai izbraucam cauri, neko vairāk neapskatot, un pat Santa Claus (Lane). Kaut kur Santa Barbaras tuvumā ap septiņiem vakarā piestājam pie okeāna vēlreiz. Patausīju ūdeni. Hmm.. Hmm! Nav auksts. Daudz siltāks. Daži mūsējie jau peldas. Vajag, nevajag? Varu vēl paspēt? Vienalga! Okeāns! Kad ta' vēl? Ātri aizjozu līdz mašīnai pēc peldbiksēm, sataisījos un iekāpu ūdenī. Viļņi ir tik lieli un tiem ir tāds spēks! Un ūdens tomēr ir silts! Un TIK negaršīgs! Izplunčājāmies kārtīgi, pa tādiem viļņiem gan grūti normāli peldēt, bet tas te nav galvenais.

Deviņos tikām līdz motelim un desmitos pievienojos slēpņotājiem, kas izgāja apgaitā pa Kamarillo, lai sameklētu tuvējos geocache objektus. Pa dienu te viss ir tāds smuks un glancēts, taču, iestājoties tumsai, ielās iznāk prusaki. Klimats te ir ļoti silts un tiem te ļoti patīk. Mums gan nepatīk, kad tādi lieli skraida pa ietvēm un pinas pa kājām. o.O

Šodien nobrauktas 455 jūdzes jeb 730 kilometri.