Pamodos no pilsētas dunas, varbūt tā tāda bija jau naktī, taču pirms aizmigšanas nepamanīju. Pēc dažu stundu miega kārtīgi pabrokastojām un devāmies uz lidostu. Jau iepriekš sapratu, ka nakts pastaiga tomēr bija ļoti laba lieta, un tagad, autobusā transferējoties atpakaļ uz lidostu, sapratu, ka tiešām tā, citādi visu Turciju redzētu vien tā pa busa logu, bet tagad iespaidos ir arī vietējā dzīve no ietvju puses.

Lidostā mūs pārbaudīja kopā piecas reizes. Tā nevāji. Pasi varbūt pat vēl kādu reizi. Priekšā gandrīz 11000 km lidojums uz 12.5 stundām. Vāks. Mēs lidosim līdzi dienai, mazliet atpaliekot, - izlidošana plkst. 13, ielidošana​ ap plkst. 16 pēc vietējā laika. Kopā mūsu diennakts ir ar 36 stundām.

Lidojums bija grūts. Priekšā sēdēja kaut kāda turku-kanādiešu ģimene, kas jau uzreiz nolaida krēslu atzveltnes, visu laiku trokšņoja un pēc tam atstāja iespaidīgu cūcību zemē. Noskatījos četras filmas, necik nepagulēju, reizēm pastaigājāmies pa ejām, jo nosēdēt visu laiku, protams, nevar. Baroja mūs divreiz - blakussēdētāji teica, ka pamazas porcijas, man bija tieši laikā. Liellopa kotletes ar sautētiem dārzeņiem, silta maizīte, kaut kāda nesaprotama biezputra, gurķi, tomāti, salāti, pudiņš saldajā. Otrreiz paņēmu pastu. Ja nu kādu interesē visas detaļas. Citādi nekā tāda aizraujoša.

Uz Stambulu man iedalīja vietu pie loga. Nolaidāmies pēc saulrieta, no augšas pilsēta izskatījās skaisti. Arī uz ASV man kaut kā iedalīja A vietu - pie loga. Šai virzienā gan labāk izvēlēties vietu pie ejas, ja ir iespēja, jo, pirmkārt, var iet staigāt, kad pašam ienāk prātā, un, otrkārt, logus tāpat jātur aizvērtus, lai salonā būtu tumšs. Un A pusē ir dienvidi, līdz ar to žilbinoša saule. Lidojums dīvainā, taču loģiskā kārtā veda atpakaļ - pārlidojām Liepāju, tad Skandināviju. Tālāk pāri Grenlandei tieši pa vidu. Tur bija skaisti - aisbergu miljoni, ledāji, kalni un tad viss tikai balts, kad sākās ledus cepure. Skatījos gan, kas redzams kamerā zem lidmašīnas vēdera, gan aizgājām pie izejām, pačolēt pa durvju lodziņu. Apkalpe to neļāva darīt ilgi, taču būtisko redzējām. Tālāk pāri Kanādai ar neskaitāmajiem ezeriem un plašajiem mežiem, un sniegotām virsotnēm. Un ASV - redzēju Lielos ezerus no augšas. Pirms nolaišanās Sanfrancisko pamanīju arī kādu radioteleskopa šķīvi.

Sēžot lidostā, iekšējais pulkstenis vēl neko aizdomīgu nejūt. Vēlāk vakarā ap desmitiem, mēģinot ātri pierakstīt dienas gaitas, tad gan jutu, ka ik pa brīdim vienkārši aizmiegu.

No lidostas mūs prom aizvizināja vilciens vai metro, īsti nezinu, saucas BART un daļu ceļa veica pazemē. Tas ir netīrs, tāpēc labu pirmo iespaudu neradīja. Pirmais labais un īsteni Sanfrancisko iespaids bija, kad, ejot no pieturas uz savu moteli, pirmoreiz ieraudzīju tās šaurās, garās divstāvu koka mājas vienu pie otras. Kā filmās un seriālos. Vakarā nekur pastaigāties iet nebija vēlmes, jo miegs un viss.