Zāle bija zaļāka, vasaras vienmērīgākas, ziemas sniegotākas un vispār blblblb, bet viens gan noteikti pēdējā laikā ir mainījies.

Es laikam atceros pašu pēdējo reizi, kad redzēju krievu armijas reaktīvo lidmašīnu. Vismaz man tā liekas, ka tā bija pēdējā. Toreiz stāvēju dārzā pie siltumnīcas un noskatījos, kā iznīcinātājs pārlido pāri, dodoties uz dienvidiem un atstājot knapi manāmu pelēku līniju. Nav ne jausmas, vai tas bija kāds MiG vai Su, bet tie visi lidoja diezgan zemu, reizēm pāros.

Atcerējos par to reizi pirms pāris nedēļām, kad pāri un apkārt tai pašai Siguldai divu dienu laikā redzēju lidojam astoņus militāros helikopterus ar visām raķetēm 'n' shit. Troksnis no tiem ir baigs, jo tie laižas ļoti zemu un pa pāriem. Abas dienas vairākas reizes tālumā varēja dzirdēt arī reaktīvos iznīcinātājus, taču ieraudzīt nesanāca, tie bija aiz mākoņiem.

Visu gadu reizēm var dzirdēt dunoņu no mācībām, kas notiek Ādažu poligonā. Parasti tie ir daži sprādzieni ar palieliem intervāliem, taču kaut ko tādu, kā bija šajās brīvdienās, gan vēl nekad nebiju dzirdējis – abas dienas tāda intensīva un ilga bumbošana. Reāli.
Joks tāds, ka man līdz turienei ir kādi 40 kilometri taisnā līnijā..

Kad mēs augām, tā gočpendel gan nebija.