Kādreiz man bija bail iet uz tirgu. Tā likās kā vieta bez likumiem ar šaubīgiem tipiem un iespēju atgriezties bez maka. (Nepersoniska bērnības trauma.) Bet patiesībā mūsdienās tur ir samērā civilizēti.

Kopš jau pāris gadus dzīvoju gājiena attālumā no Centrāltirgus, no pavasara līdz rudenim tas ir samērā regulāri apmeklējamo vietu sarakstā. Visa kā tik daudz un krāsaini. No rīta pirms brokastīm var fiksi ar velo aizšaut pēc ogām, vakarā var aizstaigāt pēc lielāka apjoma un dārzeņiem. Paviljonus gan es vēl tikai sāku apgūt – iepriekš man darbalaiks tam nebija draudzīgs, un tagad arī ir jāpaspēj un bez aplinkiem. Pirms pāris nedēļām pirmoreiz nopirku žāvētu gaļu, bija daudz labāka kā veikalā. (Es gan veikalā desas un sagatavotu gaļu neesmu pircis jau dažus mēnešus, kopš papētīju, kas tur iekšā, – nospriedu, ka nav vērts un ir labākas alternatīvas.) Ar piena produktiem jau tur ir vieglāk.

Kā tikt pie "zināmajiem pārdevējiem", gan man nav skaidrs, tur ārā viņi taču visu laiku mainās, dislocējas citās vietās, un tā smukā pārdevēja tur noteikti rīt vairs nebūs. Paviljonos vēl varbūt, bet tur notiekošo vēl tik labi nepārzinu.

Protams, ir iespējas iegrābties, bet tur jau pašam labāk jāskatās. Kā dill saka (re, piekabināju birku), viņai tirgū redzētās zemenes pēc pārnešanas mājās izskatās pavisam mazāk apetītlīgas kā tur uz letes un tajā gaismā.

Pēc tam sāka līt, es turēju rokā lietusmēteļpauniņu, bet neuzvilku to mugurā. Vasara tomēr.

__________
* Šis bija uz ietves pa ceļam