Sestdiena, 2018. gada 31. marts
x-ƒ: Zaļā sērija #5
2018. gada 31. marts, 10:45 pm, 5 atsauksmes
Par spīti atkal sasnigušajai sniega kārtai un lai vēl vairāk neatpaliktu no nrk, kas jau otrreiz sezonā pļauj mauriņu, šodien pieķēros ogu krūmu parevidēšanai. Tā kā aptaujātie nekādus prātīgos padomus nedeva, tad pagūglēju, kas jādara – ērkšķogas un jāņogas pārsvarā var likt mierā, upenēm gan vērts izgriezt zarus, kam vairāk par četriem gadiem, jo tur ogu mazāk un mazākas.
Ērkšķogas daudz uzmanības neprasa, tie ir samērā mazi krūmiņi, un augšana zem plūmes, bumbieres un ābeles arī īsti par labu nenāk, turklāt ar tām neesot jāsteidzas, var sagaidīt ogas un tad novērtēt, kas un kā. Arī jāņogas savā nodabā dzīvo ļoti labprāt un jūtas labi, daži sausie zari, bet tas sīkums, vien vēlāk būs jāparavē, lai tās atkal nepārņem vīteņi.
Toties upeņu krūmi gan devušies brīvsolī – tie kādreiz bija atsevišķi krūmi kā krūmi, taču gadu gaitā ir paši un plaši izpletušies un okupējuši lielākus pleķīšus. Jau sen bija doma, ka tos būs jāsavalda, bet rudenī nebija laika un vēlēšanās. Internetos teikts, ka upenēm zari jāizgriež biežāk kā jāņogām un ērkšķogām – vērts atstāt tikai vien-, div- un trīsgadīgos. Turklāt to jādara rudenī vai agrā pavasarī, tāpēc varbūt jau ir par vēlu, bet līdz šim bija ziema, tāpēc nez. Zaru vecumu varot noteikt, skaitot sazarojumu, taču uz to es pārāk neiespringu. Ņemot vērā reālos apstākļus, atbrīvojos no visiem resnajiem un ļoti resnajiem zariem, kas, iespējams, jau bija sasnieguši desmit gadu jubileju. Tas vispār ir tāds ļoti patīkami smaržīgs darbs. Tagad ir krietni brīvāks un jaunāks, taču, kamēr nav lapu, viss vienmēr izskatās vienkārši, bet ar lapām atkal izrādās, ka ir biezoknis, kam saules gaisma cauri izspiesties nespēj. Nu, redzēs, kādu iespaidu būšu atstājis uz ogām. Lietpratējs gan jau būtu pateicis, ka to visu jānolīdzina līdz ar zemi (arī tāds padoms tur bija), taču man žēl, un tad arī jāpaliek bez ogām uz pāris gadiem.
Viens no upeņu krūmiem te noteikti ir cita šķirne – tas aug daudz stāvāk, lapas ir gaišākas un ogu ir maz un mazas. Diez vai tas tā sākotnēji bija paredzēts. Man jau bija doma, ka no tā pavisam jāatbrīvojas, taču vismaz vienu gadu tas noteikti var pagaidīt – varbūt tagad būšu to izglābis un restartējis.
Es noteikti gribu vēl upeņu krūmus. Pašlaik tie ir četri (jēdzīgi – divi), bet jāņogu krūmi – astoņi. Jāņogas man ir "meh", turpretī upenes ir topā. Pašreizējais krūmu skaits var šķist gana liels, taču daži ir tādi maziņi, turklāt vēl nav zināms, kā tie vēlāk būs novērtējuši manu darbošanos – vai nu ogu būs vairāk un lielākas, vai arī tos tomēr nevajadzēja aiztikt.
Vēl atliek cidoniju placītis.
Vēl varbūt kaut kā praktiski varētu izlietot nogrieztos upeņu pumpurus – lai near-zero waste.
Meklējot papildinformāciju, atradu upeņu lielražotāju netālu no Salacgrīvas – viņiem ir hektāri, kur aug tikai upenes, un tās lasa ar mašīnu, nav roku darbs. Varbūt tā izskatās paradīze. Un viņiem ir ar autortiesībām aizsargāti stādi. (noplāta)