A man and his grandson are fishing by a peaceful lake beneath some weeping willow trees. The man takes out a cigarette and lights it. His grandson says, "Grandpa, Can I try some of your cigarette?"
"Can you touch your asshole with your penis?" he says.
"No," says the little boy.
"Then you're not big enough."
A few more minutes pass, and the man takes a beer our of his cooler and opens it. The little boy says, "Grandpa, can I have some of your beer?"
"Can you touch your asshole with your penis?", he says.
"No," says the little boy.
"Then you're not old enough."
Time passes and they continue to fish. The little boy gets hungry and he reaches into his lunch box, takes out a bag of cookies and eats one. The grandfather looks at him and says, "Hey they look good. Can I have one of your cookies?"
"Can you touch your asshole with your penis?" says the little boy.
"I most certainly can!" says the grandfather.
"Then go fuck yourself," says the boy, "These are my cookies!"

Šorīt kraukšķīgas lapas zem kājām un slidenu ierakstu pilna draugu lapa.

______________
* Rolling on the floor laughing my ass off while pissing in my pants

Pirms kāda laika jau rakstīju par cilvēku attiecībām un citām būšanām un nebūšanām šodienā. Tur bija par to, kā dažādi elektroniskie sakaru līdzekļi tiek izmantoti vienkāršākai saziņai dažādos dzīves brīžos, kad labāk būtu izmantot ko citu (pēc manām domām) un tā tālāk, ļur, ļur, ļur. Nu, īsāk sakot, galvenā doma bija tāda, ka elektroniskās saziņas dēļ tiek zaudēts cilvēciskais kontakts (cik gudri). Es citēju arī divus savā starpā pretrunīgus rakstus, viens ieteica sūtīt SMS un meilus mīļotajiem, bet otrs bija drūma statistika, kas notiek, ja tā dara. Lūk.

Nesen arī pzrk satraukājās / sūkstījās, kā gan mūsu senči bija spējīgi satikt savas otrās pusītes, ja tiem nebija moderno tehnoloģiju. Viņš jutās kā laucinieks pilsētā. (Man, piemēram, šķiet, ka laucinieki lielās pilsētās vienmēr jūtas nedaudz izmisuši un pazuduši.)

Un mana pēdējā padomāšanas reize par to, kā cilvēki risina savas attiecības, izmantojot tikai modernās tehnoloģijas, bija, kad man pārsūtīja kādu īsziņu, kas nejauši tika nosūtīta nevis uz parastu numuru, bet gan servisa kodu. Droši vien kāds bija pilnīgā neģīmī.

tu man ta piedirsi dvesele ka mn  tagad ta sap ei tunost man tu salavzi visu kas man bj sirdi pret tevi!

Interesanti, ne? No vienas puses jau smieklīgi, ka tas teksts ir tieši tāds un ka satraukumā nosūtīts uz nepareizu numuru. Bet no otras puses – kā gan cilvēkam jājūtas, lai uzrakstītu (un nosūtītu!)* tādu tekstu, turklāt uz nepareizu numuru. Un ir jau arī vēl trešā puse – tomēr ir labi, ka adresāts to nesaņēma. Zibensnovedējs. Ā, nu jā.. Ceturtais – ja šādas īsziņas nenonāk pareizajā vietā, tad kādas gan par līdzīgu tēmu tiek patiešām arī saņemtas? (Vēlaties padalīties informācijā un pieredzē?)

Tomēr es esmu saticis un noteikti vēl satikšu daudzus jaukus cilvēkus tieši pateicoties tam, ka saziņai tiek izmantots internets un viss kas tāds. Lielākoties tieši Ciba, bet ne tikai – arī citas saziņas formas. Skaidri zinu, ka citādi šos cilvēkus nesatiktu. Kaut gan nevar jau arī zināt, kas, kur un ar ko es būtu, ja to laiku būtu pavadījis bez interneta. Lūk, tā. Šoreiz patiesība patiešām ir kaut kur pa vidu.

Tomēr ir liela atšķirība starp virtuālo (iedomāto) tēlu un to, kāds otrs ir realitātē.

_____________
* pēdējā laikā es diezgan bieži sāku rakstīt asu atbildi uz kādu meilu vai komentāru, taču pietiekami laicīgi apķeros, un manas domas paliek pie manis, bet meils nenosūtīts, komentārs – neuzrakstīts.

Es tikai gribēju pateikt, ka šis te nav patiesība, un katrs, kas tā teiks, riskē norauties. Un vēl gribēju pateikt, ka tā nav patiesība! Skaidrs, ja? Labi!