Viena doma, viena stulba doma, kas aizņēma mazāk kā sekundi, un būtu prasījusi vien mirkli, lai visa dzīve pasūtītu likteni un aizjoztu pa citām pēdām. Pat daudzi kopā var būt pa vienam. Varbūt katram iekšā sēž kāds maziņš supermeniņš? Tikai pārāk daudz kriptonīta visapkārt. Es nodomāju, "gan jau nākošreiz, bet tad gan noteikti." Heh. Nupat lasīju domu, kas varbūt bija tikai joks, ka debesīs neviens Tev neuzbāžas ar stāstiem par sevi, par savu dzīvi, bet gan aizrautīgi klausās, kā Tu stāsti savus stāstus. Ko lai dara, ja putniņš mirst? Ko lai dara, ja visi Tevi mīl, bet Tevi tas neinteresē? Ko lai dara, ja sašķobījusies realitāte? Vēsture iestigusi atkārtojumos, tā arī ir tās lielākā problēma. Ai..