Pēc dažādām manām un transporta ķibelēm divu nedēļu garumā es vakar vakarā beidzot tomēr notiku Siguldā, mājās. Pirmais cilvēks, kas mani uzrunāja, kad izkāpu no vilciena, prasīja, vai es runāju angliski. Otrais, kas mani uzrunāja, jautāja, vai es runāju latviski. :) Mjā.. Tā iet, ka pa Rīgu dzīvojas tik ilgi.
Taču interesantākais šajā ceļojumā bija pats brauciens. Šoreiz man gadījās nokavēt tikai vienu vilcienu, uz nākošo es paspēju diezgan laikā. Diezgan ērti iekārtojos, sameklēju sev lasāmvielu. Un pēkšņi man pretī apsēžas mans bijušais vidusskolas klasesbiedrs. Jāpiebilst, ka vidusskolas laikā mūsu starpā bija bezmaz vai karastāvoklis, ko izraisīja divas meitenes (nu bet), lai gan no manas puses tas nekādās neģēlībās neizpaudās. Lai nu kā, šķiet, ka viņš visu to ir aizmirsis (kā vēlāk izrādījās – ne tikai to vien), un ar mani draudzīgi sarunājās. Mēs skolu beidzām pirms pieciem gadiem.
Viņš pastāstīja, ar ko tagad nodarbojas, par ko saīsināti varētu teikt – vienkārši naudas pelnīšana. Teica, ka kādu laiku strādājis Īrijā un tikai pirms mēneša atgriezies. Pastāstīja arī par tuvākajiem nākotnes plāniem, par ko īsumā arī varētu teikt – vienkārši naudas pelnīšana. Apjautājās arī, ar ko es nodarbojos un kā iet.
Un tad tā starp citu ieminējās, ka viņam jau trīs mēnešus ir meita. (Tā nu nejauši sanācis, ka tieši šonedēļ par viņu jau rakstīju, lai gan tad man bija zināms, ka tas ir puika.) Pajautāju, kā viņu sauc. Elīna. Pajautāju, kāda ir sajūta. Viņš teica, ka vēl joprojām tam īsti netic. Gribēju vēl ko pajautāt, taču pārdomāju, turklāt viņš pats pateica, ka precējies gan nav, attaisnojoties ar nevērīgu "priekš kam liekas problēmas". Meitai gan ir viņa uzvārds.
Parunājām arī nedaudz par bijušajiem klasesbiedriem un vēl ko. Kad beidzām skolu, tad izlaiduma dienā skolotāja mums lika uzrakstīt katram pašam sev vēstuli, kas tiktu paglabāta pie viņas piecus gadus, kad mēs visi tiktos vēlreiz un uzzinātu, vai mūsu toreizējie nākotnes sapņi ir piepildījušies un tā. Tie pieci gadi tieši pašlaik ir pagājuši, un it kā ir pienācis tas salidojuma laiks, taču neviens, kam esmu prasījis, neko nezina, vai kaut kas tāds būs. Tāpēc arī viņam par to pajautāju. Viņš nevien neko par to nezināja, bet pat neatcerējās, ka izlaidumā vispār kas tāds bijis. Es gan atceros. Es pat atceros, kur katrs klasē todien sēdēja. Viņš neko.
Pēc tam mēs katrs atgriezāmies pie savas lasāmvielas, viņš lasīja "Privāto Dzīvi", bet es.. neteikšu. Tobrīd iedomājos, ka man nav meitas, nav ne sievas, ne draudzenes, es nekad neesmu strādājis Īrijā, es neko daudz nedomāju par tagadni, par nākotni vēl mazāk. Taču es to nemaz nenožēloju. Es labāk tomēr esmu es tagad, bez visa tā.
proud to be peevish: Žetons par subj :DD
2005. gada 6. augusts, 3:05 pm, atbildēt