Sou, vienu dienu gribēju tikt prom no visa un uzkāpu kokā, lai vienkārši padomātu un būtu tuvāk dabai. Mans mīļākais koks, kurā rāpjos (tiesa, pirmoreiz šogad), atrodas kādus 200m no mājas gravā, nedaudz uz priekšu, uz dienvidiem, nedaudz uz leju, uz rietumiem. Tā ir liepa ar pavisam pieciem galiem – sakni, vienu galotni, kas ieaugusi zemē (pa to es arī rāpjos augšā), un trīs citām galotnēm, kurās gan sen neesmu rāpies, jo man tomēr no augstuma tā kā bail un arī svars man lielāks, kā pirms gadiem bija. Šūpošanās nepatīk.
Lai nu kā, es uzrāpos kokā, ērti iekārtojos uz apsūnojušā stumbra, kas aug horizontāli, un nosēdēju tur vairāk kā stundu, domādams par visu kaut ko un neko, priecādamies par ēnām, nelielo vējiņu, zaļumu un līgošanos. Biju tik kluss un pazudis, ka pēc kādām 15 minūtēm man garām paskrēja vāvere. Devās kaut kur uz augšu. Vēl pēc mazāk kā piecām minūtēm man daudz tuvāk garām devās kāda cita vāvere. Arī augšup. Šis eksemplārs bija nesteidzīgāks un ziņkārīgāks – viņa pat nedaudz parāpās tajā pašā kokā, kurā sēdēju es. Smuks dzīvnieciņš ar caurspīdīgu asti. Šaubos, vai viņas abas mani pamanīja. Vāveres vispār šogad liekas tādas aktīvas. Vēl redzēju, kā neliels zalktis aiz kājas noķēra un aprija (jo par ēšanu to nevar saukt) nelielu vardi. Visi grib dzīvot.
Tā sēdēdams, es lielākoties domāju par elektroniskajām un sociālajām cilvēku attiecībām. Par to, kā mani pēkšņi atceras vairs ne pārāk pazīstami ļautiņi tieši uz kādiem svētkiem, un parasti apsveic elektroniski, lai arī reiz taču bijām pat ļoti pazīstami. Konkrēti uz šīm pārdomām mani rosināja ar Draugiem.lv palīdzību nosūtīts apsveikums:
... kling klang :)
... sargi sevi Jāņos ... un ... ai ... ko tur daudz ...prieku ... lai visa laba jāņu zāle iraid ... lai knišļi lopiem virsū nekrīt ... lai papardes zied ... un tā kaut kā :)
... līgo, līgo ...
Domājams, ka aptuvenais sūtīšanas laiks jums ir nojaušams. Es saņēmu vairākus apsveikumus todien (ne uz vienu neatbildēju, ak es, maita tāds, vairs man laikam nekad nesūtīs), taču visu dienu man nelika mieru tieši šis. (Patiesībā jāņem vērā arī tie notikumi ap Ziemsvētkiem, tas viss iet vienā katlā.) Tā atrodoties dažus vai daudzus metrus virs vai zem zemes (atkarībā no skatīšanās virziena), es nolēmu, ka, vot, es gan nu tā nedarīšu, labāk būšu personisks un tūlīt pat piezvanīšu tiem, kurus satikt neizdosies, apsveikšu pats. Cieši turoties un nemierīgi staigājot turp un atpakaļ, to arī izdarīju. Khem.. Pat piezvanīju vienai no Kristīnēm. Tā. Nedaudz vēlāk es atcerējos kādu avīzē lasītu ziņu, kas ir diezgan pretrunā ar pilnīgi visu, lai arī no kuras puses skatītos. Lūk.
“Aizsūti sms mīļotajam!”, Diena, 17.06.2005, (Dzīvesstils. Labsajūtai, 14.lpp.)
Jūties nogurusi, iztukšota, nelaimīga? Negaidi, kamēr citi tevi iepriecinās, dari to pati! Piemēram, aizsūti savam mīļotajam vīrietim intīmu sms vai e-pasta vēstuli, iesaka www.relate.co.uk eksperti. Ko iegūsi? Pirmkārt, tavs partneris redzēs, ka tu domā par viņu. Otrkārt, atpakaļ saņemsi līdzīgu vēstuli un kļūsi priecīgāka. Turklāt jutekliskais teksts savā veidā ir priekšspēle tam, kas tevi vakarā varētu sagaidīt guļamistabā. Tikai nesajauc adreses vai telefona numurus!
Nu nav taisnības pasaulē, joptvai! Es, protams, diezgan ļoti ironizēju, bet nu ko – tā tomēr ir. (Turklāt es nesaprotu, kāpēc vienmēr viss šajās lappusēs (Dzīvesstils. *) rakstītais ir domāts sievietēm un tā arī rakstīts, jo es arī to lasu.) Lai nu kā tur arī nebūtu, atcerējos vēl vienu Dienā lasītu ziņu, kas apgāž šo, kura jau ir apgāzusi šo to.
“Internets vainīgs”, Diena, 21.01.2005
Interneta un e-pasta pieejamība veicinājusi to, ka cilvēki arvien vairāk laika pavada mājās, izolēti no apkārtējās pasaules. Tas var novest pie dziļas vientulības, kas ir viena no nopietnākajām mūsdienu mentālajām problēmām, raksta britu žurnāls “Top Sante”. Vientuļi cilvēki zaudē pašapziņu, kļūst demoralizēti un jūtas nelaimīgi. Sociāli aktīvie dzīvo ilgāk un ilgāk jūtas jauni. Viņi sniedz emocionālu atbalstu citiem un saņem to pašu.
Ak jel, kam lai ticu?? Sūtīt meilu? Redz, ka nedrīkst. Bet zvanīt arī ne, neiesaka citi avoti. Izmantot Draugiem.lv? Tas būtu manu godu un cieņu aizskaroši. :) Turklāt kāda trz ieraksta komentāros paspīdēja doma, ka ilgāk dzīvo tie, kas ilgāk guļ, nevis kaut kādi nebūt “sociāli aktīvie”, jo pastāv teorija, ka cilvēkam atvēlēts noteikts skaits nomoda stundu. Ak jel. Nu vispār.
Rakstīts 23.–24. jūnijā.
Vī: nezkā par pārējobet..
2005. gada 6. jūlijs, 1:55 pm, atbildēt