Visapkārt viltots smaids un samākslotas emocijas
Eju tam cauri – neatskatoties,
Eju tam cauri – nejūtot neko
(Saare)

Bet tur pat pieturzīmju nav. $#*%@!! Kādu laiku mana (jo tādas taču raksta visi, kam nav slinkums) Jaungada apņemšanās bija beidzot apklust. Dažas dienas noturējos. Lai gan patiesībā patiešām.

Pieci gadi pagājuši, kopš izzuda kaut kas jauks. Četri gadi pagājuši, kopš sākās jauns gadsimts un desmitreiz vairāk. Trīs gadi pagājuši, kopš sapratu, ka nekas nebūs tā, kā varēja būt. Esmu vainīgs. Pats. Ja nav otrās iespējas, nav vērts cerēt uz piekto. Ir Piektais gads.

Vakar veselu stundu veltīju tam, lai izlasītu Laacz'a (maita, roka, piecgade..?) BUJ. Varētu domāt, ka man nebija, ko darīt, tomēr vakariņojot neko prātīgu nevar sadarīt. Un pēc tā visa izlasīšanas sapratu divas lietas. Es miršu viens un, iespējams, jauns. Laacz. Tā ir. Un tā doma par miršanu vienam tika apstiprināta, lasot kādas citas personas CV. Sūkā.

Es neesmu labs. Es neesmu tāds, kā jums liekas. Jums ir radies kaut kāds priekšstats par mani, lasot manus tekstus. Tā parasti ir. Bet es neesmu tāds. Es neesmu interesants. Es nees

Laiks nav stiepjams. Tas neskrien. Nevelkas. Tas ir. Tas pilnīgi bezkaislīgi ber smilšu graudiņus no augšējās pulksteņa daļas apakšējajā. Lai pēc tam darītu to pašu atkal un atkal. Tam ir pilnīgi vienalga, kas šajā laikā notiek, jo tas pats ir Laiks. Man tā arī vēl nav izdevies paildzināt patīkamos brīžus un sajūtas. Nav izdevies kaut ko ātrāk aizmirst. Jo Laiks nemaz nekustās. Tas vienkārši ir. Einšteins lai sūkā ledu.

Vakar vakarā septiņos izgāju no mājas, lai aizstaigātu līdz centram. Izgājis ārā, vispirms pamanīju tumsu un vēsumu. Tad pamanīju, ka prožektori iedegti gan Kaķīškalnā, gan Pilsētas trasē, gan bobslejtrasē (dzīvoju gandrīz tai blakus un gaisma man nepatīk). Nodomāju, ka parasti taču ir gaišāks, jo tiek izgaismoti mākoņi, bet tagad tik' kaklu lauzt. Tad nonācu mazliet klajākā vietā, paskatījos augšup un izbrīnā noelsos. Tumsa. Un zemi, balti mākoņi. Bet aiz tiem – Nékas. Tas pats, kas es. Kaut ko tādu laikam redzēju pirmoreiz. Žilbinoši, zemi mākoņi ar zvaigznēm caurumos starp tiem. Un tumsa aiz mākoņiem. Nékas. Bet šodien pamodos, jo lietus un vēji logā sitas. sirke..?

Someday I'm gonna be happy.
You just wait and see.
(Mo Horizon)

Tā vienmēr. Man ienāk prātā kāda ideja. Ir labi, ja paspēju to pierakstīt, pirms aizmirstu. Ja tā ir pietiekami interesanta un kaut mazuliet noderīga, es to sāku īstenot. Atkarībā no tā, kas, kam, par ko un vispār, kādu laiku tas tā notiek. Bet tad man vairs to negribās turpināt. Tas pat nav tā, ka man apniktu, nebūtu laika, negribētos vai vēl kas. Vienkārši pārtrūkst.

Ko Tu kā cibiņa vai cibiņš teiktu par iespēju nosūtīt MMS (multiziņu, multivides ziņojumu, ..) ar tekstu un attēlu, un tas parādītos Tavā žūrnālā? (Mani vairāk interesē sieviešu dzimuma atbildes, jo ar viņām var kaut ko sakarīgāk sarunāt.) Vai tas būtu vajadzīgs? Jo tas būtu jādara man. Jo es nosūtīju patiešām sakarīgu meilu kādai personai, kurai šis risinājums jau ir gatavs, taču darbojas LiveJournal only. Viņš nepapūlējās atbildēt kaut vai ar "nē, paldies". Krievs tomēr. Es zinu, ka es varētu. Un ka es gribētu. Bet vai vajadzētu? Vai kādu tas maz interesētu un tiktu izmantots?