- 2010.10.28, 11:05
- "Latvijā šobrīd ieslodzījuma vietās sodu par dzimumnoziegumiem izcieš 508 personas, kas seksuāli izmantojušas gan mazus bērnus, gan [...]
"Desmit no šiem varmācīgo noziegumu veicējiem esot notiesāti ar mūsu valstī augstāko soda mēru – mūža ieslodzījumu. Kopumā Latvijā par dažāda veida noziedzīgiem nodarījumiem mūža ieslodzījumu šobrīd izciešot 56 personas."
Kopumā, tam faktam ka nāvessods ir atcelts, būtu jābūt signālam valsts policijai un tamlīdzīgiem dienestiem, ka ir nepieciešams ar iedzīvotājiem visādi profilaktiski intensīvi strādāt, lai dzimumnoziegumus novērstu pirms tie notiek.
Tas ir, ieaudzināt iedzīvotājiem izpratni, ka ja cilvēku velk uz vardarbību un pedofīliju, tad viņam jāzvana uz palīdzības līniju, jāstrādā ar psihologiem, jāārstējas.
Ja valstī ir nāvessods, tad policija var uz to norādīt, ka izvarotājiem būtu jābaidās no nāves, un tāpēc viņi neizdarīs noziegumus. Nu, tāds Teksasas policejiskuma stiliņš.
Savukārt ja nāvessods nav, ir jābūt pilnīgi citai, sociālai pieejai - lai cilvēku neizdarīt noziegumu motivētu nevis bailes no soda (bailes no cietuma ir diezgan abstraktas un neefektīvas, salīdzinot ar bailēm no nāves), bet gan vēlme iekļauties sabiedrībā un būt normālam.
Tas ir, fakts ka nāvessods ir atcelts, slikti saskan at Latvijas vispārējo kursu uz labējo (individuālisma) sabiedrības uztveri, ka cilvēks tiek atstāts "savā vaļā" tik tālu, ka izdomā divgadīgu izvarot. - 66 rakstair doma
- 28.10.10 11:33 #
-
a kāda jēga bija no nāvessoda pirms tā atcelšanas? tiesa to piesprieda, bet prezidents parakstīja apžēlošanu nāvessodu līdz ar to aizstājot ar mūža ieslodzījumu. praktiskas atšķirības jau nav.
/a par to aktuālo es labāk neizteikšos, a to mani nolinčos... - Atbildēt
- 28.10.10 11:56 #
-
tas, ka potenciālais noziedznieks apzinās, ka iet uz nāvessodu. tīri psiholoģisks moments, tāda cilvēka psihes (riska vērtēšanas) īpatnība - cilvēks tā racionāli neapsver ka "bet mani apžēlos, tātad ... (bla bla)"
- Atbildēt
- 28.10.10 12:12 #
-
nu tas, ka nepadomā, ka mani apžēlos, ja zin, ka apžēlos jau ir aprobežotības izpausme. man kā reiz personiski nepieņemamāks ir mūža ieslodzījums nevis nāvessods. eksistētu nāvessods varbūt pat es pats pārkāptu likumus vēl vairāk nekā to pagaidām daru, bet tas ir cits stāsts un absolūti nav saistīts ar tēmu, kuru Tu še esi aizsācis.
- Atbildēt
- 28.10.10 12:33 #
-
ni ni, te nu gan es liktu vismaz pirkstu ķīlā (uz augstākām likmēm vnk nespēlēju), ka šitā tā ķēdīte nedarbojas. no malas varbūt, bet ne no potenciālā likumpārkāpēja viedokļa.
tiesa gan, par likumpārkāpēju psiholoģiju es zinu apmēram neko, bet vismaz konkrētajā gadījumā, kur noziegums acīmredzami ir vērsts nevis uz kaut kāda labuma gūšanu, bet gan uz tieksmju apmierināšanu, manuprāt, nav pamata runāt par kaut kadiem formāliem biedēkļiem, kas varētu cilvēku atturet no noziedzīgas darbības. ok, tas variants ar telefonu could do, bet drīzāk jau teorētiski, jo praktiski tas šādam cilvēkam jau ir oi oi oi kāds solis, nu, nevis darīt, bet apzināties, kas tu esi, kas tu neesi, kas ir tas otrs cilvēks, ko tu vēlies pa istam un kas ir vien uzmācīgas vēlmes, bet ne tavas īstās, tā teikt, un galu beigās tev par visu šo joku draud (ja tas vispar spej viņu motivēt nerikoties bzv).
nez, es tā īsti neredzu variantu, kā profilaktiski novērst šādus noziegumus, kad potenciālais noziedznieks jau ir sasniedzis rīcībspējas vecumu. ja nu vienīgi superpārdomāta cietumu sistēma, kas paredz mērķtiecīgus intervences pasākumus, psiholoģisko un izglītojošo darbu utt. u.tjp. bet šādā gadījumā tam cilvēkam tāpat jānonak vispirms aiz restēm, tā teikt, lai pecāk tur vairs neatgrieztos. un tas aizvien nozīmē vismaz vienu upuri. - Atbildēt
- 28.10.10 12:59 #
-
Kaut kā tā gan, jā. Ja palasam komentārus kaut vai par šo konkrēto notikumu, tad rodas iespaids, ka ļoti daudzus dikti velk uz vardarbību, bet vai tad kāds no siem asinskārajiem komentētājiem zvanīs psihologam?:)))
- Atbildēt
- 28.10.10 11:42 #
-
Konkrētajā gadījumā varētu pirmām kārtām būt runa par māti, kas atstāja bērnu pieskatīšanā diviem ģimenes locekļiem, no kuriem viens, saskaņā ar LETA ziņām, jau iepriekš bijis sodīts par netiklu darbību izdarīšanu ar nepilngadīgajiem.
- Atbildēt
- 28.10.10 11:46 #
-
Nevajag vainu uzvelt citiem. "Sabiedrības upuru" loma ir izvazāta līdz tādam līmenim, ka linčosim visu nenormālo mātes, kuras taču tādus pasaulē laidušas un izaudzinājušas. Pieaudzis cilvēks par sevi atbild pats. Kurš izdara noziegumu, tas arī vainīgs, nevis visi apkārtējie, kas attiecīgajā brīdī roku vai daiktu malā neparāva.
- Atbildēt
- 28.10.10 12:15 #
-
Situāciju varētu gan vērtēt apmēram tāpat kā tad, ja māte atstātu bērnu istabā, kas pilna ar vati, ar sērkociņu kārbiņu rokā - skaidrs, ka nekas labs tur nevar iznākt. Tas nenozīmē, ka noziedznieks ir mazāk vainīgs, bet mātes rīcību citādi kā par noziedzīgu nolaidību arī nevar dēvēt šai gadījumā :/
- Atbildēt
- 28.10.10 12:21 #
-
Tb ja kāda māte atstāj savu bērnu vecmāmiņas, vectētiņa, brāļa, onkuļa, tb radinieka (neviens jau nevar zināt, kad kādam cilvēkam širmis aizbrauc) uzraudzībā, to vajadzētu atzīt par noziedzīgu, tb krimināli sodāmu rīcību?
- Atbildēt
- 28.10.10 12:24 #
-
+1
visi mēs tik gudri, tik gudri, a jau pēc minūtes pašiem var širmis aizbraukt. - Atbildēt
- 28.10.10 12:27 #
-
Nu paga, savu bērnu Tu atstātu uzraudzīt radiniekam, par kuru zināms, ka viņš slimo ar epilepsiju un nevar paredzēt, kad būs lēkme? Vai radiniekam, par kuru zināms, ka viņš savas paša atvases regulāri ieklapē?
- Atbildēt
- 28.10.10 12:34 #
-
Tu bērnu algotai auklei atstātu? Par kuru, kā likums, pilnīgi nekas nav zināms.
Papildus jautājums - esi cieši pārliecināta, ka zini pilnīgi visu par saviem ģimenes locekļiem? - Atbildēt
- 28.10.10 12:37 #
-
Šai gadījumā runa ir par to, ka jau ir zināms - cilvēkam ir kādas problēmas, kas izslēdz bērnu uzticēšanu viņam. Skaidrs, ka nevar par 100% zināt, kas jebkuram radiniekam galvā darās, bet, ja ir bijušas kādas redzamas izpausmes, tad tās ignorēt ir, mazākais, vieglprātīgi.
- Atbildēt
- 28.10.10 12:50 #
-
Kālab domā, ka jau ir zināms? Tev ir zināms, jo policijai un līdz ar to, žūrnālistiem ir zināms.
Pat transformēšu jautājumu - toč pārzini visu savu radinieku sodāmības? Vai ir sodīts, par ko sodīts, kad sodīts utt?
Varu pateikt, ka, piemēram, nesen sanāca ar jaunāko brāli par ģimeni parunāt, izrādījās, ka viņš ne nieka nezin. Sodāmības jau nav tas, ar ko ģimenes saietos lielās kā par dikto sasniegumu, ja vien tās nav ļoti īpašas ģimenes:)) - Atbildēt
- 28.10.10 13:29 #
-
Tai radu lokā, ar ko ikdienā kontaktējamies - tikai par vienu radinieku diezgan garš viņa dzīves posms man nav zināms, bet nu viņš arī nav tas cilvēks, kuram es kaut savu kaķi uzticētu. Par citiem ir zināmas arī nesmukās lietas (sodāmības gan nevienam toč nav).
Un skat. manu atbildi zemāk Wattam. - Atbildēt
- 28.10.10 14:21 #
-
Runa jau nav par konkrētās diskusijas dalībnieku radu loku, bet par to, ka rads radam uzticas a priori, jo tāda ir cilvēka daba - uzticēties savas ģimenes locekļiem pat tad, ja kaimiņi tiem netic un uzskata par esošiem vai potenciāliem burlakām.
Bet te (dievzemītes internetā kopumā) visa diskusija tā smuki aiziet gultnē, ka ja ar bērnu kas notiek (šis akā ieveļas, zem auto pakļūst, kas šausmīgāks notiek), tad vainīga ir māte, kas nav blakus bijusi. Uzstādījums, šķiet, nāk no padomju laika tēzes, kad pie jebkura nozieguma atskanēja brēciens "kur skola/ģimene skatījās?!". - Atbildēt
- 28.10.10 13:03 #
-
Vēl viens, manuprāt, diezgan tipisks piemērs - jaunietes, ar kuru kādreiz kopā dzīvoju, tēvs bija sēdējis cietumā. Visiem stāstīja, ka bezmaz vai par kaut kadu varonību - meiteni no huligāniem aizstāvējis, nodarot tiem smagus miesas bojājumus vai ko tamlīdzīgu, par spīti tam, ka tetovējumi uz viņa ķermeņa skaidri un gaiši liecināja, ka sēdējis ir par prastu zādzību.
- Atbildēt
- 28.10.10 12:37 #
-
Vai sava dzīvokļa atslēgas radiniekam, kurš tiesāts pirms sazin cik gadiem par laupīšanu un krāpšanu organizētā grupā? Cilvēki vienmēr tic, ka otrs labosies, ka bijis pārpratums. Jebkura cietumnieka māte ir svēti pārliecināta, ka atvase notiesāta pārpratuma pēc, slikti draugi paveduši, un cilvēkam no malas nesaprast šo ticību ģimenes locekļiem, kaut katrs atsevišķi mēs saviem radiniekiem aabsoluti uzticamies.
Šitās runas ir kā komentāri par izvarošanas upuriem: tipa, pati vainīga, ka tik īsus brunčus uzvilkusi vai devusies vakarā uz klases biedru organizētu pirti, jo kurš gan 23:00 iet mazgāties. - Atbildēt
- 28.10.10 13:27 #
-
Ja nu kāds pārprata - es nekādā gadījumā nevelku uz "pats vainīgs" pusi; šādam noziegumam nav un nevar būt attaisnojuma. Bet Fjoklai vakar bija labs case study par radinieku, kuru pieķēra apgrābstām mazgadīgo, un par to, kāda pēc tam bija pārējo radu rīcība. Tikpat labi māte būtu varējusi nepamanīt, ka bērnam kaut kas nav kārtībā, neticēt stāstam, jo "tā nevar būt", pārējie radinieki izlikties, ka nekas nav noticis, jo "tāds kauns, ja kāds uzzinās" u.t.t. Tb, stāsts ir par to, kā nebūt vienaldzīgiem un nenonākt līdz šādai traģēdijai.
- Atbildēt
- 28.10.10 14:16 #
-
Izlasīju viņas pukstu. Principā drosmīgi - lauzt pieņemtās normas un atzīt, ka pašas ōmi vajadzējis aiz restēm iespundēt cietumā par to, ka atstāja savu bērnu pie tik apšaubāmiem radiniekiem. Jo runa jau ir par to, ka mātei jābūt telepātei, gaišreģei un psiholoģei vienlaikus, tb kā rentgenam jāredz cauri visiem tuviniekiem. Tā kā Fjoklas ōme to nespēja, Fjokla atzīst: "Takšto to, ka var NEREDZĒT, ka kautkas nav kārtībā, to jūs man neiestāstīsiet, priekš tam mātēm acis dotas. (..) radji kakova huja nav atvērti cietuma nodalījumi sūdīgām mātēm" (tb viņas ōmei).
- Atbildēt
- 29.10.10 09:45 #
-
Manuprāt, tu pārprati. Tieši viņas ome pamanīja, ka kaut kas bērnam noticis un tāpēc arī šis jautājums - kā māte (jebkura) var nepamanīt, ja bērnam kaut kas noticis.
- Atbildēt
- 29.10.10 20:00 #
-
Nuss, es vienkārši piesējos pretrunai apgalvojumos: 1) vispirms ilustrācijai tiek dots sens atgadījums tālā paziņu lokā, kur bija kāds mazulis atstāts pie radiem uz kādu dienu, un gandrīz (paldies Dievam), tomēr nekas ļauns nav noticis, taču konstatēts post factum mēģinājums; 2) nākamajā rindkopā bija emocionāla tirāde, ka lai neviens nemēģina iestāstīt, ka sieviete jau PIRMS nenojaušot, ka nevar kinderu tam citam uzticēt. Sievietei, ja tai acis pierē, esot skaidrs viss, un ja tā mazo kādam neuzticamam radagabalam nekad un nemužam neuzticēs. Ja uztic, viņu jāliek aiz restēm. Pirmajā ilustratīvajā piemērā uzticēja. Attiecīgi es abas rindkopas saistīju kopā kā vienu vēstījumu, nevis divus dažādus. Iespējams, ka cilvēks ar to visu bija domājis pavisam ko citu - pēdējā laikā es visai bieži nespēju saprast lielas daļas līdzcilvēku domas un to izklāstus tekstos, tāpēc cenšos izvairīties no diskusijām un komentēšanas (lai gan dažkārt kāja paslīd).
- Atbildēt
- 28.10.10 13:02 #
-
bērnus sist ir normāli. un neatstāt bērnu pieskatīšanai radiniekam, par kuru zināms, ka slimo ar epilepsiju, jo nevar zināt, kad sāksies ēkme, ir tas pats, kas neatstāt bērnu kaimiņam pieskatīšanai, jo nevar zināt, kad kaimiņam virs galvas materializēsies ķieģelis un to nositīs.
ir 21. gadsimts. tas tā, ja nav vēl pamanīt. - Atbildēt
- 28.10.10 12:17 #
-
pateikt jau to var, bet ne tā būtu taisnība, ne tas ko notikušajā mainītu. un vispār tālāk ir jādzīvo pieņemot jau notikušā esību.
- Atbildēt
- 28.10.10 12:17 #
-
Manā uztverē nāvessods nav vis sods (kā administratīvs sods, naudas sods vai ieslodzījums), bet gan ir metode, kā sabiedrībai atbrīvoties no to apdraudošas un neatgriezenisku ļaunumu nodarījušas absolūti asociālas personas, kas tikai fizioloģiski līdzīga cilvēkam. Visprecīzākā analoģija ir ar trakumsērgu inficēta un saslimuša savvaļas dzīvnieka nošaušana.
Protams, lai rokas nesmērētu, ideāls variants būtu paliela sala Klusā okeāna vidū, kur to nomest no helikoptera un aizmirst, tači diemžēl visas apdzīvojamās salas ir vai nu jau apdzīvotas, vai pārāk tuvu visādiem kuģu ceļiem vai apdzīvotai sauszemei. - Atbildēt
- par tēmu - tiesnesis neatbild par saviem lēmumiem
- 28.10.10 12:33 #
-
- Atbildēt
- 28.10.10 12:21 #
-
Drusku ne par tēmu, bet tomēr - tas, ka, acīmredzot, cilvēki vairāk baidās no nāvessoda, nekā no mūža ieslodzījuma, liecina tikai par to, ka sabiedrība kopumā ir pārlieku garīgi neattīstīta un nav gatava nāvessoda aizstāšanai ar, pēc savas būtības, bargāku sodu - mūža ieslodzījumu.
- Atbildēt
- 28.10.10 12:32 #
-
Man aizdomas, ka šādi absolūti atsaldēti īpatņi rīkojas tikai konkrētajā situācijā un absolūti nedomā par Krimināllikuma pantiem, tb šiem pie pakaļas, nāvessods vai mūža ieslodzījums - par to domās rīt, ja policija novers (aber tapt notvertam šādam atsaldenim šķiet kā blondīnei satikt uz ielas tiranozauru: 50/50).
- Atbildēt
- 28.10.10 12:46 #
-
Tas ta skaidrs, vairāk domāju par sabiedrības šūmēšanos. Tā būtu - jā, ir noziegums, vainīgis notverts, viņu nošaus. Viss. nav cilvēka - nav problēmas. Bet tagad draud tikai mūža ieslodzījums, kas vairuma cilvēku apziņā ir pilnīgi abstrakta padarīšana, tālab ij visa šī ņemšanās. Problēma, šķiet netiks atrisināta(bīstamais cilvēks paliek bezmazvai sabiedrībā), atšķirībā no tā, ja nāvessods tiktu pielietots.
Tas tak skaidrs, ka Tevi, piemēram, ne jau abstraktais, svešais, bet gan savs bērns uztrauc. Tb - ne jau notikušais fakts, bet iespēja, ka šis notikums varētu atkārtoties ar Tev svarīgiem cilvēkiem. - Atbildēt
- 28.10.10 12:52 #
-
nu, tur jau tā lieta, ka krimināllikuma panti ir kautkas abstrakts, bet potenciāls nāvessods ir konkrēts jēdziens.
protams, var strīdēties vai nepieskaitāmam ir tāds pats pašsaglabāšanās instinkts kā garīgi veselam. - Atbildēt
- 28.10.10 13:05 #
-
potenciāls nāvessods ir tik pat abstrakts kā jebkas potenciāls, kā jebkurš cits likuma pants.
- Atbildēt
- 28.10.10 13:13 #
-
Man aizdomas, ka ir savs ļaužu procents, kas vienkārši nespēj domāt perspektīvā (apdalījusi māte daba), tb par nāvessoda vai mūža ieslodzījuma konkrētību sāk domāt tikai uz apsūdzēto sola, nevis pirms tam.
- Atbildēt
- 28.10.10 13:20 #
-
Pie tam tas procents, visdrīzākais, ir stipri tuvāk 100, nekā 0. Ja tā padomā, tad vairums cilvēku nečurā liftos nevis tālab, ka baidītos no 25LVL administratīvā soda, bet tamdēļ, ka tas tā nav pieņemts, proti, tamdēļ, ka kaimiņi rādīs ar pirkstu - "pavei, kur iet liftos čurātājs!" un mazi bērni metīs ar akmeņiem nopakaļus, skaitot nicinājuma pārpilnus pantiņus.
- Atbildēt
- 28.10.10 13:31 #
-
nja, redz' man atkal ik reizi silti tā ap sirsniņu paliek, skatoties uz to brīdinājumu bāņos, ka par smēķēšanu transportlīdzeklī sods ir 15EUR. nu, silti apzinoties, ka gadijumā, ja man nu nēnormāli sagribēsies te tagad uzmēķēt, es to mierīgi varu atļauties! ;)
- Atbildēt
- 28.10.10 16:26 #
-
man palika ap sirdi silti Glāzgovā, kur tiem, kas saviem suņiem ļauj maitāt zālienu (bet angliski izklausās pavisam labi "dog fouling", tāds negants termins) plāksnītes atgādna, ka pieķeršanas gadījumā sods būs 500 mārciņas.
- Atbildēt
- 28.10.10 14:10 #
-
cilvēki rēķinās ar sodiem tik lielā mērā, cik lielu noķeršanas risku viņi saskata. piemēram, varētu noteikt 1000 latu sodu par ielas šķērsošanu neatļautā vietā, bet cilvēki to joprojām darītu, kad tuvumā neredzētu policistus. tas ir tipisks klupšanas akmens tiem, kas aizstāv bargākus sodus. piemēram, daudzi uzskata, ka par narkotiku kontrabandu arī vajag piemērot nāvessodu, jo tad tā izzudīšot, bet valstīs ar šādu kārtību tā joprojām pastāv. es zinu no galvas vēl citus piemērus tai pašai parādībai, ka sodu bardzība nav obligāti iedarbīga noziedzības novēršanā.
ar nāvessodiem ir arī citas problēmas, ko tu nemini. piemēram, ja tu zini, ka tu jau esi nopelnījis nāvessodu, tad tu vari vairs nerēķināties ar likumu, jo tevi šā vai tā nogalinās, ja noķers. tas nozīmē, ka kāds varētu būt pamudināts cīnīties ar policiju v.tml.
nāvessodi ir neatgriezeniski, tāpēc ir lielāks risks nogalināt nevainīgu cilvēku, tāpēc nāvessoda spriedumiem būtu jābūt īpaši rūpīgi pārbaudītiem, un tas ir dārgi. pat ja tie būtu izmeklēti daudz, daudz rūpīgāk, tik un tā diezin vai varētu izslēgt risku, ka tiek notiesāts nevainīgs cilvēks. kādi ir pierādījumi, ka tas viss ir tā vērts? šajā ierakstā tu tikai apgalvo, ka tas samazinātu noziedzību, bet tas nav pašsaprotami. tam vajadzētu konkrētus pētījumus, un tiem būtu jābūt pārliecinošiem - Atbildēt
- 28.10.10 15:40 #
-
"Ja valstī ir nāvessods, tad policija var uz to norādīt, ka izvarotājiem būtu jābaidās no nāves, un tāpēc viņi neizdarīs noziegumus. Nu, tāds Teksasas policejiskuma stiliņš.
Savukārt ja nāvessods nav, ir jābūt pilnīgi citai, sociālai pieejai - lai cilvēku neizdarīt noziegumu motivētu nevis bailes no soda (bailes no cietuma ir diezgan abstraktas un neefektīvas, salīdzinot ar bailēm no nāves), bet gan vēlme iekļauties sabiedrībā un būt normālam."
Ar ko pamatoti Tavi apgalvojumi?
Vai Tu nezini, ka cilvēki, kas izvaro bērnus, nav normāli, nepārāk kontrolē sevi? Un to, ka lielākā daļa no viņiem apzinās, ka tas ir briesmīgi, bet tas ir vienīgais veids, kā kļūt laimīgam, lai arī ko tas nozīmē?
Tava loģika atgādina vēstules no ceļu policijas. - Atbildēt
- 28.10.10 15:42 #
-
un tas, kā cilvēkam seksuālais uzbudinājums maina spriešanas spējas un vērtību skalu?
- Atbildēt
- 28.10.10 15:42 #
-
patiesībā lielākā daļa ļaunprātīgo bērnu izmantotāju tieši ir oportūnisti, nevis pedofīli klīniskā izpratnē
- Atbildēt
- 28.10.10 15:58 #
-
es atvainojos, es domāju liela daļa; es neatceros datu avotus. vai varētu lūgt atsauces?
- Atbildēt
- 28.10.10 16:50 #
-
es neatradu, tāpēc varbūt tā nav; tā vietā es atradu šo: "According to the Mayo Clinic, approximately 95% of incidents of sexual abuse of children age 12 and younger are committed by offenders who meet the diagnostic criteria for pedophilia;[15] and that such persons make up 65% of child molestation offenders.[15] Pedophilic child molesters commit ten times more sexual acts against children than non-pedophilic child molesters.[15]"
- Atbildēt
- 29.10.10 09:05 #
-
Sliektos ticēt, ka par vairākumu iet runa situācijās, kad par pārkāpējiem uzskata visus, kam bijušas attiecības ar 'zem atļautā vecuma' - kas, piem, krietnā daļā angliski runājošās pasaules ir 18. So jā, varbūt ka vairākumam, kas kaut ko sadarījuši ar 17gadīgajām tajās teritorijās tiešām patiesībā nekādu baisu noviržu nav. Ne jau visi tik progresīvi kā igauņi, kam legālās piekrišanas vecums ir 14.
situācija ar 3gadīgiem ir biš cita - ko tas citāts pat apliecina. - Atbildēt
- 28.10.10 15:52 #
-
bez tam, uz slimiem cilvēkiem tiem sodiem jebkurā gadījumā nevajadzētu attiekties
- Atbildēt
- 28.10.10 20:28 #
-
doma ir tāda, ka tu to saki aiz augstprātības, un pamatojumu es nerakstīju, jo tev arī tāda nebija
- Atbildēt
- 28.10.10 20:48 #
-
ok. ja tu meklētu pamatojumu - un es esmu to redzējis garāmejot, tāpat, kā pedofīli nav mana interešu zona - lielākai daļa cilvēku, kas atrodas cietumos ASV un šeit lielākai es domāju ~80% var uzstādīt vismaz vienu diagnozi no DSM IV. ~60% divas un ~40% trīs.
asv ir viena no attīstītākām psihiatrijām pasaulē, viena no valstīm, kur visvairāk cilvēkus liek cietumos. tas ir morālas dabas jautājums, kura novirze no normas ir jāārstē un kura nē, tāpat par kuru noziegumu ir jāliek cietumā un par kuru nē. tomēr ir statistiski pamatoti pētījumi, kas ļauj prognozēt, ka cilvēki ar noteiktu psihes stāvokli (kas rodas iedzimtības ceļā vai dzīves laikā), biežāk veiks noziegumus, kā citi. tāpat ir statistiski pamatoti pētījumi, kas liecina, ka ārstēšana daudzos gadījumos palīdz iekļauties sabiedrībā. tāpat izglītība, sociālā vide un tā tālā.
tas par to augstprātību ir tavs viedoklis, kas šajā gadījumā man liekas nebūtisks. atvainojos par savu paviršību, tas gan. - Atbildēt
- 28.10.10 21:07 #
-
mans viedoklis tiešām ir nebūtisks, jo es neko par to nezinu. paldies par paskaidrojumu
- Atbildēt
- 28.10.10 21:14 #
-
tavs viedoklis par tēmu ir būtisks. tas vai es ko saku augstprātīgi vai nē, tas nav būtiski šai tēmai. vismaz man tā liekas.
- Atbildēt
- 28.10.10 21:30 #
-
Ar DSM vispār ir liela "ķeza", īpaši starpkulturālā kontekstā, nebūt nav jālūkojas pēc statistikas cietumos, lai tiktu pie ieskata par kādas diagnozes prevalenci sabiedrībā.
Ilustrācijai piem.: http://en.wikipedia.org/wiki/Rosenhan_experiment - Atbildēt
- 29.10.10 01:14 #
-
too much information. tu gribi teikt, ka dsm nav ideāls, ka tas ir maldīgs, ka šizofrēnija neeksistē, ka to nevar diagnozēt, ka tā ir kultūras fenomens vai kautko par cietumiem?
- Atbildēt
- 29.10.10 19:06 #
-
Es to domāju kā komentāru tam, ka ASV, kā tu saki, ir viena no attīstītākajām psihiatrijām. Ideāls DSM nav iespējams, kaut vai tāpēc vien, ka pati psihiatrijas nozare balstās divos atšķirīgos virzienos - bioģenētiskajā un psihodinamiskajā, līdz ar to arī diagnostikas metodes, slimību kategorijas un klasifikācija, nemaz nerunājot par ārstēšanas metodēm, atšķiras ievērojami.
ASV ir arī labi zināmas kā vienas no vadošajām savu pavalstnieku medikalizācijā, kur psihiatriskās institūcijas spēlē ļoti nozīmīgu lomu. - Atbildēt
- 29.10.10 19:17 #
-
par to, ka dsm nav ideāls, es piekrītu, bet par psihodinamisko psihiatriju tu kaut ko jauc.
- Atbildēt
- 28.10.10 20:54 #
-
ja tevi tas tiešām interesē, tad šī tēma ir viens no Rosalynn Carter mūža darbiem, viņai ir konkrētāka informācija
http://en.wikipedia.org/wiki/Rosalynn_Carter#Mental_health_advocacy - Atbildēt
- 28.10.10 17:34 #
-
"Savukārt ja nāvessods nav, ir jābūt pilnīgi citai, sociālai pieejai - lai cilvēku neizdarīt noziegumu motivētu nevis bailes no soda (bailes no cietuma ir diezgan abstraktas un neefektīvas, salīdzinot ar bailēm no nāves), bet gan vēlme iekļauties sabiedrībā un būt normālam."
Iekļauties sabiedrībā ir spējīgs jebkurš, ja pietiekami labi ir apguvis spēju "būt normālam". T.i., šīs diskusijas kontekstā - varmākas ar šo iekļaušanos sabiedrībā kā normālam indivīdam saprot atbilstību noteiktiem standartiem un sabiedrības normām. Respektīvi, sabiedrība funkcionē kā personības noteicējs un ierobežotājs publiskajā sfērā. Kamēr personības tumšie aspekti nav atklāti publiski, viss funkcionē lieliski, kad tas notiek, mēs runājam par personības degradāciju, necilvēcību - indivīds zaudē "normālo" identitāti un iegūst jaunu, deviantu.
Ar to es mēģinu teikt, ka ir diezgan sarežģīti iedomāties, kā iedvesmot potenciālu pedofīlu (pirms nozieguma izdarīšanas) preventīvi meklēt speciālistu palīdzību, jo, kamēr "skatuve ir izgaismota un teātris rit pilnā sparā", kurš gribēs patvaļīgi likt sevi stigmatizēto un a priori praktiski devianto kategorijā. - Atbildēt
- 28.10.10 19:06 #
-
Poļi tāpēc pamainīja KK, lai preventīvi cīnītos ar dzimumnoziedznieku recidīviem. Pēc jaunajiem likumiem, pedofīlam tiesa var noteikt piespiedu ārstēšanos - sauktu arī par ķīmisko kastrāciju. Vismaz kaut kāds risinājums, nezinu gan statistiku, cik bieži tiesneši šito piespriež.
- Atbildēt