- 2010.10.28, 11:05
- "Latvijā šobrīd ieslodzījuma vietās sodu par dzimumnoziegumiem izcieš 508 personas, kas seksuāli izmantojušas gan mazus bērnus, gan [...]
"Desmit no šiem varmācīgo noziegumu veicējiem esot notiesāti ar mūsu valstī augstāko soda mēru – mūža ieslodzījumu. Kopumā Latvijā par dažāda veida noziedzīgiem nodarījumiem mūža ieslodzījumu šobrīd izciešot 56 personas."
Kopumā, tam faktam ka nāvessods ir atcelts, būtu jābūt signālam valsts policijai un tamlīdzīgiem dienestiem, ka ir nepieciešams ar iedzīvotājiem visādi profilaktiski intensīvi strādāt, lai dzimumnoziegumus novērstu pirms tie notiek.
Tas ir, ieaudzināt iedzīvotājiem izpratni, ka ja cilvēku velk uz vardarbību un pedofīliju, tad viņam jāzvana uz palīdzības līniju, jāstrādā ar psihologiem, jāārstējas.
Ja valstī ir nāvessods, tad policija var uz to norādīt, ka izvarotājiem būtu jābaidās no nāves, un tāpēc viņi neizdarīs noziegumus. Nu, tāds Teksasas policejiskuma stiliņš.
Savukārt ja nāvessods nav, ir jābūt pilnīgi citai, sociālai pieejai - lai cilvēku neizdarīt noziegumu motivētu nevis bailes no soda (bailes no cietuma ir diezgan abstraktas un neefektīvas, salīdzinot ar bailēm no nāves), bet gan vēlme iekļauties sabiedrībā un būt normālam.
Tas ir, fakts ka nāvessods ir atcelts, slikti saskan at Latvijas vispārējo kursu uz labējo (individuālisma) sabiedrības uztveri, ka cilvēks tiek atstāts "savā vaļā" tik tālu, ka izdomā divgadīgu izvarot. - 66 rakstair doma
- 28.10.10 12:37 #
-
Vai sava dzīvokļa atslēgas radiniekam, kurš tiesāts pirms sazin cik gadiem par laupīšanu un krāpšanu organizētā grupā? Cilvēki vienmēr tic, ka otrs labosies, ka bijis pārpratums. Jebkura cietumnieka māte ir svēti pārliecināta, ka atvase notiesāta pārpratuma pēc, slikti draugi paveduši, un cilvēkam no malas nesaprast šo ticību ģimenes locekļiem, kaut katrs atsevišķi mēs saviem radiniekiem aabsoluti uzticamies.
Šitās runas ir kā komentāri par izvarošanas upuriem: tipa, pati vainīga, ka tik īsus brunčus uzvilkusi vai devusies vakarā uz klases biedru organizētu pirti, jo kurš gan 23:00 iet mazgāties. - Atbildēt
- 28.10.10 13:27 #
-
Ja nu kāds pārprata - es nekādā gadījumā nevelku uz "pats vainīgs" pusi; šādam noziegumam nav un nevar būt attaisnojuma. Bet Fjoklai vakar bija labs case study par radinieku, kuru pieķēra apgrābstām mazgadīgo, un par to, kāda pēc tam bija pārējo radu rīcība. Tikpat labi māte būtu varējusi nepamanīt, ka bērnam kaut kas nav kārtībā, neticēt stāstam, jo "tā nevar būt", pārējie radinieki izlikties, ka nekas nav noticis, jo "tāds kauns, ja kāds uzzinās" u.t.t. Tb, stāsts ir par to, kā nebūt vienaldzīgiem un nenonākt līdz šādai traģēdijai.
- Atbildēt
- 28.10.10 14:16 #
-
Izlasīju viņas pukstu. Principā drosmīgi - lauzt pieņemtās normas un atzīt, ka pašas ōmi vajadzējis aiz restēm iespundēt cietumā par to, ka atstāja savu bērnu pie tik apšaubāmiem radiniekiem. Jo runa jau ir par to, ka mātei jābūt telepātei, gaišreģei un psiholoģei vienlaikus, tb kā rentgenam jāredz cauri visiem tuviniekiem. Tā kā Fjoklas ōme to nespēja, Fjokla atzīst: "Takšto to, ka var NEREDZĒT, ka kautkas nav kārtībā, to jūs man neiestāstīsiet, priekš tam mātēm acis dotas. (..) radji kakova huja nav atvērti cietuma nodalījumi sūdīgām mātēm" (tb viņas ōmei).
- Atbildēt
- 29.10.10 09:45 #
-
Manuprāt, tu pārprati. Tieši viņas ome pamanīja, ka kaut kas bērnam noticis un tāpēc arī šis jautājums - kā māte (jebkura) var nepamanīt, ja bērnam kaut kas noticis.
- Atbildēt
- 29.10.10 20:00 #
-
Nuss, es vienkārši piesējos pretrunai apgalvojumos: 1) vispirms ilustrācijai tiek dots sens atgadījums tālā paziņu lokā, kur bija kāds mazulis atstāts pie radiem uz kādu dienu, un gandrīz (paldies Dievam), tomēr nekas ļauns nav noticis, taču konstatēts post factum mēģinājums; 2) nākamajā rindkopā bija emocionāla tirāde, ka lai neviens nemēģina iestāstīt, ka sieviete jau PIRMS nenojaušot, ka nevar kinderu tam citam uzticēt. Sievietei, ja tai acis pierē, esot skaidrs viss, un ja tā mazo kādam neuzticamam radagabalam nekad un nemužam neuzticēs. Ja uztic, viņu jāliek aiz restēm. Pirmajā ilustratīvajā piemērā uzticēja. Attiecīgi es abas rindkopas saistīju kopā kā vienu vēstījumu, nevis divus dažādus. Iespējams, ka cilvēks ar to visu bija domājis pavisam ko citu - pēdējā laikā es visai bieži nespēju saprast lielas daļas līdzcilvēku domas un to izklāstus tekstos, tāpēc cenšos izvairīties no diskusijām un komentēšanas (lai gan dažkārt kāja paslīd).
- Atbildēt