ko es šogad nemaz vairs necerēju dabūt savās dobēs:

a) raurāmu – jo tā viena saimeniece, kurai centrāltirgū viņgad un aizviņgad bija raurāma stādi, sezonas sākumā man skaidri un gaiši izstāstīja, ka šogad nav iesējusi
b) kosmejas – jo sagādāt sēklas noslinkoju, jo uz to būtu mazliet jāiespringst, kaut arī labi zināju, ka stādi pagājšgad tirgū bija, pēc pašas pārdevējas vārdiem, "ai nu es šitās tīri simtgadei par godu pagādāju", un šogad (paldies dieviem) simtgades vairs nav
c) citronzāli – jo iesēt noslinkoju, lai gan sēklas pat būtu diezgan viegli pieejamas, jo nu tik daudz man tāpat nevajag, un nav jau arī tā, ka citronzāli ēšanai nevarētu veikalā nopirkt, atšķirībā no raurāma un taju bazilika
d) baltas lauvmutītes – ja pie centrāltirgus stādiniekiem ir viena lieta, kas man sagādā vieglu nīgrumu (ok, vēl bez tā, ka 50 % visu stādu tirgū ir petūnijas), tad tā ir vienaldzība pret krāsiņām un šitā "ai nu iesēs miksiņu" loterija, kad nekad nevar zināt, kādā tad krāsā būs tās asteres un tās cinnijas un tās lauvmutītes, ja vien neņem jau ziedošos pāraugušos stādus, un tie reti kad ir, un piemēram asterēm nav nekad, jo nevar būt
e) baltas vasaras dālijas – jo vienkārši šosezon nebij redzētas nevienu pašu reizīti (lai arī uz tām vismaz neattiecas iepriekšējais punkts), aiz kam es jau salasīju šādas tādas smieklīgas, bet kas tā par dzīvi bez baltām dālijām

garš stāsts īss, to visu dabūju pilnīgi nejauši vienā dienā, kaut kāda maģiskā gārdeninga svētdiena, centrāltirgus un pat āgenskalna tirgus, kurā normālu stādu vispār nemēdz būt, piegādāja uz pilnu klapi

vēl arī biju sašļukusi čilīšu jautājumā, jo sēšanas laikā (kas ir apmēram februāris) paļāvos uz dūriņu, bet arī dūriņš noslinkoja ar sēšanu, bet, kā gadījās, kā ne, tepat cibās uzradās stādi no tā paša viņgada čilīšu festivāla, dūriņam arī daži priekš manis atradās vēl no pagājušās sezonas varoņiem, un rezultātā dobē ir arī pavisam pieklājīga čilīšu sekcija
vēl dūriņš man iešķieba krietnu sauju dženovēzes, kuru es audzēt vispār netaisījos, jo vienīgais, ko šogad iespringu mājās izdiedzēt, bija taju baziliks, kura trūkums dzīvē ir briesmīgs un nepatīkams – "nu paņem kādus piecus, te jau nekā nav", un zincik tur ir galu galā? divdesmit deviņi, vot

vēl man ir pļava ar matiolām – pašas pamanījās izsēties no viņgada, un kamēr es domāju, ka to skupsnu vajadzētu ne ta paretināt, ne ta papārstādīt, pļava saauga un saziedēja un vakaros dara mums karalisku prieku

par "pašas pamanījās izsēties" runājot – vakar to augšminēto bagātību dobēs liekot, atklājās, ka krustu šķērsu pa dobi ir izsējusies kinza, kuru veikli lokalizējot sanāca divas glītas strīpas
jautrākais ir tas, ka pagājšgad dobē kinzas vispār nebija

nu lūk, ar šo visu man beidzot ir nokomplektētas pilnīgi pilnas dobes, varat neko nepiedāvāt, vietu nav

paldies par uzmanību, studijā bija raidījums "ko žurnāli jums nestāsta"