disfigurator

Kristietība šobrīd ir kas tāds, pret ko šis panks ārkārtīgi nikni iestātos.

//Līdzīgas domas manītas tepat, Cibā. Tas mani priecē!

disfigurator

... ir tad, kad tu, īrnieks būdams, info par maģistrālā ūdensvada skalošanu un no tā izrietošo ūdensapgādes pārtraukumu, uzzini tikai ar zobbirsti un mobilo rokās, kad Rīgas ūdens mājaslapā meklē iemeslu, kāpēc krāns šķauda melnu. Kurā ķēdītes posmā nobruka informācijas padeve gala lietotājam - nav svarīgi, bet pa ādu gan pelnīts!
Digitālie sarežģījumi...


P.S.
Šodien ir vinila laikmets: vinila skaņuplates, līme (PVA), vinila projekcijas ekrāni, skaņas izolējošie materiāli, mākslīgā āda, iepakojuma materiāli, grīdas segumi, kanalizācijas caurules, logu rāmji u.c. celtniecības materiāli...

disfigurator

Par muzonu šeit runāts daudz, par tā radīšanas aizkadriem no ieinteresēta klausītāja perspektīvas - arī jau parunāts un izteikta vilšanās par mūsdienu audio miksēšanas praksēm.
Par audio tehniku - esmu vien bišķiņ parunājis, bet nesirgstu ar gear faggotry, tāpēc šie simptomi man dabiski nepiemīt.

Bet akustika?
Par to nav runāts. Tā ir mega svarīga. Tev telpā var būt izcila tehnika, bet, ja stāvviļņi to visu sakropļo - tu esi samaksājis par smukām un praktiskām dekorācijām, kuras tavā telpā nemaz nedabū spīdēt.
Vakar, piemēram, skatījos Blade Runner 2049 un dvēsele sažņaudzās, dzirdot, kā manā telpā izpaužas dziļš bass - daļa tiek nenormāli būstota (skaņas viļņi summējas), bet daļa - pazūd pavisam (skaņas viļņi kancelējas). Līdz ar ko viss basa gals man dabā ir viens liels leprozorijs, fuj. Nevis skaļruņu vaina - Dali 109 ir zvērs!!! Bet gan telpas vaina - atstarojumi ir tieši dzirdamajā spektrā, skarbi.

Nolaižas rokas, viss slikti - milzu bass traucē dzīvot, bet pāris hercus tālāk - nav dzirdams un atkal traucē dzīvot. Un tā viss zāģējas, būstojas un zāģējas. Neģeld. Vajag kaut ko pasākt ar akustiku, nevis dzenāt iebūvēto ekvalaizeri resīverī vai pirkt EQ kastītes, kas sēdētu starp skaņas devēju un skandām. Nepatīk tā ideja pati par sevi ņemt un graizīt skandu dabisko skaņu. Nepatīk ideja nodarboties ar gear faggotry. Problēmai, tātad, jāpieiet no pareizās puses: akustika.

Pārvākšanās no mājas uz dzīvoklīti - dzīve tāda. Tagad dzīvoju dzīvoklītī, kurā dzīvojamā telpa ir ~3.8 x 4.5 x 2.8m. Ar šiem cietajiem parametriem nāksies nu strādāt.

( Iesākumā bija Logoss )

disfigurator

Jau iepriekš pieminētajā Jura Lapinska piesēdienā "Bolderājā", ausīs spalgi iedūrās subjektīvais, kuru daži klātesošie mēģināja uzdot par objektīvo, pārējiem šo it nemaz i neizaicinot, bet gan piedaloties nāves datuma minēšanas cirkā: mūzika esot nomirusi 90. gados.
Es protestēju un nosaucu pāris metāla blices, bet Juris atmeta ar roku un krievs pa kreisi teica, ka nekā labāka par Pantera neesot. Atkal jau - subjektīvais tiek uzdots par objektīvo un te pēc būtības iezīmējas tas, ka cilvēka muzikālā gaume ir tīri paaudžu lieta un nekāda sakara ar objektivitāti.

Sūdzības būtība no Jura: neesot muzikalitātes, talanta. Tikai ķērkšana, ārdīšanās, troksnis.
Sūdzības būtība no krieva pa kreisi: pliks aklums.

Mēģināšu tad abiem kungiem palīdzēt, izceļot ārkārtīgi garšīgu, talanta odziņām pilnu pasaulē labāko pavāru pagatavotu muzonu, kas dekāžu gaitā nonācis uz mana šķīvja. Grupu secībai nav nozīmes, bet skaidri iezīmēsies tas, ka muzons kūsā un sprāgst teju pušu no dzīvības. Muzicēšanas prasme ir tikai un vienīgi augusi - loģiski, jo nekas nestāv uz vietas!

Zemāk atspoguļoju kvalitatīvu muzicēšanu, izceļot albumus, sākot no divtūkstošā gada. Patīk/nepatīk - tā ir viena lieta. Pavisam cita - uzskatāmi talantu piemēri, nevērtējot gaumi. Lai samazinātu palagu, reducēju pārskatu līdz max 6 grupām žanrā. Lai šis kalpo par šārējamu pierādījumu tam, ka miris nav itin nekas - ja nu vienīgi pašu miršanas apgalvotāju iekšējā pasaule, redzesloks un dzīvotkāre. Kas meklē, tas atrod!

Izcelto grupu raksturs - bieži vien outsaideri savā žanrā, kas to visu padarīšanu ilgi vērojuši no malas un daudz, ko labu secinājuši, interpretējuši un caur sevi izlaiduši. Ievērojami mākslinieki, izcila mūzika! Nekautrēšos pateikt, ka daudzi no šeit pieminētajiem māksliniekiem ir emocionāli ļoti spēcīgi, introspektīvi un vīrieti raudinoši, iedziļinoties to saturā.

( Roks )
( Metāls bez robežām )
( Death Metal )
( Black Metal )
( Astoņdesmito pielūgšana )
( Visādi citādi žanri )

_______________
Lai dzīvo mūzika!

disfigurator

Nepopulārs viedoklis un fakts, kas novērots arī paša acīm - analogs medijs ir labāks, jo pieprasa disciplīnu un profesionalitāti visos līmeņos. Tu nevari cūkoties un bakstīties pēcapstrādē neierobežoti - ciets limits.

Tas attiecas uz gan uz skaņu, gan fotogrāfiju - pierakstīt gaismu te un uz vietas, nevis bakstīt audio vēlāk kompī, kad saule jau norietējusi. Un to jūt ikviens - pat tad, ja nespēj to izteikt vārdos. Un MI ("mākslīgās ignorances") ērā to varbūt jūt pat vairāk, alkst vairāk autentiskā, cilvēcīgā.


Analogā disciplīna

Un ilgtspējas arguments ir zelts. Lai skatītos diapozitīvus - jāieslēdz vien diaprojektors. Tas tūdaļ un zibenīgi ieslēdzas un gatavs darbam, rāda augstas kvalitātes fotogrāfiju. Nekādu operētājsistēmu, nekādu konektoru konfliktu, nekāda obsolescence, nekādi digitālie sarežģījumi. Vienkārši strādā.
Tas pats attiecas uz platēm - kalpos visu manu mūžu. Tas pats attiecas arī uz kompaktdisku tā atskaņotājā, kas radīts tikai šim mērķim. Bāzt visu kompī man šķiet vājprātīgs neprāts. Laža.

Un tad bonusā tās skaņas īpašības, kuras gan bieži ir ēteriskas un balstītas vaibos, jūtiņās. Novērojums, kuru mans FLAC Vs Plate eksperiments sliecas apstiprināt. Un šīs jūtiņas ir daļa no sistēmas, nevajadzētu noniecināt. Ja plates cepī labāk, jo dzīvi griežas un silda sirdi - leģitīms arguments. Teju tikpat leģitīms kā fakts, ka analogs pieprasa cilvēku ar zemu roku izliekuma koeficientu - arī atskaņošanas/rādīšanas posmā.