- 2014.03.11, 02:26
- A ziniet- man iet labi. Tas nekas, ka māte "piedalās"- tā es to saucu.
Un arī saprotu viņu- dzīvot ndesmit gadus barā, pierast, tad atkal un atkal ik pa laikam zaudēt to bara sajūtu- daži ārzemēs, kāds taisaulē, kāds precās/šķirās...
Un tā vien šķiet, ka man ir izkritusi tā "laimīgā" loze, kam jāvelk tās ragavas uz mežu. - 0 rakstair doma
- 2014.03.11, 01:11
- KASJAUNS. Bijusī radiogeiša Adamss spridzina ar savu tērpu!
- 2 rakstair doma
- 2014.03.10, 23:18
- Šodien satiku sievieti-vampīru un sievieti-pūci.
Mēs ar sievieti-vampīru ejam pie viena ģimenes ārsta. Es viņu satiku jau iepriekšējā reizē uzgaidāmajā telpā, un šodien viņa atkal bija klāt. Ejot pie ārsta, es iedomājos, ka tik nesanāk viņu satikt atkal, jo mani ļoti nervozē situācijas, kad svešinieki, kuri nav likušies ļoti patīkami, bet kuri ar mani ir kontaktējušies, tiek atkārtoti redzēti. Lūk, gaidīju savu rindu pie kabineta kopā ar citiem, šķirstīju kaut kādu tamborējumu žurnālu, un tad viņa ienāca, kājas šļūkādama, elsdama un uz spieķa balstīdamās. Uzmetu viņai skatienu, sasveicinājos korīti ar pārējiem, jo tā te ir pieņemts, un tad ieurbos jo dziļi tamborējumos, cerot, ka viņa mani neatpazīs. Badīgi nopētījusi potenciālos upurus (mēs bijām 3), tante-vampīrs nosēdās blakus nobriedušai sievietei un, daudz negaidīdama, metās sūkt asinis. Viņas upuris burtiski izčākstēja pāris minūtēs, teica tikai "aha, jā, mmm…", kamēr tante klāstīja savu viedokli par politiku, aktuālajiem notikumiem un vēl visu ko. Es, piemēram, pagājušajā reizē dabūju zināt, ka dakteris esot ļoti labs, un visiem viņš patīk, viņas kaut kāda draudzene esot izpētījusi uz viņa diploma viņa dzimšanas dienas datumu un taču atnākusi tajā dienā, un dakteris jautā: "Kas par vainu? Jūs jau tikko bijāt!" "Nekas, dakter, es jums tortīti atnesu!" Un to es dabūju klausīties, kamēr vairāk kā stundu sēdēju rindā pēc sava pieraksta laika. Nu, skaidrs. Nav nekāds brīnums, ka tik lēni iet, ja jau te visas tantes nāk tikai apsveicināties ar foršo dakteri. Pēc laba brīža šodienas upurim tomēr paveicās, jo pienāca viņas rinda. Es ciešāk iekrampējos žurnālā un burtoju par stabiņrakstu un provansas stilu, aizvien izmisīgi cerot, ka tante-vampīrs mani neatceras, jo vai tad asinssūcēji atceras savus līdz sausai krakšķēšanai izžmiegtos, sakaltušos ādas maisus? Tante pasēdās man tuvāk, palūdza žurnālu no stenda, mazu brītiņu to šķirstīja, kaut ko pie sevis klakšķināja, parādīja man bildi ar Kārļa tiltu, skaļi par to sajūsminājās, bet, tā kā visapkārt valdīja klusums un tikai izmisīga žurnāla lapu čaukstināšana no mana kakta, tad viņa ilgi neizturēja, aizšļūca līdz māsiņas kabinetam, paņēma savas recepšu zāles un it vingra, kā jau pēc labas maltītes, devās savās dienas gaitās.
Pēc tam tramvajā es redzēju sievieti-pūci. Viņa izskatījās šitā - ( … ) - 0 rakstair doma
- Nimfomāne I
- 2014.03.10, 23:17
- Pirms dalos iespaidos par filmu, nedaudz iesildīšu ar tādu kā priekšspēlīti. Filmas režisors ir Lars fon Trīrs, kurš nāk no vienas zemes ar Lego un brāļiem Olseniem. Trīrs ir viens no skandalozākajiem kino klasiķiem starp dzīvajiem. Iespējams, neticami, bet neesmu redzējusi ne "Dejotāju tumsā" (tur spēlē Bjorka, viņa ir no Islandes, un runā, ka daudziem filmas laikā palicis slikti), ne "Antikristu" (tur ar nazi izgrieza vagīnu), bet esmu redzējusi "Melanholiju". Tā man patika. Viņam ir vēl citas filmas, bet tās nav tik popsīgas.
Priekšspēles diloģijas otrā daļa: Filma "Nimfomāne" ar savu neķītro nosaukumu izpelnījās tik lielu ažiotāžu, ka mūsu brālītis Lietuva to labāk aizliedza vispār. Es, starp citu, nebrīnos, jo Baltijas valstis ir kā trīrs ruksīši, un Lietuva diemžēl ir tas ruksītis, kurš ceļ māju no salmiem un kūpina tur iekšā savus led cepelīnus līdz atnāk šāds te vilks fon trīrs. Ievērību filma izpelnījusies arī ar jauno trendu - fočēties ar kailiem pleciem un baudpilnu seju (tā, kā tas ir filmas plakātā) - , kam pakļāvušies ne tikai visādi ierindas asprāši, bet arī cienījami kinokritiķi. Tā kā kopš brīža, kad skatījos un šeit recenzēju "Melno gulbi", ir pagājis krietns laiks, mana emocinālā sistēma ir daudz maz sakārtojusies atpakaļ kā bija, tāpēc arī no visa lielā Texxxtu kolektīva tiku izvēlēta kā piemērota šīs filmas recenzijai. Nu, tad - lūdzu.
Filma sākas ar uz ielas guļošu sievieti. Mēs vēl nezinām, bet tomēr nojaušam, ka tur guļ viņa - Nimfomāne. Garām viņai iet kāds vienkāršs kungs ar tīkliņu rokā, nopircis pienu un smalkmaizīti, kurš nelaimē nonākušo kundzi pamodina, un ātri vien abi atrod kopīgu valodu, tāpēc dodas pie viņa uz māju dzert tēju. Abu īstā saruna - tā, par kuru mēs skatīsimies filmu, sākas par kunga mājas sienā iespiesto makšķerāķi jeb tā saucamo mušiņu. Iespējams, tā ir režisora veidota atsauce ar "spāņu mušiņām", no kurām visi uz brīdi varot kļūt par trakiem nimfomāniem. Džeks to āķīti tur iespraudis, jo ar to reiz noķēris kādu lielu zivi, kas, protams, liek galvenajai varonei saprast, ar ko sākt stāstu par savu lielo dzīves copi. Es nezinu kā tur, Dānijā, bet Latvijā iešanu "koļīt" pretējo dzimumu bieži sauc par copēšanu, tā kā - varēja jau nu izdomāt kādu seksīgāku metaforu.
Daļās ir sadalīta ne tikai pati filma (tiem, kas nezina - būs vēl otrā daļa, un tajā būs vairāk vardarbības), bet arī galvenās varones (Džo) stāstījums. Paralēli viņas īsstāstiem par savu (seksuālo) dzīvi tas džeks pienes pa kādam našķim, un izklaidē savu jauno paziņu ar dažādām kultūratsaucēm. Džo neko no kultūras nerubī, un to var saprast, jo bijis jāsavieno pilnas slodzes darbs ar +/- desmit dažādiem (es domāju - no dažādiem kungiem) orgasmiem dienā. Toties viņa šo to saprot no kokiem, jo tēvs viņai bērnībā par tiem visu izstāstījis, tāpēc arī Džo mīļākā grāmata ir tāda, kur salīmētas koku lapas. Tā nu viņas sarunubiedrs velk dažādas paralēles starp Baha meistarīgo polifoniju un seksu, starp Edgaru Alanu Po un seksu, matemātiku un seksu u.tml. Reizē viņš tiecas neatklāt, ka stāstījums viņā būtu atraisījis kādas konkrētas emocijas, un arī sarunu biedreni viņš mudina nevis attaisnot, bet atklāt savu personību. To Džo izdara jau sākumā, jo vairākkārt piedraud, ka ir ļoti ļauns cilvēks (droši vien tāpēc viņai ir sasista seja, labiem cilvēkiem tādas ir retāk). Skaidrs, ka tas džeks tad nu ir tāds wanna be psihoanalītiķis, kurš droši vien pa īstam nemaz neeksistē, jo kā gan citādi var izskaidrot to, ka visas filmas laikā viņa ar viņu nepārguļ?
Bērnībā Džo bija draudzene, kura - kā jau tas ir gandrīz visās draudzībās un sevišķi bērnībā - bija tā pārdrošākā, tā, kura lielākoties saņēma autortiesību honorārus par abu kopīgajām bļēņām. Abas par konfekšu paciņu sacentās, kura vilcienā pārgulēs ar vairāk džekiem, un abas arī nodibināja apmēram biedrību pret mīlestību, kuras himna bija dziesma "mea maxima vulva". Taču stulbā draudzene ņēma un iemīlējās, nododot kopīgos ideālus, kas Džo tieši pretēji - vēl vairāk mudināja tiem sekot. Vienīgais vīrietis, ko Džo, protams, pa īstam mīl, ir viņas tēvs, pret kuru toties mamma izturējās kā vēsa kuce, un pat nenāca skatīties viņa delīrijus uz slimnīcu pirms nāves. Starp citu, filmā parādās arī Una fon Trīrmane, kura ir viena no Džo mīļāko psihā sieva ar trim bērniem, kam viņa iesaka atcerēties Džo gultu, lai būtu par ko vēlāk, pieaugušo dzīvē, stāstīt psihoanalītiķa kabinetā. Nimfomānei, protams, tas ir pilnīgi pofig.
Tomēr viena mīlestība Džo dzīvē uzpeld - pirmais džeks, ar ko viņa pārgulēja (krāns tika ielikts 3+5 apkaunojošas reizes). Šis džeks, kuram vienīgajam no varoņiem ir vārds (pārējiem ir tikai vārdu pirmie burti), kuru es, vecā galva, aizmirsu, neticamā veidā parādās viņas dzīvē vēl divas reizes. Vienreiz viņa nejauši sāk pie viņa strādāt (tad arī iemīlas), un otrreiz pēc vairākiem gadiem vēl romantiskākā un neticamākā veidā. Šis varonis atklāj, ka, pirmkārt, iemīlēšanās ir mazohistiska - jo sākumā viņa pret viņu juta pazemojumu, bet tad zināmā mērā atriebības izraisītu varu, bet, otrkārt, - neloģiska, jo tas džeks vispār ir diezgan stulbs. Bet visā stāstā ir kaut kāds pārspīlēts likteņa elements, kas parasti raksturīgs romantiskiem stāstiem, tāpēc droši vien to var uztvert kā ironisko atsauci. Palabojiet, lūdzu, ja tas nav pareizi.
Stāstot par saviem džekiem, viņa, ķipa, uz labu laimi izvēlas vēl divus - resnu, bet mīļu, pazemīgu un tādu, kurš nolasa no lūpām katru viņas vēlmīti, kā arī - neatkarīgo džeku, kas kā - uzminiet kas? protams, ka kaķis! - staigā kur un kad pašam tīk. Tāpat kā filmas wanna be psihoanalītiķis dala visus cilvēkus tādos, kas sākumā griež kreisās rokas nagus, un tādos, kas sākumā labās, arī stereotipi par džekiem, ar kuriem kopā ir meitenes, ir divi - šāds mīlošais un zem tupeles esošais, kā arī - neatkarīgais, bet pāri darošais.
Kopumā filma atklāj mums Nimfomānes kundzi. Viņa nav piesātināma (nejaukt ar pieskaitāma!), un grib no saullēkta spilgtāku un dzeltenāku gaismu nekā vairums. Nu, vai apmēram tā viņa pati par sevi saka sākumā. Pirmā daļa diemžēl beidzas ar to, ka seksa laikā ar savu mīlestības augli (kuram aizmirsu vārdu) viņa neko nejūt. Tā kā skaidrs, ka nākamā filma būs par to, kā viņa arvien mērķtiecīgāk mēģinās kaut ko sajust. Turēšu par viņu īkšķus. Jo filma man, ja kas, patika.
P.S. Man šajā filmā pirmoreiz iepatikās Rammstein. Kas man kaiš? - Mūzika: Rammmstein
- 0 rakstair doma
- 2014.03.11, 00:13
- beidzot saņēmos vienam no Lielajiem Darbiem. pirms tam izdomāju vēl reizi pārbaudīt dedlainu. dedlains tomēr pēc nedēļas, nevis rīt. ar labi padarīta darba sajūtu varu doties pie miera.
- 0 rakstair doma
- Mēs ar apriņķa priekšnieku.
- 2014.03.10, 23:46
- Nav labi vairs ar to Krieviju, galīgi nav labi. Arī iepriekš nebija labi, taču tagad vispār kaut kas pilnīgi traks notiek - no rītdienas tur ceļ minimālo cenu šņabim. Ja agrāk minimālā cena puslitram bija 170RUB(~3,40EUR), tad no rītdienas būs jau 199RUB(~4,00EUR).
Visādi citādi interesants, valstiski regulējams parametrs "minimālā cena šņabim". - 3 rakstair doma
- Daugavpils
- 2014.03.10, 23:25
- Ko jūs ieteiktu apskatīt Daugavpilī?
- 3 rakstair doma
- Orhideja stikla traukā
- 2014.03.10, 23:02
- Pagājušo svētku sakarā gadījās tikt pie (kā uz trauciņa apakšas rakstīts) "Orhidejas stikla traukā". Vizuāli tas izskatās pēc stikla trauciņa, kurā mazi akmentiņi, starp tiem, šķiet, var redzēt zaļo pikuci, ko parasti izmanto floristikā ziedu iespraušanai un tad tam visam pa virsu smuks orhidejas zieds. Tur pat kur rakstīts veidojuma nosaukums, minēts arī, ka "Nevajag turēt tiešos saules staros. Jālaista reizi nedēļā", kas man liek domāt, ka ir kaut 1% cerības šo brīnumu noturēt pie dzīvības ilgāk par 3 dienām.
Varbūt kāds ar ko šimlīdzīgu ir saskāries? Kā veicās ar auga tūlītēju nenogalināšanu? Vai ir vērts cīnīties? Varbūt ir kāds praktisks padoms, ko varat ieteikt papildus kodolīgajai divu teikumu līdzi dotajai kopšanas pamācībai?
Paldies jau iepriekš!
P.S. Uz parastajiem orhideju kopšanas "tutoriāļiem" nesūtīt, formāts īsti neatbilst. - 2 rakstair doma
- 2014.03.10, 22:48
- tas brīdis ir pienācis, mans dators vairs nevelk superkūlo fotokameru un telefonu klipiņus.
- 0 rakstair doma
- Neizmantotās iespējas.
- 2014.03.10, 22:37
- Skatos, ka tomēr dizgan kusli cilvēki izmanto unikālo iespēju solidarizēties ar ukraiņiem. Reti sanāk redzēt ko no sērijas "solidarizējos ar ukraiņiem, neizņēmu karoti no tējas krūzes, izdūru sev aci" vai "mans kaķis solidarizējās ar ukraiņiem, saplosīja cepuri. Ar lentu." Pie vēstniecībām arī vairs nestāv. Laikam jau piekusuši.
- 21 rakstair doma
- klubošana rēzeknē
- 2014.03.10, 21:16
- ir grūti aprakstāma. nomaļā autostāvvietā novietoto adult entertainment klubu lagūna, pa kura logiem bija redzami ādas dīvānu pusloki, bet taksists norādīja, ka tur pulcējas nelaipni cilvēki treniņtērpos, nesaņēmāmies apmeklēt. tāpat zanzibāru, pie kuras aurojot spietoja bydlo, un arī ne klubu xs, kurš atrodas dzelzceļa stacijai pieguļošās spēļu zāles dibentelpās. neveiksmīgs bija arī mēģinājums doties uz 80to gadu diskotēku kultūras namā - nīgras krievvalodīgās no tā pa vienam vien uz mašīnām vilka savus piedzērušos tēviņus, no iekštelpām skanēja elles troksnis, bet jau priekšnamā, spirtotai jezgai pa vidu, uz trepēm sēdēja sieviete basām kājām.. nedaudz labāk bija viesnīcā latgale, kur izdevās izvairīties no 14 e ieejas maksas un nodejot lēnu deju diskogaismu rotātā tumšā telpā; laukumā starp nokrautajiem, nolietajiem galdiem kā tādā klases vakarā pieaugušajiem līgojās dažāda vecuma pāri, kuru harmoniju jauca milzīgs tēvainis ar kailu, krunkainu galvu, agresīvi taranēdams mazu, ūsainu vīriņu. ja pirmā vakara (pēc iesildīšanās krievu airišpabā betona ēkas pagrabā pilsētas nomalē) labākais izrādījās ausmeņa kebabs ar lāga mūziku un to pašu kebabu, savukārt otrais vakars tika glābts klondaikā pie dzelzceļa tilta - ar visumā parastiem, sirsnīgiem jauniešiem, daudz novērošanas kamerām un rūpīgu apsargu. diskotēka, kuru vadīja vietējais melnādainais, tika izbeigta ap pus5 no rīta.p.s. divas aptuveni izcilākās ēstuves uz austrumiem no rīgas ir kafe lucia skaistajā ludzas pilsētā un baltu ozols lielvārdē.
- Mūzika: ījaba 7. lekcija
- 0 rakstair doma
- Pa priekšu pie kā jāiet
- 2014.03.10, 19:42
- Pie zobārsta vai pie zobu higiēnista?
- 8 rakstair doma
- 2014.03.11, 01:22
- Un vēl viens stāsts. Šoreiz ne tik kolorīts un ne tik šokējošs, bet arī patiess.
Tātad, kā jau kādreiz stāstīju, dažreiz patīk izbraukt ar riteni kādu garāku gabalu. Kādus 500 kilometrus reizē, ka tik būtu laiks.
Toreiz braucu uz Kyoto. Biju jau pusceļā, pie Hamamacu pilsētas. Hamamacu ir tāda paliela, pelēcīga pilsēta Šizuokas (Klusā Paugura) prefektūras rietumos. Starp citu, Hamamacu latviski ir Krasta priede. Cauri pilsētai tek varenā Debesu Pūķa upe, kura ir tik plata, ka braucot pāri tiltam tā otrais gals ne pārāk dzidrā dienā var nemaz nebūt redzams. Straume ir spēcīga, upe ir dziļa un mutuļojoša - tāda Daugavas hārdkorversija.
Nu re. Paši Klusā Paugura prefektūras rietumi ir diezgan lauciski. Centrāldaļā audzē Japānas vislabāk pazīstamo un visvairāk eksportējamo tēju, bet rietumdaļā ir nebeidzami rīsu un batatu lauki un dīvaini ciemu nosaukumi - Pūces Aka, piemēram. Braucot tumsā starp tādiem laukiem dzirdēju kā apkārt skraida pērtiķi un klaigā. Bija ļoti neomulīgi, gribējās ēst un, taisnību sakot, bija pat mazliet bail, jo uz kurieni tas ceļš veda nebija skaidrs, izņemot to, ka uz rietumiem, cik ilgi vēl būs jābrauc starp absolūti tumšiem rīsu laukiem ar risku ievelties meliorācijas grāvī arī nebija skaidrs un arī pērtiķu zinātkāri uz savas ādas nemaz negribējās pārbaudīt. Braucu ātri, spīdinot lukturi pa malām, lai pērtiķi nenāk klāt un lai tik skraida pa lauku un čiepj savus batatus un pat nobiedēju skolnieci, kura arī skrēja ar savu mamačarī savā virzienā pilnīgā tumsā.
Tālumā priekšā varēja redzēt daudzstāvu ēku ar rozā neonu, kas laukos ir diezgan tipisks mīlas hoteļa stereotīpiskais izskats un prātā atausa siltas gultas, vakariņu un dušas ainas. Nekāda mīla nebija vajadzīga, turklāt kad visu dienu kājstarpē sēdeklis, toties hotelis - ļoti. Un vakariņas. Un duša. Jā. Skrēju uz hoteļa pusi vēl ātrāk nekā bēgtu no pērtiķiem, pat ja tie dzītos pakaļ.
Piebraucot pie hoteļa izrādījās, ka tas nemaz nav hotelis, bet ir ē... morgs. Un krematorija. Kāpēc tieši rozā neons nevarēju neko pateikt, bet uzraksti par "Funeral services" pat latīņu burtiem bija diezgan acīmredzami. Labi, šeit es šonakt nepalikšu.
Braucu uz rietumiem tālāk un tālu priekšā parādījās vēl kaut kas hotelim līdzīgs, daudzstāvains, apspīdināts no visām pusēm un starp rīsu laukiem izskatījās kā objekts no citas pasaules. Izbraucot cauri diezgan tumšam silam, kur nezināmu iemeslu dēļ kokos bija iekārtas lampiņas un satiekot diezgan nepatīkamu cilvēku, kurš kaut ko no manis gribēja, piebraucu beidzot pie tā citas pasaules objekta. Hotelis Japānas astoņdesmito gadu "gāzē grīdā - burbulis" ekonomisko tendenču labākajās tradīcijās. Akmeņu dārzi, šikas piebrauktuves automašīnām, milzīgs vestibils uz ielas un iekšā ar lampiņām, sulaiņiem melnos un spīdīgos smokingos, koši sarkanajām japāņu drānām ar dzērvēm un karpām uz sienām, vecas ēkas smaka un es - ceļa putekļos, uz riteņa un ar pilnīgu pokera seju eju iekšā un lūdzu naktsmājas.
Glaunais smokinga sulainis ne tikai ierādīja numuru par nieka 1 manu (kas ir ok, ļoti dārgi laukiem, bet man jau bija vienalga), bet arī ļāva ielikt riteni speciālā istabā, kur jau stāvēja bungas, pārnēsājamais sintoistu templis un vēl pāris riteņi. Istaba bija ļoti plaša ar šiku skatu uz japāņu dārzu un glaunām mēbelēm, kuras, tiesa, bija labākajās astoņdesmito gadu tradīcijās. Bet, kā jau visas kvalitatīvās un tāpēc dārgās mantas, izskatījās un funkcionēja perfekti.
Diemžēl, vakariņu laiks jau bija garām, tāpēc vienīgais kas man atlika bija karsto avotu apmeklējums. Paņēmu dvieli, numura atslēgu un tik devos pa ielas galeriju ar palmām abās malās uz onsena pusi. Hotelī pilnīgs tukšums, mīksti paklāji un tā veco hoteļu smaka, kuru ne ar ko citu nevar sajaukt. Onsens bija ļoti daudzsološs - aprakstā rakstīts, ka ūdens ir sarkans kā vīns.
Ienākot ģērbtuvē iekšā sapratu, ka atkal esmu pilnīgi viens. Nē, ne pilnīgi. Apkārt grozījās jauna un smuka onsena pārvaldniece - novāca ūdens glāzes, slaucīja plauktus un ar smaidu ielūdza mani iekšā. Nē, nu, Japānā esmu pieradis pie pilnīgas bezkaunības, bet tomēr, astoņdesmito gadu šikā hotelī, Klusā Paugura laukos, publiskā onsenā ar pilnīgu risku būt pieķertiem, ar pilnīgi nepazīstamu cilvēku un vēl noguris pēc 200 kilometru nobraukšanas... Protams jā! :) Labi, tas bija joks. Bet tomēr - pie totālās Japānas bezkaunības esmu pieradis, bet tās jaunietes priekšā apakšbikses vilkt nost nesteidzos, jo tomēr esmu puritānisks eiropietis. Jājā. Jauniete gan nekur nesteidzās. Jau kuro reizi slaucīja vienus un tos pašus plauktus, jau kuro reizi pārlika glāzes no vienas vietas uz otru... Un te es atcerējos, ka man taču svaigā veļa palikusi numurā un vilkt to putekļaino un sviedraino izejot negribās nu nekādi. Tāpēc - attā smukā jauniet, es eju uz numuru.
Atgriezos no numura, no jaunietes ne miņas, onsens tukšs. Izģērbos, apsēdos uz karstajiem akmeņiem ūdenī sarkanā kā vīns, skatījos tumsā, no kurienes oda pēc mitruma un varēja dzirdēt pirmās cikādes un sienāžus un likās, ka tas bija viens no maniem labākajiem maija vakariem vispāri jebkad. - 2 rakstair doma
- 2014.03.10, 18:49
- vot, kad es teicu par to, ka dzīvsudrabu lēja klāt koktēļos, tā vēl ir figņa
Фальсификаторы продуктов питания прибегали к поистине дьявольским ухищрениям. В сахар и другие дорогостоящие приправы и специи частенько подсыпали гипс, алебастр, песок, пыль и прочие несъедобные вещи. В масло добавляли свечное или свиное сало. Любитель чая, согласно различным авторитетным источникам, запросто мог, сам того не подозревая, выпить настой чего угодно, от древесных опилок до размельченных в порошок овечьих экскрементов. В одной тщательно досмотренной партии чая, пишет Джудит Фландерс в своей книге «Викторианский дом», настоящего чая оказалось чуть больше половины, остальная часть груза состояла из песка и земли. В уксус подмешивали серную кислоту (для пущей остроты), в молоко — мел, в джин — скипидар. От арсенида меди овощи делались зеленее, а желе становилось блестящим. Хромат свинца придавал золотистый оттенок хлебу и булкам, а горчице — более яркий цвет. Ацетат свинца использовался для того, чтобы сделать напитки слаще, а свинцовый сурик улучшал внешний вид глостерского сыра (хотя, разумеется, не делал его более полезным).
raksta braisons savā jaunajā grāmatā - 1 rakstair doma
- 2014.03.10, 18:07
- man ir divi iebildumi pret Ārčera jauno sezonu.
pirmais gluži ievērojamu apjomu, proti, teikums "Pema šņauc kokaīnu" sevī iemieso 76.3% šīs sezonas joku un 2/3 sēriju sižetus.
otrais - daudz par daudz dziedāšanas. - 2 rakstair doma
- Kā laiks skrien.
- 2014.03.10, 17:50
- Čakam Norisam šodien 74 gadi paliek.
- 3 rakstair doma
- 2014.03.10, 17:31
- Šodiena sākās ar ļ. emocionālu randiņu. Astoņos no rīta stāvēju centra tramvaja pieturā un gaidīju Lauvu [ar galmu]. Biju atjozusi pusstundu par ātru un galīgi uztraukusies.
Par laimi, Lauva nebija tik sentimentāli noskaņots. Viņš visvairāk priecājās par kaķi (un tas, nabags, noteikti jau bija sasapņojies, ka atgriežas vecā, brinišķīgā dzīve bez tās Drausmīgās Nelaimes).
Izbērām![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
ripp dāvinātos magnētiskos burtus pa visu māju, paēdām, pagulējām, sacepām gaļu (aizmirsu uzlikt vāku un kaķis izkoda pamatīgu robu). Pasēdējām ārā - bet ārā tik jauki! Pa vidam zvanīja no viena internetveikala ("nu, naudu mēs diemžēl, iespējams, tikai mēneša laikā varēsim atskaitīt...") un no otra internetveikala ("jūsu usb vads būs uz vietas rītdien pēc četriem..."), no darba ("tad rīt nāksi?") un K. vairākas reizes ("vai dēls tevi vēl atceras?" kādu brīdi kasīju pieri, šādas idejas apstulbināta, tad ziņoju, ka Lauva nekliedz: "palīgā, mani ir nolaupījuši", tad jau laikam atceras) - 3 rakstair doma
- 2014.03.10, 17:26
- Tomēr es vēl varu paskriet (ja nav pusdienas jātaisa)! Laiciņš ārā bija tik burvīgs, ka apāvām sporta apavus abi ar V. un gājām futbolu spēlēt uz stadionu. :) Rudenī biju nopirkusi tādu zvanveida virsjaku, kā reizi vieta puncim zem tā ir tagad, riktīgi ideāli. Sajūtas kā pavasarī!
- 2 rakstair doma
- marts
- 2014.03.10, 17:19
- šodien redzēju pirmos trīs šī gada taureņus:
oranžu dārzā
raibu pie staļļa
dzeltenu mežā - 3 rakstair doma
- ---
- 2014.03.10, 17:15
- Ironisks atgadījums Latvijas šikākajā labākajā privātajā pansionātā, kurā teorētiski pret iemītniekiem attiecas ar īpašu laipnību un inteliģenci, iepretī valsts finansētām nabagmājām:
Smagi slima, ar kustību traucējumiem iemītniece aizklunkurē līdz foajē, kurā ir televizors, lai noskatītos Koru konkursu par to, kurš Latviju pārstāvēs Pasaules koru olimpiādē. Viņa zina, ka televizors ir sačakarēts, un pārslēdzot kanālus, tas mēdz "izdzist". Par laimi viņai šoreiz izdodas noskatīties iecerēto raidījumu. Beidzoties raidījumam, viņa pārslēdz kanālus, un tajā brīdī televizors izdziest.
Tieši tajā brīdī garām iet apkalpojošā personāla pārstāve, kuras pamata pienākumi ir rūpēties, reaģējot uz iemītnieku vajadzībām, ierauga notikušo, un iebļaujas: "Kāpēc salauzi televizoru? Skatās te visādus sūdus un salauž televizoru!" - 1 rakstair doma
- Visu laiku, visu laiku
- 2014.03.10, 17:10
- Izlasu: Modini konanu Raini un Aspaziju. Like.
- 0 rakstair doma
- 2014.03.10, 16:40
- Ja Guna Zariņa būtu uzaicināta uz kremļa koorperatīvu, uzmest pasākumu kā protesta formu būtu vēl loģiski.
Taču kāda loģika boikotēt hipstereātri, kura briļļaiņi un publika ir mazskatlīgie pacifisti, kuri paši pēc 5 minūtēm ir mentu bobika pasažieri?
Cilvēki to klusībā tulkos: latvijā nemīl krievus kā tādus, visi mēs vienā kulē priekš viņiem metami, pričom te mēs? /inteliģenti/. Kultūrai taču jāvieno, priekš viņiem smird viss mūsu gaiss! utml.
Taktiskas kļūdas piemērs `laba` nodoma ceļā. - 2 rakstair doma
- 2014.03.10, 16:47
- FYI: Carlos Ray "Chuck" Norris (born March 10, 1940) ..
- 0 rakstair doma
- un mazliet seksa pirmdienas āfternūnā
- 2014.03.10, 16:38
- brīvos brīžos lasu vienu incantu lj žurnālu, kuru raksta pornorežisors
tad tur tēma pacēlās par komprosiem starp meņiem un vūmeņiem
es pats ar tādu problēmu nekad neesmu saskāries, tāpēc pieiešu jautājumam no teorētiskās puses (komentos te marķīzs ganījās, viņš varētu populāri šo visiem paskaidrot):
apgalvojums: ja sieviete dzimumdzīvē kaut kādu iemeslu dēļ atsakās no orālā seksa, tas automātiski izsvītro no seksuālajām attiecībām arī kunilingu.
that's fair? es vienkāršu domāju, lūk, hipotētiskā situācijā, kā rīkoties. acīmredzot tā.
vēlreiz - tas ir ne tik daudz par seksu, kā par kompromisiem - 16 rakstair doma
- ērkšķiem kaisīts ir Hannas bēgšanas ceļš
- 2014.03.10, 16:40
Elīna Vāgnera 1914. gadā domīga pie parakstu kaudzes par vēlēšanu tiesību piešķiršanu sievietēm. Pavisam par tik kardinālu vēlēšanu likuma reformu parakstījās 351 454 karalistes pilsoņi.- 3 rakstair doma
- .
- 2014.03.10, 16:23
- šodienas prieks - "Visiem, kam acis ir slapjā vietā".. nez, kur tieši tāda ir :D
- 0 rakstair doma
- 2014.03.10, 16:08
- es - raibu.
no sākuma vienu, tad otru. - 2 rakstair doma
- katru gad' no jauna
- 2014.03.10, 15:37
- Ir pavasaris, taurenīši un vīrusiņi lido pa gaisu. Kā tikt galā ar veselības stāvokli "vēl nav, bet tūlīt, tūlīt būs iesnas, klepus un slimība"? Šodien pamodos un nedaudz knieš kaklā, mazliet degungals mitrs un acīs jocīgs spīdums, temperatūras sajūta, kaut arī termometrs uzrāda normālus skaitļus. Vai ir kādi brīnumlīdzekļi - burvju dziras, karstie augļu dzērieni, C vitamīna trieciendevas, sarkani dzijas diegi ap rokām vai kas tml., kas palīdzētu uzvarēt slimības iedīgļus? Vēlams, bez alkohola, jo to nelietoju jau vairāk nekā mēnesi, bet ja nu galīgi nevar, uzklausīšu arī alkoholu ietverošos padomus, ka tik līdz. Apčī un paldies jau iepriekš.
upd. Mīļš paldies par visiem ieteikumiem, izmēģināšu gandrīz visus pēc kārtas, ingvers jau apliets un lai jums turās veselība, kurš tad tik jaukā laikā grib slimot:) - 19 rakstair doma
- 2014.03.10, 15:34
- šķēres bija nedaudz iereibušas un negrieza taisni.
paliec. neej vēl prom. - 0 rakstair doma
- 2014.03.10, 14:47
- izlasīju pie jz kautska aicinājumu ierosinājumu apmeklēt tallinu
vot padomāju, ka man pēdējo gadu 15 laikā tallinas apmeklējumi ir bijuši absolūti identiski
pirmkārt, tur ir rātslaukums, kuru var apmeklēt...un atkal apmeklēt, jo īsti vairāk nav ko apmeklēt
kaut kādā momentā tiek atrasts supermārkets ar vane tallin un parku blakus
kad vane tallin beidzas, var aiziet uz rātslaukumu un pēc tam atkal uz supermārketu
kur ir vēl un vēl vane tallini
un parks blakus
kad vane tal...
nu jūs sapratāt tallinas apmeklējuma scenāriju
parka vietā vienreiz ir atrasts kalns ar cilvēkiem no hījumā, bet būtībā tas ir tas pats, kas parks
pavisam savādāk ir ar viļņu
kad izglītības apguves laiks beidzās, šādi mūs atbrīvojot no obligātās pišanās leģendārajā kalnā janvāra vidū pa apledojušu asfaltu, viļņa izrādījās krustām šķērsām staigājama un megakļova - 12 rakstair doma