Pēdējā laikā baudu vēsturisko/klasisko saksafonu. Mēs, parastie ļaudis, saksofona balsi savā iztēlē uzreiz asocējam ar džeza saksofonu - ļoti piesātinātu balsi ar daudz augštoņiem. Bet klasiskais saksofons - tā ir Disciplīna. Kā jau jebkuram klasiskajam instrumentam, kas tiek spēlēts klasiskā manierē, arī klasiskā saksofona galvenais punkts ir forma un funkcija nevis ceļojums un pieredze. Drillējot formu, mūziķis pazaudē visu saistību ar spirituāli-improvizatīvo garu. 

Savā ziņā redzu to kā dvēselisku kastrāciju ar mērķi pietuvoties ideālam. Pietuvoties Dievam. 

Man ļoti patīk spoguļoties šādā disciplinētajā mūzikā, jo mana muzikālā pieredze, kas šobrīd raksturojama kā "vienmēr un visur spējīgs pilnībā abstrahēties, lai no 0 radītu mūzikas plūsmu" pieredze un mana mūzika ir absolūtais pretstats disciplinētai mūzikai. 

Mana mūzika ir dzīvības dzirksts mūzika. Tumšā klājuma izgaismošana, kur gaismā izplaukst ilumināciju alkstošas tekstūras. Es pat neņemos iedomāties, ka ar kaut ko tik viscerāli pulsējošu un no manām iekšām nākošu es varētu spoguļoties Dieva priekšā. Nē, mana mūzika ir Zemes eksplorācijas mūzika. Tās garīgums ir saausts ar šo planētas stāvokli un visu planētas iedzīvotāju garīgumu, spiritualitāti, visas viņu skaļi izkliegtās un vienatnē klusībā čukstos izteiktās dvēseles vēlmes un vajadzības. 

P.S.

No Klauda Delangla sagremojamāka man šķiet šī viņa Debisī Rapsodija saksofonam interpretācija.