Šodien piepildījās viena ļoti sena mana vēlme. Lai arī mašīna mūsu mājsaimniecībā ir jau otro mēnesi, šodien pirmo reizi izdevās iemanevrēt dzīvesbiedru, lai aizbrauktu uz lielveikalu šopingā. Par sagādi mājās atbildu es, tāpēc nevienam īsti nekad nav interesējis, kā ir vilkt no bodes maisus salīkušu muguriņu. Šodien šo to vajadzēja no būvmateriālu veikala, kas ir daļa no lielāka šopingcenta, tāpēc uzsēdos uz astes. Protams, nācās iekļauties nervozos laika rāmjos, bet piekrāvu pilnu bagāžnieku ar ūdeņiem, kartupeļiem, burkāniem, āboliem, grilla oglēm un vēl lielo točpapīra paku pa virsu. Būvmateriālu veikalā nopirkām 10 l impregnanta spaini, ko laukos apstrādāt terasi šovasar. Dzīvesbiedra steidzīgums un īgnums neļāva izpētīt visu piedāvājumu, bija ātri jāpieņem lēmumi, jāķer un jāgrābj, bet to visu varēja aizvest, to vairs nevajadzēs stiept, vai mēģināt sastūcīt pa velosomām.
Daudziem tā ir pilnīga ikdiena un rutīna, bet es šobrīd jūtos kā uzvarētāja.

Igauņi ir uzražojuši savu versiju par Kung Fu Hustle - https://www.youtube.com/watch?v=OZtgZ9YaCfU pieejama ltv replay ar nosaukumu Neredzamā cīņa.
Andrijs Baumeisters savā lekciju ciklā par Meistaru un Margaritu stāstīja, ka Bulgākova romāns daudziem sekularizētajiem padomju cilvēkiem bija pirmā iespēja uzzināt kristietības stāstu.
Igaunija ir diezgan postprotestantiska vieta - ar saviem nenoliedzamajiem utilitārajiem panākumiem, kad izsapņotā materiālā turība jau ir sasniegta un tomēr nākas domāt par to, kāda tam sasniegtajam ir jēga. Filma sākas kā balagāns, pārestetizēta, saldā glazūrā pasniegta Brežņeva laiku padomija, kur kā viena no butaforijām parādās pareizticīgo klosteris. Pie tam filmā klosteris kā vieta patiešām rada paradīzes stūrīša, pēc kura ilgojas sirds, iespaidu. Tālāk stāsta fonā ļoti spēcīgi ir parādīti kristietības elementi - ikonogrāfija, arhitektūra, sakrālā mūzika, lūgšanas. Filmas autori neapņirdz "melnsvārčus", mūki ir gudrības avots un stāstā iztrūkstošās tēva figūras substitūti.
Patiešām interesanti, ka mūslaiku igauņiem vajadzēja tieši šādu pasaku terapiju. Gan par ticību, gan padomju laiku.

Godprātīgi izdarīts darbs. Sajūsmā krēslu nesalauzu, bet novērtēju par ieguldīto darbu un tā kvalitāti.
Pirms seansa rādīja citu filmu reklāmas. Mēs parasti cenšamies trāpīt tā, lai skatītotos tās iespējami nedaudz, bet tā pat redzēju, ka tiek reklamēts kaut kāds kino izstrādājums, kur Kinkongs kopā ar Godzillu cīnās pret sliktajiem. Uz šāda kopējā fona vizuāli perfekti izstāstīts klasiski arhetipisks stāsts, protams, ļoti izceļas. Pati Herberta proza mani nekad nav īpaši aizkustinājusi, bet filma patika tieši attēla un skaņas dēļ. Aktierdarbs arī pieņemamā līmenī. Iesaku.

Ar "labajiem krieviem" un "Putina karu" īpaši Latvijā ir tā, ka pat ja viņu nav, nākas tos izdomāt. Sabiedrībai vēstures, etniskās kompozīcijas un pastāvošās ģeopolitiskās situācijas dēļ ļoti, ļoti gribas, lai tā būtu patiesība, ka tur vairums ir pavisam normāli cilvēki, kas ir kaut kādas nelielas kliķītes varā, slikto propagandas mediju apmānīti utt. Labi, var vēl saprast tādu Olgu Drageļevu, kam pašas kaut cik emocionalā līdzsvara noturēšanai ir vitāli nepieciešams šis pašapmāns. Vēl atceros kā viņa rakstīja esejas, kāpēc svin un svinēs 9. maiju. Liels pārsteigums man ir par tām izspūrušajām tantēm, kas pavasarī, kad "neatkarīgos" krievu medijus šurp atvilka, šķībi smīnēja par drošības iestāžu brīdinājumiem. Nu tak tagad noķēra aiz rokas. Kas vēl nav skaidrs? Pēc nopirktām neizskatās. Būtu cits tūnings. N štuku somiņas n'shit. Kā Čulpanai. Nez par filmas Mirotvorec honorāru pirka? Atgriežoties pie tēmas - Kur labumiņš latviešu intelektuālim vai sabiedriskajam darbiniekam nezināt, kā krievu dienesti strādā ar medijiem. Pietiktu palasīt kaut vai to, kas atklājās VDK materiālos. Man bija Varšavas Universitātē viens pasniedzējs, kas bija no 70-tajiem antikomunistu opozīcijā, izdeva samizdatu un vēlāk tika izdzīts no Polijas Tautas Republikas emigrācijā, kur turpināja strādāt kuslajiem emigrācijas medijiem. Viņš vēlāk ilgus gadus studēja komunistu lomu transformācijā un no sirds smējās par visām pasakām par dziesmotām, smata utt revolūcijām. Par savu opozicionāra darbību viņš teica - mēs uz to brīdi jau bijām komunistiem vajadzīgi. Ja viņi gribētu, lai ir miers un nav nekādas opozīcijas, mūs kā Beijruta laikā, apšautu. Vēlāk, kad atvēra arhīvus, tad izrādijās, ka svarīgākajos opozīcijas punktos komunisti bija salikuši savus cilvēkus, caur kuriem mēģināja stūrēt sabiedrības protestu. Spilgtākais piemērs Leha Valensas biogrāfija. Kas mūsdienu Krievija ir mazāk apņēmīga vai prasmīga kā komunistu Polija? Diemžēl tā ir taisnība, ka ja kāds ir reāli bīstams režīmam, tad viņu vairs nevar ieraudzīt termovizorā. Par pārējiem, pat ja viņi paši domā, ka dara ļoti viltīgu spēli ar dienestiem, tad paši ir nekas vairāk kā bandinieki. Jā, viņi tipa kritizē un tipa nosoda, bet vajadzīgajā brīdī vienmēr kaut kā nostājas tajā pašā pozā kā Maška Zaharova. Vai tur par okupekļiem, tūristu vīzām, krimnašu vai mūsu maļčikiem. Kāpēc šoreiz sanāca tā aptaisīties, ka tagad projektu pārraugošajam FSB majoram jaungada prēmijai kirdikt? Maskavas kundziņi kontaktējās galvenokārt ar pilnīgi mīkstajiem, iztapt laimīgajiem latviešu velkomētājiem un tādiem pašiem emigrantiem, kas nolēmuši nemierīgus laikus pārlaist savā Jūrmalas villā. Maskavas švītiņus aicināja uz visādiem smalkiem burziņiem, kur viņi apgrozījās lielvaru diplomātu un thinktankistu sabiedrībā. Tas viņiem radīja sajūtu, ka viņiem ir baigi svarīgais "jumts" un viņi ir šausmīgi kādam vajadzīgi, jo īpaši Latvijā. Pašu Latviju viņi tā arī nesāka uzskatīt par patstāvīgu spēlētāju, tāpēc klaji lika mīksto viņiem noteiktajiem rāmīšiem. Nu un pienāca pārsteigums, tikai lielkrievu bramanība smadzenes ir sačakarējusi tiktālu, ka viņi patiešām nesaprot, par ko ir norāvušies. Tad kā viņi tādi nesaprotoši var jebkā būt noderīgi Latvijas interesēm un jebko reāli ietekmēt Krievijā?

Vakar Varšavā bija Džordana Pītersona lekcija. Šīs tūres formāts ir tāds, ka droši varu bez spoilerēšanas pastāstīt, kā gāja.
Pasākums notika lielā izstāžu hallē, brīvu vietu nebija. Mēs savas biļetes nopirkām uzreiz, kā tās parādījās pārdošanā, pirms kāda pus gada.
Pati lekcija sākās ar kādu 30 minūšu nobīdi. Konferensjē lomu bija uzņēmusies Džordana sieva Tamija. Tika ieturēts Q&A formāts - Tamija lasa no zāles iesūtītos jautājumus, Pītersons atbild ļoti gari un plaši, bet tomēr par lietu. Lekcija bija mazliet virs pusotras stundas. Tika uzdoti kādi pieci jautājumi. Pirmais: Ko Pītersons gribētu pateikt Solžeņicinam? Īsajā atbildē: Izteikt pateicību. Garajā - Pītersons runāja, par apmēram to pašu, ko 12 noteikumos pie: Nemelo. Vienīgi bija redzams, ka CAEiropas vēsturē tomēr Pītersons nerok gana dziļi. Solžeņicinu tomēr nevar uztvert kā svēto mocekli, ignorējot viņa dzīves pēdējo posmu, kad viņš atgriezās Krievijā un brāļojās ar Putinu. Ar Solžeņicinu līdzīgi kā ar vairumu no krievu opozicionāriem, tas, ka viņus smagi sit viņu pašu vara, neizdauza no viņiem lielkrievu imperiālismu un Krievijas sevišķuma murgus. Jā, viņi ienīst caru/komunistus/Putinu, bet ne to pašu iemeslu dēļ, ko krievu iekarotās vai apdraudētās tautas. Parasti visiem šiem rietumos pielūgtajiem krievu domātājiem sāp, ka viņu mātušku šitik nemākulīgi pārvalda. Otrs Džordana šāviens garām bija Leha Valensas pieminēšana pasāžā par varonīgu stāšanos pretī meliem un patiesības uzvaru. Valensa bija stukačs, kas par naudu, sadzīves tehniku un dzīvokli pādreva represīvajiem savus biedrus, vēlāk kā prezidents izmantoja administratīvos resursus, lai izzagtu arhīvus, bet tā kā viņa pakalpiņi pietiekami labi nezināja dokumentu aprites sistēmu Polijas Tautas Republikas iekšlietu struktūrās, tad visu nozagt un iznīcināt neprata. Vēlāk postkomunistu estabilišments mēģināja iznīcināt vēsturnieku, kas šo izvilka patiesības gaismā reputāciju un karjeru, bet nespēja, jo trāpīja uz ļoti sīkstiem vīriem, kas nevienai varai neklanās. Bet nu labi, Pītersons tomēr nav pravietis, kaut arī daudzi zālē klātesošie tā pret viņu manāmi izturējās. Mani iekšēji mazliet uzjautrināja, piemēram, tas, ka ovācijas stāvus viņš saņēma avansā - par to vien, ka ir iznācis uz skatuves. Nu tā parasti nesveic pat vislielākos mākslas grandus. Kaut gan viens puisis, ar ko runāju pēc pasākuma teica, ka tas neesot bijis avansā, bet pateicībā par tām daudzajām stundām, kuras ir pavadītas klausoties Pītersonu YT. Ja runā par publiku, tad, jā, visvairāk bija jaunu vīriešu. Daudzi svinīgi sapucejušies. Vismazāk bija cilvēku pēc 50, bet to var skaidrot ar to, ka pasākums notika angliski bez tulkojuma un galvenā Pītersona platforma ir YT, ko vairāk patērē jaunāka publika.
Nākamais jautājums bija par to, kā runāt ar cilvēkiem, kas negrib vai nav spējīgi uzklausīt, galvenokārt ideoloģisku apsvērumu dēļ. Te Pītersona ieteikums bija vispirms noskaidrot vai vispār ir jārunā, bet ja tā ir, piemēram, persona no tuva loka, tad jāsāk ar to, ka nevis jāmēģina runāt, bet uzmanīgi jāklausās un jāvēro. Kā arī Pītersons deva dažus praktisku padomus komunikācijas tehnikās. Principā mācīja izmantot spoguļošanas paņēmienu.
Nākamais jautājums bija par to, kāpēc Pītersons ņem tik lielu naudu par iespēju viņu satikt pēc lekcijas. Uz meet and greet bija jāpērk atsevišķa biļete, kas maksāja 700 zlotus. Arī pats pasākums nebija gluži pa lēto - 250 zloti. Īsā atbilde: "Jo es esmu ļauns kapitālists un nekad to neesmu slēpis."Garā par to, ka nav nemaz tik viegli izdomāt adekvātu cenu intelektuāla darba auglim vai ierobežotam resursam. Dalīt par brīvu - nav taisnīgi pret autoru. Principā Pītersona argumentācija mani uzrunāja, jo pati esmu bijusi situācijās, kur no manis mēģina izkļaņčīt mutisku tulkošanu kādā pasākumā, jo kas man grūti?
Nākamais jautājums bija, ko darīt Polijai, līdz kurai visā pilnībā vēl nav atnākusi woke šņaga, kā labāk sagatavoties? Pītersona ieteikums stiprināt pašam savu ģimeni, attiecības ar laulāto, bērniem, vecākiem, radiem. Nākamajā kārtībā - iesaistīties savas lokālās kopienas dzīvē, ja var caur draudzi, tad savas apkaimes un pilsētas dzīvē un tikai tad valsts politikā, ja pietiek resursu. Principā arī Skrutons ieteica līdzīgu ceļu. Vienā Q&A, kur jauna sieviete jautāja, ko viņai darīt brūkošu vērtību pasaulē, viņš atbildēja, ka piedzemdēt bērnus un izaudzināt tos par krietniem cilvēkiem. Par bērniem arī Pītersons runāja savā izvērstajā atbildē, ka cilvēku populācijas pieaugums ir nevis lāsts, bet iespēja. Jo ar katru jaunu cilvēku rodas nevis problēma, bet lielāks kopējais neironu spēks, lai šo problēmu atrisinātu.
Pēdējais jautājums bija par to, ko Pītersons ieteiktu topošajiem un jaunajiem psihoterapeitiem. Īsā atbilde - lasiet grāmatas no mana ieteicamās literatūras saraksta. Garajā atbildē bija afirmatīvās metodes, kas pēc šībrīža rekomendācijām, ir vienīgā pieņemamā kritika. Pītersons izsmēja to sakot, ko tad, ja jūsu pacientam ir suicīdas domas? Jūs teiksiet - Dari to, tu to vari! Kopumā Pītersons izslēdz iespēju, ka terapeits var pateikt, kas jādara, terapija var tikai palīdzēt civēkam pašam saprast un izdomāt savu ceļu.
Tā, esmu padalījusies. Labprāt palasītu atsauksmes, par Tallinas lekciju.

Te Tomass Ilvess raksta par orientalizāciju vienas manuprāt pat ļoti izdevušās ilustrācijas kontekstā: https://twitter.com/IlvesToomas/status/1535142908961210368
Es diemžēl nezinu, kas ir šī zīmējuma autors un kur tas parādījās pirmo reizi, bet pa tīmekli klīst jau kādu laiciņu. Autorība un izdošanas konteksts palīdzētu pilnīgāk saprast šī attēla vēstījumu.
Šoreiz nepiekrītu Ilvesam vairākos līmeņos.
Viņš šādu romantizētu priekšstatu konfrontē ar faktu, ka Igaunija dažos segmentos ir apsteigusi Rietumus modernizācijā, apgalvojot, ka tā vairs nav pelēka vieta, kur pelēki cilvēki dzīvo pelēkās panelenēs.Diemžēl tā ir tikai daļa no realitātes. Iespējams, tā daļa, kas Ilvesam paveras visbiežāk. Pelēkās panelenes nav nekur izkūpejušas un to iemītnieki arī tepat vien ir. Vēl vairāk, pēdējo mēnešu politiskā turbulence Igaunijas iekšpolitikā izriet no fakta, ka Ilvesam līdzīgā elite izliekas, ka paneleņu iedzīvotāji neeksistē.
Un tad kad tu nāc no pelēkas panelenes, tad tev ir divas izvēles. Vai nu atdarināt tos, kas paneleni nav pieredzējuši un darīt to tik veiksmīgi, ka kļūsti GANDRĪZ neatšķirams. Pie šīs taktikas pieder publiska priecāšānās, ka kāds rietumos ir tevi noturējis par vietējo. Šo Austrumeiropas elites pārstāvju kompleksu rietumos ļoti labi prot izmantot. Iedod tādam lācītim augstu amatu un viņš pateicībā darīs visu, ko jaunais saimnieks no viņa gribēs un vēl 10% pa virsu.
Otrs ceļš ir tiem, kas saprot, ka lai vai amatā, lai vai ar next level shita digitāliem gadžetiem apkāries, bet šā vai tā tevi tur par Boratu. Tad tu vari atteikties no ārējā novērtējuma un meklēt atbalsta punktus pats savā pūra lādē, kad tu kādu rītu izdomā, ka nevilksi uzvalku, bet višivanku. Tad tā nav pašorientalizācija vai pielāgošanās tam, kā tevi redz ārpusē, bet kontakta atjaunošana ar savu sakņu sistēmu. Psihei veselīga un ļoti vajadzīga lieta. Cik vajadzīga to var redzēt kaut vai pēc visu iespējamo koka sūdiņu ar latvju zīmēm noieta tirgus.
Un jā, dienās, kad man ir augstu jākāpj, es pie žaketes atloka piespraužu pūcessaktas repliku, lai stingrāk turētos uz kājām.

Iļja Varlamovs uzsācis ļoti interesantu projektu - reportāžu sēriju par dzīvi bijušajās padomju republikās. Pagaidām esmu noskatījusies par Igauniju, Baltkrieviju un Latviju. Noteikti skatīšos arī pārējās, kad būs vairāk laika, jo reportāžas ir tādas virs 1,5 h.
Varlamovs, protams, ir urbānists nevis ekonomists, bet kā priekš Krievijas krieva ļoti cenšas pieiet lietām no vietējo prespektīvas, kas interesanti parādot dažādu viedokļu spektru. Viņš runā par vāda brīvību gan ar Meduza priekšnieci, gan IMHOClub glavredu. Pie kam, saruna ar Aleksejevu arī ir savā ziņā interesanta, tajā fragmentā, kur viņš stāsta par īstenās vates attieksmi pret kā viņš to sauc Saglasņikiem. Ir vērts paskatīties vairāk par vienu no reportāžām, jo tad var salīdzināt tos veiksmes un neveiksmes stāstus. Varlamova šņukstēšana pie pamesto Igaunijas un Latvijas lielrūpniecības kompleksu graustiem ir amizanta, jo vairāk tāpēc, ka filmā par Baltkrieviju viņš atzīst, ka tur mašīnbūves molohus saglabāja sociālu, ne ekonomisku apsvērumu dēļ un lielā mērā par Krievijas dotāciju naudu. Par Latviju Varlamovs stāsta ļoti skaudri, bet daudzviet jāatzīst patiesi. Ja salīdzina ar Igauniju, tad appelējis savoks rēgojas daudzviet aiz ļoti plānas mākslīgā zeltījuma kārtiņas. Patīk to dzirdēt vai nepatīk, bet karalis ir pliks, jo naudu jaunajām drēbītēm pats ir izshēmojis un nobēdzinājis ofšoros. Un, nē, krievi pie tā nav vainīgi, to visu pats pa 30 gadiem.
Латвия: самая русская страна Прибалтики | «Медуза», «марши СС» и рижские шпроты - https://www.youtube.com/watch?v=5kjLhVlJLK0
Tāpēc es daudzviet piekrītu Varlamova drūmajai diagnozei: https://twitter.com/Kasparinhs1988/status/1439977778397552642/photo/1

Ilgu laiku nespēju uztvert Žižeka šarmu. Šķita, kaut kāds spazmatisks ļevoks, kuram uz visiem jautājumiem atbilde ir: Nē, bet tomēr jā. Līdz man Viļņā ieteica Pervewrso ceļvedi filmās un ideoloģijā. Šorīt noskatījos fragmentu no viņa lekcijas un nodomāju, tas tik ir viens triksteris. Vicinot pa priekšu sarkano karogu un Marksu stāsta mazajiem wokkijiem lietas, no kurām citkārt viņi būtu aizbēguši uz betona bunkuru 50 m zem zemes, lai tikai nebūtu tas jādzird. Lūk viens piemērs: https://www.youtube.com/watch?v=Afy1mRcPh90
Otrs interesants domātājs, kuru labprāt paklausītos vēl un pie iespējas arī palasītu ir Entonijs Daniels, ar kuru nesen runāja Pītersons. Gluži vai žēl bija, ka Pītersons viņu tik bieži pārtrauca, lai pateiktu to, ko viņa klausītāji ta pat jau ir dzirdējuši, tā vietā lai ļautu pateikt domu līdz galam. https://www.youtube.com/watch?v=_ET7banSeN0

Lietuviešu sabiedriskais medijs nointervējis Džefriju Sommersu, kas ļoti skarbi apraksta Baltijas neatkarības gadu saimniecības vēsturi pilnīgi ignorējot dogmas. Pirmos 20 gadus viņš uzskata par attīstības iespēju izniekošanu. Īpaši viņš kritizē Latviju, par monetāro politiku, kas no vienas puses padarīja eksportu pārāk dārgu no otras puses ļāva plaukt un zelt banksteru biznesam. Tiek zviedru bankām, tiek krīzes pārvarētāju "veiksmes stāsta" autoriem. Viņš uzskata, ka reālais Latvijas saimniecības potenciāls ir IT attīstība un mežrūpniecība. Uz parāda sapirktas šmotkas neskaitās pie izaugsmes. Interesanti redzēt tik skarbi atšķirīgu skatījumu: https://www.lrt.lt/en/news-in-english/19/1406217/neoliberal-zeal-spelled-two-decades-of-absolute-tragedy-for-baltic-development-interview

Piešķīlām netfliksu uz mēnesi. Šis tas bija sakrājies, ko gribas noskatīties.
Atradu vienu norvēgu seriālu, kas patiks tiem, kam pie sirds gāja Melnā čūska.
Tikai trīs sezonas, melns gore humors vēsturiskā mikslī. Ja kādam darbā darīšana ar skandināviem, tad papildus bonuss ir tas, ka angliski filmu ir ieskaņojuši paši norveģu aktieri nevairoties no sava akcenta.
Vienu no galvenajām sieviešu lomām tēlo Silje Torp - pilnīga dieviete izskata ziņā.
Te ieskatam: https://www.youtube.com/watch?v=I7nzDcnWHZA

https://www.youtube.com/watch?v=uRJ-XpNR6qA

Lasīju Jungu un sapratu kāpēc Tatjana ir mūsējā.
Jungs mītus un pasakas un tajos mītošos tēlus, kas veido universālo cilvēces kultūras mantojumu apraksta kā vienlīdz svarīgas psihes struktūras. Nešķirojot labajos un sliktajos. Dēmons, melnais mags, vai sievišķīgajā versijā Hekete, baba Jaga mītiskajā ekosistēmā pilda vitāli svarīgu lomu, jo caur šiem tēliem notiek darbs ar personības tumšo pusi. Ja kaut kam uzliek aizliegumu, tad tas tiek aprakts zemapziņā, kur kļūst pār mēru spēcīgs. Dž. K.. Roulinga, kas labi zin mitoloģijas drēbi, šo principu izmantoja Voldemorta tēlā. Viņš, kura vārdu nedrīkst pat izrunāt. Šajā kontekstā ir interesants fleims ap Santas grāmatu. Noklusējot ēnu mēs tai atdodam spēku. Man ir nācies saskarties ar mūsdienu bērnu grāmatām, kurās ir pilnībā nonivelēti negatīvie tēli vai noslēpts bēdīgs iznākums. Nu, piemēram, tādi pasaku izstrādājumi kā Mazā sērkociņu pārdevēja ar laimīgām beigām. Mani tādas grāmateles tracināja, bet bet bērnus vienkārši garlaikoja. Jo tikai kontrastā un emocijās ir spēks. Remdeno izspļauj un aizmirst.
Mākslas darbam, tā pat kā publiskai personai, lai tas piesaistītu un noturētu uzmanību ir kaut kādā mērā jāvar rezonēt ar šo universālo dzīļu mitoloģisko sistēmu. Ja pasvēro kādu no popkultūras ikonām vai cita veida runājošajām galvām (arī politiķiem) ikvienam no viņiem ir spēcīga publiskā persona, kas labi ierakstās kāda mitoloģiskā tēla struktūrā. Tā pati Tatjana, kas aktīvajā politikā ir jau ceturto gadu desmitu. Cik tad vēl ir tādu, kas joprojām fīrējas, kopš atmodas? Viņai ir divi ļoti izteikti publiskie avatari. Latviešu informatīvajā telpā viņa ir baba Jaga, noslēgusi līgumu ar velnu (Putinu), lido uz visādiem tumsas spēku spietiem (pie Asada, uz Krimu), grib samaitāt un noskaust, to kas latviešiem ir sasniegts (neatkarīga valsts). Tatjana kā mītiska būtne ir ļoti nepieciešama latviešu iztēlei, jo uz viņu viegli var novelt visādas likstas, kur citkārt būtu jāsāk meklēt vainu dziļāk sevī. Tāpēc tā sāpēja Ušakova stulbā bildīte par to, ka krievi vainīgi, jo tajā karikatūrā ir daļa no nepatīkamas patiesības.
Bet Tatjanai ir arī otrs avatars, krievvalodīgajai videi - tur viņai ir gādīgās mātes arhetips, viņa ir bāreņu un pabērnu sargātāja, kas iestājas pret vairākumu un netaisnību. Ar tādu piesatinājumu, viņa kamēr būs dzīva, tikmēr vilnis viņu nesīs.
Interesanti, ka Margaretu Tečeri pūlis arī tā uztvēra. Kad viņa nomira ļevoku aktīvisti dejoja ielās ar plakātiem "The Witch is Dead", kas vienlaikus ir teksts no Ozas pilsētas burvja.

https://www.youtube.com/watch?v=XMnKpBZj1Fs&feature=youtu.be te līdz 28. maija pusnaktij var noskatīties Nacionālā Teātra Varšavā izrādi ar angļu subtitriem. Adama Mickeviča "Veļi" E. Ņekrošus režijā.

https://www.youtube.com/watch?v=v-hIVnmUdXM - vienkārši, bet kruti.

Īsfilmiņa tie, kam patika Amēlija
https://www.youtube.com/watch?v=xiH4E-f9ugI

Agņeškas Hollandas filma "Pokot" sudraba lāci dabūjusi. Noskatījos treileri https://www.youtube.com/watch?v=SxWvyBJx4xg
Nespēju atbrīvoties no domas, ka ļoti atgādina Melisas Makkarijas Superkausa reklāmu
https://www.youtube.com/watch?v=7u6M18M3D0s