disfigurator

Šogad filmas Baltijas pērlē netulkošu. Šāds lēmums droši vien iezīmēs padsmit gadu "sadarbības" beigas, man pieaugot. Parunājos ar tulku komandas bīdītāju par festivāla realitāti:

1) Filmas esot jātulko ar čatbotiem - dialogi esot ļoti vienkārši, tāpēc tur pat īsti neko jāpieskata neesot.
2) Par vienu filmas seansu Splendid Palace prasot 20'000€ telpu īres, tāpēc samaksa tulkam esot tāda, kāda esot.
3) Cits algas faktors: festivāls taču...



1 - Kvalitāte
Atceros, kā reiz kā skatītājs ierados Kino Rīga Lielajā zālē uz kādu Vācijas filmu pirms gadiem 20. Bija jāņem savas austiņas un jāizīrē adapteris no lielā štekera uz mazo, lai tiktu pie opcijas saprast filmas tekstu. To visu izdarīju, sēdēju zālē un klausījos tulkojumu. Tas ātri izrādījās dzīvais izpildījums ar ļoti sliktu akustiku tulka kabīnē. Vāciešu filmu pļāpāja kādas jaunas meičas balss - nepārliecināti, saraustīti, kļūdaini, bez ritma un skaidras dikcijas, bieži ieklepojoties. Tuksnesi viņas mutē sajutu pat es! Fonu piedrazo krievu tulkojuma nodrošinātājs no blakus kabīnes... Man kā skatītājam bija baigi briesmīgi to visu klausīties un bojāt kino pieredzi tādas huiņas dēļ. Un pēc būtības jau - sēdēt kinoteātrī austiņās šķita kas smagi absurds - otstojs kaut kāds nenormāls, kāpēc man spiež ko tādu "baudīt", degradēt kino skaņu? Vilku ausis nost, klausījos atlikušo filmu vāciski un nokritizēju pie sevis smagi - es, vēl ne teikumu dzīvē par naudu neiztulkojis, varētu iztulkot simtiem reižu labāk! Pagāja gadiņi 10 un tiku pie iespējas apēst savus vārdus, uzdzerot savu žulti.
Festivāla specifika - kino darbs ir ne tikai jāiztulko un jāadaptē vietējai kultūrai, bet vēl dzīvajā jālasa/jādublē.
Pirms čatbotiem viss tika tulkots manuāli - tulks pilda savu pienākumu pēc pilnas programmas, lieto savas smadzenes un prasmes padarīt tekstu lieliski saprotamu vietējam. Cik labi adaptē, tik labs tulks. Taču festivāla būtība no tulka prasa citus amatus: balss, rediģēšana.
Cilvēki, kas no datora nebaidās, elpoja potenciāli vieglāk - Trados vai SubtitleEdit programmās automātiski tulkojot visu ar Google Translate API un tad veicot rediģēšanas darbu piemērotākā interfeisā, nevis prosta plikā Word dokumentā - sevišķi, ja runājam par lielisko SubtitleEdit programmu. Zelta standarts!
Taču - redigēšana ir pavisam cita pasaule, cits darbs! Redaktors operē tulka pasniegtā stila ietvaros, nedefinē īsti to. Stils un tā sniegtās nianses aug no tulka, no viņa intereses pret valodu un pat no dzīves pieredzes.
Lietojot automatizētos tulkošanas instrumentus, neatgriezeniski tiek zaudētas šīs nianses - no groza izbirst sūri lasītās meža odziņas, sēnītes un jāiet uz veikalu pēc rūpnieciskā, uzturvērtībā pliekanā treša to kompensēt. Bots nav pamatiedzīvotājs, botam nav poņas par humoru un kā to var radīt, rotaļājoties ar vārdiem vai pat pieturzīmēm filmas kontekstā. Attiecīgi - rediģēt bota tulkojumu ir kā strādāt ar smagu tulka lažu, kas nogrūdis brāķi redaktoram un aizbēdzis no darba vietas.
Turklāt - festivāls demonstrē saturīgākas filmas un tajās ir smalkāki dialogi, kas nereti prasa pat atdzejošanu un padziļinātas valodas lietošanas prasmes un vecvārdus, lai precīzāk atdarinātu filmā atspoguļotos laikus, tiem raksturīgo valodas lietojumu. Pazūd individualitāte, odziņa, jaunrade. Visa uzturvērtība izravēta un trešs "veikalu plauktos".
Līdzīgi ir, kad tev kādu jāaizvieto un attiecīgi dzīvajā jālasa svešs teksts. Rodas problēmas un šķēršļi, jo atšķiras teikumu uzbūve, loģika, struktūra, plūdums, humors. Atšķiras viss groziņa saturs, atšķiras viss! Ne vienmēr tas ir tā, bet tendence ir. Gluži kā grāmatās - ir vieglāk lasāmas, ir lakoniskākas, ir samežģītākas un grūtāk lasāmas... Attiecīgi - svešu tekstu dzīvai auditorijai nolasīt raiti ir ja ne neiespējami, tad noteikti pasākumu ārkārtīgi sarežģījoši. Un atalgojums nav tāds, lai tu ņemtu un pārtulkotu cita autora reiz jau tulkoto un dzīvajā lasīto.
Lai nu kā - sevi pierādīju - žults vietā dekādi+ baudīju atzinību.


2 - Atalgojums
Vienas filmas kvalitatīva tulkošana paņem kādas 2-3 darba dienas. Kopā tās būs teiksim, ka 20 tulkošanas stundas + dublēšanas stundas dzīvajā, kad savām acīm no tulka kabīnes redzi pilnu zāli austiņās gaidām tavu balsi. Vilksim vidēji 2 seansus, plusosim klāt vidēji 4h runāšanas laika. Festivāls piedāvā 50€ par seansu. "Seanss" ir vienas filmas tulkojuma lasīšana/dublēšana dzīvajā. Maksā tikai par norunātu seansu - vadībai neinteresē, kur rodas tulkojums - tas laikam krīt no zila gaisa, tāpēc arī viedā nostādne, ka Baltijas pērles tulkam ir jālieto boti. Taču boti šodien šķiet, ka tulko briesmīgāk par veco Google Translate API un tas attiecīgi ir dauņgreidojies kopā ar tiem.
Ko tas beigās nozīmē? Uzturvērtībā vēl nabadzīgāku uzturu! Kas šo ēdināšanu nodrošina?
Teksta pavārs tiek atlasīts ne jau pēc konkurencē pierādītas kvalitātes, ne jau pēc spēcīgākās balss, kuru skatītājs varētu izturēt visu filmas laiku. Nē. Atlases kritērijs ir ekonomiska sistuācija aptuveni dirsas stāvoklī un attiecīgi no tās sistuves pagrābts cilvēks, kas ir izmisis un gatavs strādāt par santīmiem. Biju ilgstošos bezdarbos, visā tajā jaukajā dirsā bezgala melnajā, tāpēc gāju un piehaltūrēju un paldies par glābšanas riņķi. Bet, skatoties objektīvi un no malas - festivāls vienkārši atrada cilvēku ekspluatējamu un izmisušu. Kvalitāte? Tikai tad, ja tā sagadās!
Pat idiotam skaidrs, ka 50€ dalīti ar 24h nemeiko jēdzīgu tulkošanas un lasīšanas darba piedāvājumu - kur nu vēl, ja visu dara bez papīriem un manuāli. Matemātika saka - tas ir 2x zemāks atalgojums par minimālo stundas likmi! Es, tātad, biju veicis darbu par verga algu, saņemot verga maizi. Papīri?
Entuziasma ekspluatācija.
Aizpagājušajā gadā, kad sāku par to domāt, rēķināt - prasīju nokārtot papīrus, visu iet oficiāli un pareizi, krāt sociālās iemaksas, lai maksā festivāls nodokli, būvē valsti, nevis tikai sūc no tās kā parazīts. Bet par mani ierēca - nebūs nekādi līgumi... Festivālu vada krieviete. Es reiz strādāju mikronodokļa ietvaros pie kāda krieva, kas operēja tāpat, nodarbinot jaunus jefiņus, nevis atlasot spēcīgu komandu un izbraucot tirgū ar kvalitāti. Gluži kā tur te tiek braukts ar brāķi, kas tiek pozicionēts kā kaut kas "ekskluzīvs" un super kvalitatīvs. Realitātē gan piedāvā pūdētas siļķes krievu salašņu gaumē. Apzināta ekspluatācija - citādi to nenosauksi. Man pietiek, izstājos...
50€/24h=2€/h. Neesmu vairs ne jauns, ne idiots. Nu, laaabi - joprojām esmu idiots, bet ne tik liels. Un man neinteresē, cik tev izmaksā kas. Eksistē vienkāršākas telpas, kas prasa mazāku īres samaksu beigu galā!
Es veicu darbu, es gaidu adekvātu samaksu. Adekvātas samaksas nav, manis arī šeit vairs nav - esmu sevi pierādījis. Ja gribēs manus pakalpojumus, atradīs iespēju ij papīrus nokārtot, ij samaksāt, vai ne?


Atstātās sekas uz festivālu?

A
izvēlējos filmas, kuras citi negrib un dažādu smieklīgu, neprofesionālu iemeslu dēļ atsakās tulkot: asiņainās, mafijainās, nepieradinatās, niknās, reliģiju kritizējošās. Jutos kā mājās un varēju tur ar baudu izpausties šos gadus, izcelt lamas un neķītrības, nevis norakt tās aiz neviena neprasītas cenzūras, no jobana konservatīvisma izrietošas.
Seneka: "Jesus Fucking Christ" izskan no Džona Malkoviča mutes. Normālā tulkojumā ierasts sagaidīt "Nolādēts", "Sasodīts" vai ko tādu. Taču, tā kā pie šādu filmu tulkošanas šprices biju es un man prātā nenāk nodarboties ar dibenā bakstītu cenzūru, skatītāji savās austiņās dzirdēja ko ainai daudz atbilstošāku: "Jēzus Pistus", zālei manāmi iekustoties pēc saklausītā - gan sašutumā, gan valdītos smieklos, jo aina bija tik absurdi asiņaina, ka pati pa sevi cilvēkos raisa smieklus, bet dārzeņos - sašutumu. Kāds dārzenis arī ņēma un pameta seansu - kārtējie lopi, kas nezina, uz ko atnākuši.
Par šādu atlīdzību vairs nebūs. Un šis ir tikai viens no pēdējiem piemēriem, kur spilgti iezīmējas tulka individuālais sniegums, stils, valodas lietojums.

B
Manu balsi un lasīšanu komplimentēja gan kinoteātra vadība, gan tulku komandas vadītāja, gan nereti arī skatītāji. Tas motivē un silda.
Tiesa, skatītāji ir arī nodirsuši un teikuši, ka Skrastiņam vajadzēja filmu ierunāt, nevis kaut kādam burkšķētājam. Kritiku izpelnījos, mēģinot britu ātrumā nobērt oriģinālo Karaļa Līra lugas tulkojumu. Good luck with that, mēģinot vienam turēt dialogu ar 3 vienlaicīgiem drāmas runātājiem, britu vervelēšanas ātrumā lasot dzīvajā bez apstājas kaut ko arhaisku un neveiklu! Skolā tak atceramies, cik viegli mums lasījās Šekspīrs, cik vienkāršs teksts tajā bija, vai ne? Un tā kritika ir vietā: skatītājam nav jāzina, kas notiek virtuvē. Viņam par savu naudu ir jāsaņem attiecīgas kvalitātes ēdiens. Ja Latvijas televīzija var nodrošināt augstāku izpildījuma latiņu, tad kāpēc to nevar festivāls? Skatītājs ir pelnījis ko labāku.
Neesmu Skrastiņš, bet ir pēdējais laiks man apzināties savu vērtību, pārtraukt vārtīties ekspluatācijas sūdu bedrē kā kaujamai cūkai. Tāpēc tulku komandas vadītājai teicu: grozi, kā gribi, bet tas ir darbs. Tas, ka tas ir darbs festivālā, manās acīs neko nemaina. Darbs ir darbs un man nekas īpašs no tā festivāla ekstra neatlec, lai es strādātu par ekspluatācijas cenu. Nekādas no krievu dirsas vilktās dzejas rindas par kinoteātra īri bargo nav nekāds attaisnojums nemaksāt adekvātu samaksu par adekvātu tulkošanas un dublēšanas darbu.
Ja ar mani noslēgtu līgumu un maksātu adekvāti - es turpinātu strādāt. Adekvātāku nopietnību pret pasākumu dabūju izjust LMA, pozējot māksliniekiem ar līgumu kabatā... Kaut kur LMA gaiteņos eksistē mana viepļa atveids uz audekla un eļļā :)

C
Šodien gan saprotu, ka, iespējams, sākumā minētais meitēns arī bija uzrāvies uz ko līdzīgu - neveiklu un/vai cita radītu tulkojumu, kas dzīvajā galīgi nelasās, sprūst smadzenēs un pie švakas veselības izpildās īpaši smagi. Bet atkal jau - es kā skatītājs no tāda risinājuma cietu, otru reizi ko tādu piedzīvot negribēju. Un tāpēc esmu vairākas reizes vadībai tur teicis - beidzat pisties kā luņi, ieviešat subtitru risinājumu!
Tas arī izlīdzinātu atalgojumu - būtu jāmaksā tikai par subtitru formātā nodotu darbu - standarta prakse, maksā par to ap 150-200EUR par filmu, nodrošinot krietni jēdzīgāku darba stundas likmi un skatītājam noņem visu austiņu sagādāšanas, īrēšanas un kino klausīšanās bulšitu austiņās, degradējot kinozāles skaņas aprīkojuma sniegto kaifu.
Bet nē - to gan nedarīs, jo dzīvais tulkojums esot Baltijas pērles stils, firmas zīme. Vēsturiski, kad projicēja vēl 35mm filmiņu, arguments vēl kaut cik bija spēkā, bet digitālas projekcijas realitātē nelietot atskaņotājā iebūvētu subitru risinājumu ir vienkārši stulbi. Ekstrēmi stulbi. Nepiedodami stulbi, kad festivāls moka skatītāju ar sliktas kvalitātes amatierisku dzīvo tulkojumu.


Sad story - krievs grib kaut kādu samākslotu ekskluzivitātes auru, bet par to attiecīgi samaksāt?
Spēks ir manās rokās - pie jebkura slikta garīgā caur Valsts darba inspekciju un citiem instrumentiem varu šo festivālu iznīcināt.
Ja kādreiz kļūšu gana riebīgs un vēl neiecietīgāks pret krievu salašņām...

disfigurator

Kā vakardienas ierakstā minēju - baigi labi bija vakar ieslēgt pieregulēto diaprojektoru, parādīt draugiem jaunākos diapozitīvus.
Šodienas gaismā vēl labāk. Noņemas nost melnas bezcerības plīvurs un iezīmējas skaidra taciņa nākotnei. Depresso nomaina gaismas espresso. Koncentrēti, motivējoši.


Fokusa problēmas?
Šajā Padomju zvērā radušās droši vien laika gaitā, neskaitāmas reizes man to izjaucot un saliekot - īsti neapzinoties, ka mainu kādu elementu ķēdē, tādējādi nojaucot visu precizitāti. Precizitāti, kas tur, zinot PSRS ražošanas tradīcijas, visticamāk, ka nemaz nebija. Lai nu kā - šīs problēmas ir risināmas un to pierāda jau paveiktais! Vēl tikai mazliet tālāk pa šo taku un diapozitīvs beidzot kļūs perfekti paralēls optikai, nodrošinot asumu no stūra līdz stūrim, beidzot reproducējot bildi ar tādu asuma dziļumu (Depth Of Field), kādu izvēlējos fotografēšanas brīdī. Laba sajūta to apzināties, ka te viss ir risināms!

Optikas un attēla lieluma salāgošanas problēma?
Atrisināta - nav, ko tēmēt uz perfektu attēla platuma salāgošanu ar ekrāna platumu - to reāli grūti panākt. Reāli grūti ir salāgot vienu ražoto elementu - optiku - ar citu ražoto elementu - projekcijas ekrānu - un salikt šos kopā allaž mainīgu izmēru telpās tā, lai projicētā bilde perfekti ierakstītos projekcijas ekrānā - no malas līdz malai. Kaut kur tas izdodas, kaut kur - nē. To jāņem vērā un nav nekādu ciešanu, ja attēls zīmējas mazāks par pieejamo nolaižamā ekrāna izmēru. Faktiski atrisināta problēma!

Slēdža problēmas?
Ārpus manas šī brīža kompetences, bet ir risināmas! Iespējams, ka te noderēs MI, lai saliktu kopā vienkāršu, elektriski sakārtotu 12V strāvas padevi uz elektromagnētu, izmantojot signālstrāvai paredzētu mikroslēdzi, kas vienkārši šīs slodzes netur un ar laiku izkūp gaisā. Šis ir visneskaidrākais pagaidām - elektronika pasveša lieta, kur nu vēl prasme uzprojektēt shēmu. Tur vajadzētu kāda elektroniku zinoša drauga palīdzību. Drauga, vai vismaz mākslīgā intelekta. Risināms!

Arhivēšanas problēmas?
Pirms kāda laika saliku dipus pa tēmām, bet tas nebija pareizi. Tas nenodrošina kontrastus, tas viendabīgumā noslīcina. Salikt visu atpakaļ - iespēja pasākt ko radošu. Iespēja sekot vecajiem pierakstiem un atveidot hronoloģiju +- pareizi. Ko izvēlēšos? Vēl nezinu, bet tas ir tikai izvēles un darba jautājums. Pirms mēnešiem citā tēmā biju rakstījis, ka man ir talants pieķerties kam tādam, kas drīz mirst. Ar diapozitīvu glabāšanas kastītēm ir precīzi tas pats. Bet hei - kāpēc man raudāt, ka neeksistē vairs izcils produkts, ja tā nāve man sniedz iespēju pašam pagatavot savu vizuālo Dainu skapi no finiera? Darāms un pat ļoti - kokapstrāde man patīk, viena no dzīves mīlestībām, tikai darbnīcas radošajam bomzim nav! Bet tas nekas - esmu patapinājis mēbeles tepat dzīvoklī. Visu var izdarīt ar primitīviem instrumentiem,

Projicētā attēla asuma problēma, tehnoloģijas un materiāla limits?
Te nu iezīmējas visinteresantākais un varbūt praktiskākais, pat ekonomiskākais faktors hobijā, runājot par atbilstošākā materiāla izvēli. Realitāte aiz loga absurdi vienkārša un ņemšu to par pamatu skaidrojumam, materiāla izvēlei:
1) sudraba graudiņa nestā informācija (melnbaltā filmiņa) ir ar augstāku izšķirtspēju, nekā pigmentu mākoņu nestā informācija (krāsu filmiņa)*;
2) melnbaltā filmiņa ir daudz lētāka par krāsu filmiņu. Sevišķi, kad pērc garos ruļļus un pats tin tos kasetnēs. Sevišķi, kad pērc tehnisko filmu;
3) melnbaltais attēls abstrahē. Esmu drīzāk par abstrakciju, nevis dokumentēšanu, lai gan mana fotogrāfija fiksē dabā esošo, neinscinē;
4) tehniskās melnbaltās filmiņas Aviphot Pan 80 un Aviphot Pan 200 sniedz iespēju izbaudīt infrasarkanās gaismas fotogrāfiju.
Saliekot šo visu kopā - lai tā krāsa ieskrienas! Mans materiāls ir augstas izšķirtspējas un zema ISO melnbaltā filmiņa ar jutību Infrasarkanajā spektra daļā - tehniskā aerofotogrāfijas filmiņa, tātad. Melnbaltais materiāls, kas ir abstrahējošs pats par sevi un no realitātes varu distancēties vēl tālāk, fotografējot caur infrasarkano filtru. Melnas debesis, melni ūdeņi, bāla lapotne, bālas un savāda izskata sejas, melnas acis. Citāda āda. Par daļēji caurspīdīgu kļuvis sarkanais apģērbs. Nenopriecāties!


35mm melnbaltā diafilmiņa mierīgi iztur 50x palielinājumu no tuva skatīšanās attāluma pieņemamā kvalitātē.
Ja nolemju, ka jau esmu pasaulei pierādījis to, ka ar Ilford Reversal Processing var panākt brīnišķīgus rezultātus ar teju jebkuru filmiņu uz Zemes, tad man atliek tikai šo ideju noslēgt ar mazu neizpildījuma astīti. Atliek psiholoģiski noslēgt šo projektu. Atliek vien izvēlēties spēcīgāko pieejamo materiālu un lietot jēdzīgu optiku. Jēdzīga optika jau lēnām uzrodas un visu pasaules filmiņu mocīšana ir skaidri iezīmējusi manu ideālo materiālu maksimālas kvalitātes nodrošināšanai: Aviphot 80 un Aviphot 200 izcelsmes filmiņas - vienalga ar kādu firmas zīmi uz iepakojuma. Tās projekcijas lampas siltumā praktiski nedeformējas. Tās nodrošina arī tālas veģetācijas augstu izšķirtspēju, nav tik jutīgas pret atmosfēras plīvuru (haze). Tās nodrošina iespēju fočēt infrasarakanajā gaismā. Šīs filmiņas kopā ar Ilford Delta 100 un FP4 Plus 125 jau faktiski nodrošina manas vajadzības! Pietiks censties pierādīt jau uzskatāmo. Laiks laboranta ķiteli nomainīt pret mākslinieka cepuri, laiks domāt abstraktāk, tematiskāk, absurdu komentējoši, kontrastaini. Laiks censties fotogrāfijai piešķirt papildus slāni. Moš izdodas?!

Krāsa? Krāsas vieta ir saulrieti un saullēkti, kāds portrets un tuvplāns kvalitatīvā gaismā.
Tā kā krāsa projekcijas palielinājumā izpildās sliktāk, domājot par fotografēšanu ar to, jādomā jau pielietojuma virzienos. Šajos minētajos virzienos nav jāsaglabā daudz detaļu un runa ir par formām, par krāsām, to kontrastiem. Krāsas joprojām ir nepārspējams filmiņas spēks. Bet nu - es tāpat esmu kļuvis par BW Reversal cilvēku. Tirgus un fizika mani tādu veidoja.


Vakardienas ieraksta kontekstā - ļoti noderīga introspekcija. Patiesi dzīvinoša. Terapeitiska tukšuma apcere.
Šo visu apzināties šobrīd ir atbrīvojoši, jēgpilni. Visu rīcību sasaldējošu barjeru vietā iezīmējas ceļš, kuru man skaidri iet. Iezīmējas arī laika limits - jāsakārto diaprojektors līdz galam, līdz riskēju ar to nodrošināt publisku projekcijas vakaru. Terapija indeed :)

disfigurator

Labā krasta svētki. Pāris mazāk zināmu vietējo grupu koncerti ar pustukšu pļavu Grīziņkalna galā.
Stāv apsardze skatuves priekšā, tās pakājē. 4 apsargi sargā nabaga izpildītājus no mežonīgās latviešu mentalitātes, no letiņu neatlaidīgajiem centieniem pārņemt skatuvi un izdemolēt tehniku, piekaut un izdrāzt izpildītājus - jauktā secībā.
Pasākuma teritorijā vandās kādas 6 mentu ekipāžas, sargā sabiedrību pret šausmīgo letiņu mentalitāti pasākumā, kas orientēts uz otro mūža pusi, bik ar aktivitātēm pašai pirmajai.

Pilsētas svētki, bet redzu politisko prostitūtu stendus. Nopietni?
Pilsētas svētki, bet redzu slimnīcas un atkritumu apsaimniekotāju stendus. Hmmm.
Pilsētas svētki, bet redzu tikai vienu alus stendu uz 10 Fast Food tipa ēdināšanas stendiem. Tas pats ir Brālis, kas izdomājis sekot modei un prasīt par savu šlāgerīti ekskluzīvus 5€. Nopietni? Tikmēr 10 min. pastaigas attālumā restorānam līdzīgs veidojums tev ielies IPA un lētāk. Par teju pusotru eināru lētāk... Pasākums ir vieta extra slaukšanas slānim, ne? Pie tā jau pierasts. Nepietiek tikai ar to, ka ierobežotā teritorijā ar daudz cilvēkiem esi ekskluzīvs produkta tirgotājs, nē - tur vajag vēl cenu uzskrūvēt. Safari.

Kaut kas te nav labi pašā saknē, Žani.
Ka tev saka, Žani, sabiedrību nepieciešams deamerikanizēt! Tiek tērēta nauda, noslogots mentu aparāts un uzstādītas kameras skolās, lai cīnītos pret trakām lietām, kuras notiek otrajā pasaules pusē. Ar fāstfūdu zobos!

Kaut kas ar letiņa galvu nav kārtībā, Žani! Laikam jāsecina, ka identitātes krīze. Cielaviņas tēlo maitu lijas, Žani!

disfigurator

Pavasarī paņēmu un pieregulēju diaprojektoru. Noliku to maliņā, nemaz nepārbaudījis regulēšanas sekas. Sēž cilvēks uz sāpes savas, uz neziņas akmens visu šo laiku. "Pārbaudīšu kaut kad vēlāk". Vēlāk? Tas ir kad? Tad, kad būs pārāk garlaicīgi? Kad būs atjaunota nervu rezerve jaunām vilšanās sajūtām? Nekad?
Vismaz dzelzi tu vari nolikt maliņā, lai risinātu tā problēmas tad, kad zvaigznes nostāsies beidzot pareizi. Ļaut laikam ritēt, diskomfortam sevi pažļambāt. Tie zobi pazīstami, varbūt tas sakodiens mīļš kļuvis jau?
Nē nu, fakts arī tāds, ka tā nolikšana maliņā mēdz strādāt, bet šaurā situāciju klāstā: kad smadzenes saasinātas par daudz un kļuvušas pārāk piekasīgas, tad vajag atiet maliņā indeed...


Sirdī konstants caurums, dvēselei kas visu laiku nepietiek. Tāpēc lieliski varu iztikt bez jaunām problēmām - lai tās pagaida maliņā. Dienu, divas, mēnesi vai gadu. Tieši tik, cik vajadzēs - ne ātrāk, ne ilgāk.


Vasara iet uz beigām, uzprasījās draugi paskatīties manus jaunākos diapozitīvus. Izrādās, ka diezgan labi bija sanācis visu noregulēt. Vēl tikai mazliet jāpiečikina Y asi un būs pavisam ideāli. Prieks uzzināt - aiz neziņas akmens šoreiz neslēpās kas pavisam bargs.
Jauna problēma.
Izrādās, ka aiz neziņas akmens tomēr slēpās kas baiss. Fokuss tagad ir relatīvi ok, bet kadru pārslēgšana? Kamēr rādu dipus draugiem, aparāts izmet ko jaunu - sāk slēgāt kadrus pats un strauji - ballīte pagalam. Atspere. Es jau zinu, kura atspere. Draugi gaida, bet es 10 min. laikā izjaucu aparātu un optimizēju lietu. Tagad strādā. Kādu laiciņu strādās. Vajag jaunu atsperi, bet kur lai ņem tādas pašas jaudas/parametru atsperi? Nepastāv vairs valsts, kas to aparātu ražoja, nepastāv visa tās industrija. Izgaisa politikā. Esmu vairs neesošas pasaules bērns.
Veca problēma.
Aiz neziņas akmens atkārtoti parādās vēl kāda neglīta seja - kadri neslēdzas no pults nu jau pavisam. Diodes un mikroslēdzis. Es jau zinu, kuras diodes un kurš mikroslēdzis...
Pabeidzu seansu, spiežot pogu pašā diaprojektorā, sēžot šķībi un greizi uz dīvāna atzveltnes: Show must go on, es te neesmu svarīgs, svarīgs ir process, bilde. Ehh, jārisina arī šo problēmu.


Sirdī kaut kāda globāla skumja. Nekas nav pareizi. Lietas mirst, nenotiek, kā vajag. Problēmas šķiet, ka tikai krājas + sabiedrība šķiet, ka apzināti stūrē dirsas virzienā, ka uzlikts ir globāls Pohuj uz visu.


Moš ierakt galvu smiltīs un nedarīt neko? Nē, tā nevar. To nevar pieļaut, tas nav labs ceļš. Darīt neko nozīmē degradēties, bet ārstēt lietas nemitīgi - tur arī kaut kā nervi tik labi kā agrāk šo pasākumu vairs netur. Sāk samazināties kapacitāte pārvarēt sūdus?
Nekas, atrisināšu fokusu un slēdzi, varēšu uztaisīt publisku projekcijas pasākumu. "Bolderāja" jau mani gaida, piemēram. Motivācija tā kā būtu, bet iekšējā pasaule?


Tukšums, bezjēdzība. Augošā problēmu nasta, nepareiza dzīve. Bet es tak pats esmu tās veidotājs. Kas, tātad, manī nav "pareizs", ko es nejēdzu? Savu tehniku es beigās sakārtošu, bet cilvēks?


Ehhh, problēmas ar cilvēku gan tā nevar nolikt maliņā. Tur iestājas noilgums, tur sāp abiem. Tur nepieciešams operatīvs un rāms prāts, tur nepieciešams viedums, lēnprātība, pacietība, ieklausīšanās, sapratne, sadarbība, mērķis un kompromiss. Vai man kas tāds ir?
Vai man kas tāds ir, kad es bļauju uz savu mīļo cilvēku ne pa tēmu, jo vienkārši man ir par daudz un reizē - par maz? Bļauju un turpat - nožēloju savu nesavaldību, dusmas nez no kurienes izskrējušās? Sirds kambari mēslu pilni? Dusmas nav parliecinātības un spēcīga cilvēka pazīme. To ir vērtīgi apzināties.

Bijusī man sāp. Smagas bija mūsu attiecības. Ar viņu mums bija māja, tur cēlu terasi, mainīju jumtu, taisīju siltumnīcas, vilku ūdeņus, laboju viņas mocīti - saimniekoju karoč, bet visu laiku fonā jutos, ka tas viss nav mans, ka neesmu pelnījis, ka esmu tikai īrnieks tur, ka nepienākas, ka nav kaut kas līdz galam tīrs. Vai tā runāja mans tukšums, kas beigās dabūja savu?
Viņa bija mans galvenais skatītājs, mans prieks, mana Mūza, kuru nemācēju noturēt un apieties tā, kā man pienāktos. Nevar pret cilvēku kā pret dzelzi. Nevar. Ego ir masīvs riebeklis, palaists savvaļā tas tikai bojā lietas.
Tieši kopā ar viņu es iemācījos to savu tukšumu nenostumt maliņā, bet gan pētīt, rakties, mēģināt izprast, sataustīt... No sākuma tam pretojos, pat agresiju pavilka, kad gar manām iekšām kāds taustās neaicināts, bez atlaišanās.

Viņa tagad ir ceļojumā ar savu ģimeni. Bet nonākusi slimnīcā. Iedomājies - slimnīca ceļojuma laikā, ģībšanas lietas teju, kas tāds. Veselība viņai ļoti trausla un ļoti ilgi - manējā daudz labāka, lai gan esmu vecāks + vīriešu ķermeņi ātrāk taču sabrūkot, kā vēsta sabiedrība.
Ehhh, cerams, ka viņai nekas nopietns. Lai gan tā hroniski dirsā esošā viņas veselība iezīmē citu realitātes ainu, gatavo citam scenārijam... Mokās jauns, skaists cilvēks. Nepareizi.
Rodas sajūta līdzīga tai, kas radās, tuvojoties tēta nāves dienai. Slimība viņam bija virs slimības, insults virs insulta. Mani studiju gadi, dzīve Rīgas pusē un nespēju to lēno sairšanu turēt, bēgu laikam no tā sūruma savā ziņā, lai gan vajadzēja tieši vairāk pretējo - nevajadzēja cilvēku nostumt maliņā, lai gan pats bērnībā biju savā ziņā nostumts maliņā. Vajadzēja biežāk apciemot, tas bija darbs piepildījuma virzienā. Un cilvēks aizgāja slimnīcā viens, neatvadījos.
Varēju atvadīties dienas dažas iepriekš, aizbraucot uz slimnīcu, nevis bradāt tad, kad mana bijusī apciemoja manu senci. Bļa, kāds es lunis Lunahodu zemē... Rīkoties tik brīnišķīgi, jo spēka nav un nebija stāties pretim patiesībai, bija labāk ierakties smiltīs un pastrādāt šādu mākslas darbu? Veci, tiešām?

...

Vai tas tukšums ir dzinulis pēc piepildījuma, vai traumu sekas? Kā nepareiza signāls? Sāls šāviens dirsā, kas fonā ne lidz galam apzināti, bet viennozīmīgi bīda mani?

Atsēžot atvaļinājumu vienatnē, tas ir izteikti jūtams, lai gan man tomēr ir kāda bagātība - ieinteresēts skatītājs, draugs. Taču ar šo bagātību tos caurumus, motivācijas trūkumus manī neaizpildīt. Skumji un negodīgi pret līdzcilvēkiem, pret sevi.

Kam man censties? Sev?

Sēž draugi dīvānā un skatās, kā es rokos pa sava aparāta iekšām. Man vajag censties viņu dēļ.
Radīt mūsu dzīves pierakstu un bagātināt citu dzīves, lai cik tukši, bezjēdzīgi un bez motivācijas man pašam iekšā arī nebūtu. Jo viņi ir mana bagātība - cilvēki, kas prasa un skatās, ko esmu šaisaulē caur foto kameru materializējis.
Bet Mūza? Man vairs nav savas Mūzas. Vai man tādu vispār vajag?
Vai neesmu tam jau par vecu uz papīra? Kad vispār cilvēks kļūst "vecs"? Liela loma tur ir iekšējās pasaules vecumam, varbūt pat libido faktoram.

Sirds alkst sava cilvēka.
Bet "savs" cilvēks nav īsti dabas parādība vai dievišķais neprāts. Tas ir darbs, savaldība, lēnprātība, nelikšana cilvēku maliņā, kad ir par daudz. Pavilkt sev tuvāk pat tad, kad gribas rīkoties asi un pretēji. Cilvēks nav dzelzis, vajag citādi.
Vai esmu mācījies no savām kļūdām, kļuvis bik citāds, ar kaut kripatiņu praktiskās emocionālās inteliģences?
Esam šķirti jau gadus 4. Mana gulta šo laiku ar nevienu dvēseli ne reizi nav dalīta. Man bija nepieciešams šis nevaldāmā libido maliņā nolikšanas laiks, lai sevi sakārtotu. Vai man tas nepieciešams joprojām? Foniņā šis signāls gan jau to tukšumu nepilda, tieši otrādi.

Laiks bezjēdzīgi skrien. Kad ikdiena vienāda, tad it sevišķi. Kad nekam nav jēga, sezonām un dienām arī nav jēga un svars. Viss ir pirmdiena, viss ir piektdiena. Viss ir trešdiena, ja vēlies - man tak pohuj.

Bijusī ceļo ar savu ģimeni. Es tikai varu iedomāties un bik atcerēties, cik liela bagātība tā ir - ģimene. Kad tevi kādam vajag vienkārši tāpat, jo tu esi un esi gana.
Kā man riebjas, ka daži politiskie spēki ģimeni ir uztaisījuši par ieroci. Cik tas ir aplami un nepieņemami.


Sirdī konstants caurums, dvēselei kas visu laiku trūkst... Bet nekas, tas ir mans tukšums. Mana dzīve. Vēl ir laiks to censties aizlāpīt ar darbu, lēnprātību, sapratni un tādām lietiņām :)


Varbūt beigās šis tukšums ir mana bagātība un laiks to atzīt, izvilkt galvu no savas dirsas?

ulvs

Šonakt vairs nav enerģijas, lai lasītu šo pētījumu par augšāmcēlušā līķa fenomenu. Taču te tas ir - zinātniski recenzētais "The Revenant on the Threshold" by Elif Boyacıoğlu. Pieķeršos tam šovakar, kad tēva sievas vasarnīcā būšu uzstādījis stavu DIY stereo studiju. 

Jā, stereo. Izmantošu 2 telpas un starptelpu pa vidu starp tām.

Pirmajā telpā būs ģitāras kombis ar SM58 miķi pie skaļruņa. Restaurēts 1959. gadā PSRS ražotais Lomo 19A19 atradīsies kaut kur tālāk no ģitāras kombja, lai tvertu telpas ambienci. Šis mikrofons ir absolūta leģenda, ar ko man ir gods strādāt, un esmu nenormāli pateicīgs savam kolēģim Ansim, ka varēju izīrēt no viņa šo restaurēto muzeja eksponātu. Kā tas skan? Iztēlojies to PSRS 60-80to kino aktieru balsis- tik perfekti iekapsulētas siltā, taču presentā (presence) "kapsulā", kas reizē reducē skarbas augšējās frekvences ("iebūvēts" dīeseris). Otrajā telpā atradīsies basa kombis ar SM57 mikrofonu pie skaļruņa un latviešu ražotais Blue Encore 300 tvers ambienci. Bļaģ, ko es te daru, man jau sen būtu jāguļ, bet es lielos ar mikrofoniem. Nožēlojami.