info :: es rakstu :: laiks :: citi raksta
25 Apr 2020|01:57
un tātad, draugi un paziņas
jebšu pagaidām manas necilās pārdomas pieejamas lasīšanai vien nelielam izredzēto pulciņam.
music | | | ella fitzgerald: wacky dust |
24 Apr 2020|07:28
par gramatiku
1. taču vai politika, kas ..., vēl uzskatāma par ...?
2. tomēr tāpat kā vajadzīga ..., lai ..., ir jāredz ..., lai ...
vs.
3. taču kā vērtēt šo ...?
jautājums: vai pēc "taču" un "tomēr" šajos piemēros vajadzīgs komats? 2. patiesībā atdalīju ar domuzīmi, bet šeit ieliku bez, lai saprastu principu.
pašai šķiet, ka to komatu var potenciāli vajadzēt, jo šo konstrukciju var traktēt kā izlaistu virsteikumu. tomēr - vismaz netā - neatrodu apstiprinājumu, ka latviski tā tiešām būtu. tāpat arī šeit mulsina vācu jaunās gramatikas tendence "liekus" komatus iespējami īsināt, kamēr komats pēc "however" ir viens no palikušajiem angliski.
ja līdz 11:00 varētu man šajā jautājumā palīdzēt, būtu ļoti pateicīga.
p.s. pieļauju, ka tas kopumā nav labākais stils latviski, bet (pagaidām) neredzu alternatīvu, kā savīt divas domas savstarpēji papildinošā konfliktā.
04 Feb 2017|17:42
par paradigmu
great things happen in humility
love is about wisdom and wisdom is about life. true love and true wisdom are always right here, they're about all THIS, they're damn real and transformative in a very practical manner. i rlly think jesus couldn't have had a better profession to point this out.
protams, there's the material side of things, health care needs n all, taču can't shake the feeling, ka the way down's is viewed in our society stems primarily from its deeply materialistic outlook and economic ideal of growth.
šis tēvs runā balsī, ko šī paradigma nepazīst.
27 Sep 2016|20:34
lenesons is my only love
dienas ziņa viennozīmīgi ir jaunais lenesona tēls, rofl. before and after foto principā var izmantot kā ilustrāciju tekstam "everything that's wrong with the people in my country".
vislabāk patika režisora skaidrojums, ka nu jā, lol, pamainījām attiecīgi arī figūras konceptu - tagad esot spociņš, kas dzīvo zārciņā - tfu - futlārī. citiem vārdiem sakot, loud n clear: it's dead, jimmy!
un vēl tas pavērsiens, ka šis mironis ir mākslinieku nerealizētā fantāzija (gārdzot krīt gar zemi) - jā, tas dara jēgu, lol, turklāt nemaz ne depresīvu, un cita starpā ir tieši tas, ko nolasīs bērni vecumā no 5 līdz 10 gadiem. (have you like talked to kid lately? or a therapist for that matter...)
un tad vēl, protams, lai mazinātu skatītāju bailes, uzvedumā iekļauta etīde, kur recently deceased lenesons... nobīstas no sava spoguļattēla. nu, ģeniāls paņēmiens, lai panāktu skatītāju identificēšanos ar tēlu, jeibogu! vien to what end, ja drīkst jautāt...
kas var būt labāks par šo?! nopietni, šis pārspēj last week tonight - sirsnīgs paldies visiem iesaistītajiem! :,D
p.s. intervijas teksts, uz ko atsaucos, lasāms satori, ja kas.
19 Nov 2015|12:44
vienā teikumā kopsavelkot iepriekš rakstīto, varētu teikt - rietumi nemīl mieru as such, rietumi mīl savu mieru. un tas mūsu cildeno karu pret karu padara diezgan problemātisku.
17 Nov 2015|12:49
par saktpunkta ierobežojumiem
FB pamanīju pārpostētu šī gada teroraktu statistiku ar sākotnējā autora komentāru, kur viens komentētājs bija norādīja, ka vairums šo teroraktu uzkrītoši saistīti ar islāmu. tad nu aizdomājos, ka tas taču principā izriet no pieejas - šī ir rietumu statistika, šis ir rietumu skatpunkts, kas cita starpā ir akls pats pret saviem netikumiem. jā, mēs parasti neejam uzspridzināties lielveikalā protesta nolūkā, nav baigi populāri indeed, taču joks jau tāds, ka mēs arī esam tie, kas definējuši, kas tad ir terorakts, ērti izslēdzot no šīs definīcijas tās organizētās vardarbības formas, ko labprāt piekopjam paši. turklāt kopš ASV uzsāka savu bēdīgi slaveno karu pret teroristiem, šis vārds ir kļuvis par tādu pašsaprotamu bubuli, ka visdrīzāk reti aizdomājamies, par ko še vispār būtībā runa.
protams, nav patīkami, kad oficiāla miera apstākļos pilsētā sprāgst ēkas un iet bojā cilvēki - neesam sagavoti, baigais pārsteigums, bija taču dinner plans n all, vakarā serčiks jāskatās un tā. tomēr vietā, kur izceļas starptausisks vai pilsoņkarš, iepriekš taču arī bija miers, vai tad ne? dzīve taču ritēja normāli, until it no longer did. un vai tad nav vienalga, cik ilgi kāda sabiedrība atrodas ārkārtas stāvoklī, nespēj atrsisināt savus konfliktus, tas taču vien tālab nekļūst par normu. mēs taču vien tālab nepārdefinējam normu, nopasludinām, ka karš tur un tur ir ok pēc definīcijas - aiz tā vienkāršā iemesla, ka ļoti grūti būtu pamatot, kāpēc tas "tur" ir ok, ir norma, bet "te" savukārt nē. un vai tad vardarbīga nāve vienā kontekstā ir vairāk attaisnojama kā citā? vai tad kādam sāp mazāk tikai tālab, ka formāli ir taču, ak jā, pareizi - karš? manuprāt, tas viss ir vnk masīva kļūda pieejā, ar ko mēs, sašutušie rietumnieki, īsti nesaprotot, ko paši darām, implicīti leģitimējam savu vardarbību. runa šeit ir vnk par vardarbības kultūru, par to, kas mums šķiet pieņemami un kas ne, kādās devās un kādās formās vardarbīga nāve mūsu uzskatu sistēmā ir tā kā ok, nevis par kko patiešām pēc būtības. un to nedrīkst aizmirst.
ar to gan es negribu nekādā veidā iestāties par islāma radikāļiem, protams, taču man grūti nepamanīt šo kļūdu pieejā un arī to, cik salīdzinoši niecīgi ir tie cipari uz visu citu nāves cēloņu fona. ja reiz gribam ciparot upurus, interesantāka statistika tad jau būtu vardarbīgā nāvē bojā gājušo skaits, iedalot pa dažādiem vardarbības veidiem, reģioniem utt. - ja vēl varētu iekļaut motivāciju cita starpā, veidot 3D modeli, tad vispār! taču viss šis karš pret terorismu un bailes no tā manās acīs ir mūsu pašu tendenciozās domāšanas rezultāts, kuras ietvaros principā ir teju neiespējami adekvāti identificēt reālās problēmas. un centrālā no tām, manuprāt, ir pārāk liels violent residue (sauksim to tā) mūsu pašu dzīves praksē visos līmeņos un visos aspektos, tostarp veselu reģionu masīva ekspluatācija un attiecīgi - infantilizācija, par vardarbīgu pārvaldes režīmu tiešu vai netiešu atbalstīšanu nemaz nerunājot. dusmu bērnu apšaušana ir tikai cīņa ar simptomu - tāpat kā slimības gadījumā, simtomi var kļūt dzīvībai bīstami, tālab tos menedžēt no tiesas ir nepieciešams, par to ilūziju nav, taču, lai izārstētu pašu slimību, tā papriekš ir adekvāti jāidentificē. citādi visa so called ārstēšana ir vien bezcerīga simptomu apkarošana, kamēr to cēlonis neskarts turpina radīt aizvien jaunus. citiem vārdiem - pēc būtības nav jāmainās "viņiem", ir jāmainās mums pašiem, jo principā mēs paši esam savu problēmu cēlonis, lai cik dīvaina varbūt nešķistu šāda doma pirmajā acu mirklī.
18 Oct 2015|21:55
par saturu
skatos bildes* un domāju, ka mums nevajag vairāk cilvēku - mums vajag kvalitatīvākus cilvēkus. jo pat tad, ja saprātīgākā daļa no mums sāktu vairoties ar dubultu sparu, pārējiem pasaules iedzīvotājiem nekāpjot uz augšu pa iekšējās attīstības spirāli, projekts "cilvēce" aizvien būtu lemts neveiksmei. vienalga, cik gājieni iespējami pa starpu, mats aizvien garantēts. tiesa, nav teikts, ka tam tā nav jābūt, tomēr intuitīvi šķiet, ka kolektīva sadegšana naidugunīs tomēr adekvāti neatspoguļo šīs sugas patieso potenciālu.
vakardien savukārt noskatījos hercoga cave of forgotten dreams, un tur bija interesants moments par neandertāliešiem - laikā, kad tapuši attiecīgie alu gleznojumi, viņu bija daudz vairāk par h.sapiens, taču viņi tik un tā izmira. h.sapiens bija elastīgāks prāts, plastiskākas smadzenes, viņi bija radošāki un līdz ar to spēja efektīvāk risināt problēmas. ironiskā kārtā tieši tie paši centrālie kritēriji ir būtiskākie progresa noteicēji arī mūsdienās, vien risināmās problēmas ir mainījušās, evolucionējušas līdz ar kultūru, komunālās kopdzīves un organizācijas formām, izmantotajām tehnoloģijām, ražošanas metodēm utt. taču dienas beigās jautājums aizvien ir par to, cik efektīvi un cik radoši mēs spējam risināt savas (individuālās un kolektīvās) problēmas. kaut nedaudz iedziļinoties vēstures gaitā, kļūst skaidrs, ka līdz šim tradicionāli allaž esam piegājuši problēmām ļoti duālistiskā manierē, polarizējot situāciju savā un pretnieka nometnē, labajā un sliktajā, pareizajā un nepareizajā utt. jautājums līdz ar to, protams, ir - kā darīt citādi? un - kā vienoties darīt citādi? bet šeit neizbēgami nākas lūkoties uz to, kas tad mums traucē darīt citādi.
viņdien domāju par to, ka primārā emocija, ko izjūtu pret latviju kā puslīdz vienkopus operējošu cilvēku grupu, ir dusmas. manī nav latvijas mīta, manī ir tikai latvijas realitāte, un, kaut tā, manuprāt, ir diezgan neapskaužama, plašākās masās aizvien labāk „strādā” skaisti iepakotas ideoloģijas un nacionālie mīti nevis pragmatiski rīcības plāni. tālab nākas domāt, ka mana dzimtā grupa primāri operē uz mīta pamata, tā sapņo savu identitāti ar pagātnes starpniecību; tās skatiens allaž ir vērsts atpakaļskates spogulī - meklējot nosaukt sevi vārdā, tā neskatās uz to, kas ir, bet gan uz to, kas bijis. turklāt šī identitāte ir ļoti inerta - ikviens dekonstrukcijas mēģinājums tiek atraidīts ar visu nāves baiļu spēku. tas gan diemžēl padara dzīvi šai grupā neiespējamu, jo saruna, kas interesē, piem., mani, tai nav aktuāla; vēl vairāk - tā ir pat izmisīgi nevēlama.
no tā saprotami izriet jautājums, ko darīt? jo, redz, vienkārši emigrējot, kā esmu netīšām izdarījusi, nākas cilāt, vai šis solis ir patiešām optimāls visos virzienos - vai ikvienam cilvēkam tomēr nav (meta)morāla pienākuma palikt un cīnīties tur, kur viņš piedzimusi, pašas grupas labad? man nav tiešas atbildes uz šo jautājumu, bet es velku strukturālu paralēli starp indivīda attiecībām ar savu (dzimto) vidi un pāra attiecībām vai jebkuru tandēmattiecību konstelāciju: it takes two to tango. ja otrs paliek mūžīgi noslēgts, tad pirmajam eventuāli nākas atzīt, ka tās nav attiecības, tā nav apmaiņa, tas nav dialogs. un doties prom, doties tālāk, jo attiecības nav formāla vienība - ja tās nav dzīvas, to vienkārši nav. ir divi noslēgti vienumi, kas berzējas viens pret otru nemainoties. tālab gadījumā, ja vide un grupa, no kuras nāku, neatspoguļo manas vērtības un atsakās iesaistīties dialogā, atsakās uzlūkot mani kā daļu no "mēs", ja tā nevēlas abpusēji bagātināties caur dažādību, bet tikvien kā spiež mani savā formā, savu priekšstatu rāmī, tad es vienkārši neredzu iemeslu palikt šajās attiecībās. jo grupa ir lielāka par mani, tai ir lielāka vara, līdz ar ko tā var tieši vai netieši ierobežot manas pašizpausmes iespējas, tādējādi iedragājot manu dzīves kvalitāti, taču man nav resursu, lai atbildētu ar līdzīgām sankcijām, tādējādi piespiežot to vismaz uz dialogu. labākais, ko varu darīt paliekot, ir iekapsulēties domubiedru lokā, kas kā tādi japāņu makakas saspiežas ciešā murškulī, pagriežot kažokus pret āru, lai pārdzīvotu šķietami nebeidzamās nakts nepanesamo salu.
te arī parādās aizbraukšanas ēnas puse - ja visi, kam dzimtenē ir neērti, dodas prom, tad šī vide paliek vienveidīga un pliekana, tādējādi nolemjot sevi bojāejai gluži kā neandertālieši. daudzveidība ir attīstības dzinējspēks, jo tā rada aizvien jaunas situācijas, kurās aizvien no jauna nākas meklēt jaunus risinājumus, tostarp pārskatīt savas pieejas, tādējādi paplašinot skatījumu un aizvien no jauna izjaucot status quo ilūziju sevī. daudzveidībā ir vajadzīga elastība, jo pretējā gadījumā tā vienkārši eskalē nebeidzamā konfliktā. daudzveidībā ir jāmācās pārskatīt un atlaist savus priekšstatus, ir jāmainās. šādos apstākļos gluži vienkārši attīstās arī smadzenes, jo ikvienai jaunai domai, ikvienai jaunai rīcībai atbilst jauns neirālais ceļš. vai tas nostiprinās, vai arī neironi tā izšauj vienu vienīgu reizi, atkarīgs tikai un vienīgi no atkārtojuma. tālab uzskatu, ka ikviena vide, kas principiāli atstumj citādo, paraksta pati savu spriedumu. vienalga, cik gājieni iespējami pa starpu. tomēr redzu arī to, ka viens jautājuma aspekts skar manas attiecības ar (tostarp pienākumu pret) citiem, bet otrs – manas attiecības ar (tostarp pienākumu pret) sevi. proti, es gribu dzīvot vidē, kurā pati jūtos labi, kurā varu augt un īstenoties, taču augot neizbēgami ieraugu, ka manas sākotnējās grupas problēma nav termināla diagnoze, bet gan sarezģīts attīstības posms, ko nepieciešams menedžēt produktīvā virzienā.
*pašas bildes nav nekāds wow, bet dzīvesstāsti, kam tās veltītas, ir total wtf. piedodiet - vāciski.
11 Oct 2015|16:13
multi kulti sviestmaizīte
latviešu maize, vācu sviests, krievu sinepes un angļu čeders.
09 Oct 2015|11:45
truth
manas mīļākās smaržas, ko bez pauzes un alternatīvas lietoju kopš kādu 16 gadu vecuma, CK pārstāja ražot, šķiet, divus gadus atpakaļ. tad arī nopirku pēdējo 50ml (vai 30ml, neatceros, bet mazu) flakoniņu par imho sālītiem 50EUR. kopš tā laika to smidzināju ļoti taupīgi, ieviešot veselu atvilkni ar smaržām, nevienas no kurām nespēja mani aizraut ilgāk par vienu sezonu. taču mans last resort izbeidzās apmēram pirms mēneša. tā nu mērena izmisuma vadīta vakardien ielīdu amazonē un va'dzi'- iegādājos savas aizvien mīļākās smaržas, par 100ml samaksājot nu jau vien 33EUR.
ziema solās būt baisi riebīga, bet vismaz smaržos lieliski - sauskim to par progresu, lol.
05 Oct 2015|12:56
lol of the day
delfi: alkohola reibumā uz ielas atrod 12 gadus vecu zēnu
30 Sep 2015|11:49
lasot kinska valodas vingrinājumu, spontāni nolatviskoju "same shit, different asshole" kā "tas pats kāposts, (tik) cita galviņa".
punkts? nekāda punkta nav - if u like it, use it. tikvien kā dalos ar nejaušām idejām valodas arsenāla paplašināšanai. zinu, ka pati diezgan bieži lietoju šo frāzi, lol - labi apraksta apkārt notiekošo. pat pārāk labi, come to think of it.
btw var jau, protams, teikt vnk "tas pats sūds, (tik) cita pakaļa", bet tas tā baigi netikumīgi, u know - tā tik cehā var runāt. vai par politiku.
29 Sep 2015|16:07
padomu studijā!
hei, velocilvēki - ir kādi ietekumi riteņa slēdzenei? skaidrs, ka U-lock, bet konkrētāk nezinu. proti, paskatījos dažus video, kur lauza vaļā, nu, no tām, ko pārbaudīja, protams, skaidrs, kuras izturēja. taču cik viens cilvēks var tos viģikus noskatīties, u know - vācu informāciju, īsāk sakot, tak što, lūdzu, neturiet sveci zem pūra. paldies!
24 Sep 2015|10:33
par cerību un politiku
lai ar kādu huiņu mēs nenodarbotos savā ķēķī, izskatās, ka ES līmenī tomēr protam pievaldīties, kas patiesi priecē. tiesa, kkā savādi priecē arī fakts, ka vairākums tai bēgļu jautājumā beidzot vnk ņēma un pārbalsoja mazākumu. neliegšos - priecē visdrīzāk vien tālab, ka esmu vairākuma pusē i fiziski, i mentāli, jo otrpus žogam viss izskatītos krietni citādi. protams - un īpaši tai otrā žoga pusē - var sākt plūkt matus par iespējamām nākotnēm, kam šāds solis paver durvis, tak imho tas viss tādā sci-fi līmenī - ja tāds būtu mērķis, tas jau sen būtu īstenots.
negribu daudz spriest, vien norādīt uz savādu cerības stariņu, ko sev piefiksēju pati, proti, ka pastāv uzkrītoša disonance starp nu jau leģendārā bēgļu jautājuma atspoguļojumu latvijas presē un to, kā mūsu pozīciju atspoguļo ārvalstu mediji jebšu kā paši to pārstāvam uz āru. var jau, protams, būt, ka visi lielie zina, ka tūlīt patiešām sāksies tas slavenais krievijas iebrukums baltijā, tālab nevar graut sabiedrības atbalstu šim reģionam, kā rezultātā tiek noklusēti visi nesmukumi, taču es neesmu sazvērestības teoriju piekritēja, tālab šo domu aizbīdu aizmugurējā plānā no sākta gala. possible? yes. probable? not so much. drīzāk situācija ir tāda, ka - jipī! - mūsu iekšpolitiskajam stulbumam aizvien vēl trūkst ārpolitiska spēka. tas savukārt nozīmē, ka aizvien diezgan gludi iegulstam ES kopējā struktūrā, proti, tā aizvien spiež mūs savā formā, kā rezultātā esam spiesti locīties tādās pozās, no kurām - te tā cerība - kādu dienu varētu izšķilties kas līdzīgs veselajam saprātam jebšu puslīdz pasaulcentriskam skatījumam. nu, gluži kā jōgā, kur tu sistemātiski ieņem noteiktas pozas klusā cerībā vismaz kkur dibenplānā, ka šī sarežģītā fizkultūra ietekmēs arī arī tavu mentālo konstitūciju aiz tā vnk apstākļa, ka nav miesas bez gara un gara bez miesas. protams, šis ceļš ir strīdīgs un jo plašākā līmenī šo metodi pielietojam, jo vairāk mainīgo un līdz ar to - potenciālo problēmu, taču saknē pieeja ir leģitīma. padomijā tak darbojās uz urrā - katram vienam tak neskaloja smadzenes dienām ilgi absolūtā izolācijā kā jeņķu trilleros, tā vietā uzblieza vnk ārēju struktūru, kurā noteikta domāšana kļūst principā neizbēgama. un darbojas aizvien ka tik pabrīnīties, domājam aizvien tais stukaču kategorijās, kaut nostukačīt ta sen vairs nav kam, tā teikt. scott pilgrim latvian vs. the world.
tā ka pa lielām šaibām izskatās, ka nav tomēr TIK traki, kā sāka šķist, pārmērīgi patērējot latvju zīmēs komponēto presi. kamēr esam ES, kamēr esam kkādā komunikācijā ar kko vairāk par sevi, cerība pastāv. bet absolūtai izolācijai, latvieša lielajam sapnim, tā teikt, paldies dievam, ir palikt ne vairāk kā sapnim, kamēr kāds arābu puika kādā mazirbes garāžā neuzmočīs atombumbu no rūsošām zapiņa paliekām.
05 Jun 2015|10:13
par patriotismu
man patīk izmantot saasinātus piemērus, lai identificētu strukturālas līdzības, un šeit aprakstītā situācija ir laba strukturāla paralēle vidusmēra latvieša priekšstatam un attieksmei pret (baltijas) krieviem. think away a layer of education and cultural context, un paliek tieši tas pats - naids (dusmas) un bailes. atšķirība (atskaitot klaji vēsturiskus faktus) primāri slēpjas tanī, ka tribal-level violence eiropā at large ir long outlived. kas, protams, labi, bet caurmērā tā ir vien formāla atšķirība - tā pati vardarbība vnk manifestējas "tīrākās" formās un uz sarežģītākas infrastruktūras fona. proti, pašu rokām draugu lokā nagus plēst otram nost mums šķiet barbariski, bet organizētas institūcijas ietvaros, pildot darba pienākumus, nošaut no attāluma vai uzmest spridzekli no lidmašīnas - pilnīgi ok. tā ir vnk modernāka vardarbības forma, ar lielāku tehnoloģiju iesaisti un lielāku savstarpējo distanci, hence "tīrāka" - mazāk asiņu pa tiešo uz manām rokām, mazāk tieša kontakta.
lasot šādu situāciju aprakstus to labi ņemt vērā - arī tā paša ISIS sakarā. pasludinot šo grupējumu par necilvēkiem, mēs vnk atsakāmies domāt. tāpat bija ar putinu ukrainas sakarā, kad netā klejoja visādi izteikumi un raksti par to, ka viņš ir psihopāts, jukušais or whatnot. šāda pieeja ir pilnīgi bezjēdzīga, jo tās pamata vēstījums ir vnk tāds, ka es nesaprotu šo cilvēku un viņa rīcību. bet tad, ja es ko nesaprotu, man labāk turpināt domāt līdz saprotu, nevis cept augšā avīžrakstus par to, kā, lūk, esmu nesapratnes šokā. tā nav leģitīma gala pozīcija, jo tā paralizē jebkādu rīcību - we're in the dark here! stratēģiju var būvēt tikai uz sapratnes, taču problēmas, protams, rodas, ja mēģinām visu interpretēt caur savu kultūras rastru, kas ārpus tā pastāvēšanas konteksta vnk nav adekvāts. tieši tāpēc integrālā teorija ir tieši tik ģeniāla, cik ģeniāla tā ir - jo tā piedāvā 3D modeli, caur kuru skatīt gan indivīdu, gan grupu uzvedību - pašidentifikācijas modeļus, vērtību sistēmas, kultūras formas, sabiedrības struktūras, tehnoloģisko attīstību un galu beigās šo visu savstarpējo mijiedarbību un saspēles sekas vēstures plūdumā.
atgriežoties pie sākotnējās tēmas, proti, strukturālās paralēles starp burmu un latviju, man personīgi būtiskākais moments šai visā saistās ar patriotismu. proti, agrāk intuitīvi, tagad argumentēti, bet caurmērā nekad neesmu atbalstījusi (pēc)padomijas patriotismu tādā formā, kādā esmu to pieredzējusi savā dzīves telpā. jo tā kodols ir klaji negatīvs - tā centrālais jēdziens ir naids pret citādo un bailes no tā nevis mīlestība pret savējo. tā ir negatīva pašizpratne, kas radusies polarizētā realitātes modelī. likumsakarīgi, protams, ja pieņemam, ka šādas pašizpratnes saknes meklējamas konstelācijā, kur savējo pastāvīgi apdraud svešais, citādais. vien nelaime ar šo pozīciju ir tāda, ka, kļūstot principiāla, tā nespēj atšķirt reālo no simbolsikā. proti, mēs uzlūkojam baltijas krievus nevis kā reālus cilvēkus šeit un tagad, bet kā varmācīgā režīma mantiniekus mūsu upura-varmākas mitoloģijas ietvaros. tieši tāpat kā burmas budisti uzlūko vietējos musulmaņus - tie nav līdzcilvēki, bet gan mītisks drauds. šāda pozīcija saknē anulē dialogu un līdztekus paver durvis vardarbībai. līdzīgs scenārijs vērojams arī izraēlas reģionālajā politikā - uz 2. pasaules kara fona definējot sevi kā upurus, izraēla ir kļuvusi par lielāko varmāku reģionā. tāda vismaz ir mana working hipotēze. jo upurim pienākas - taisnība, atriebe, lielākais kumoss, u name it. vardarbība ir mēģinājums atjaunot zaudēto līdzsvaru, nesaprotot, ka šī stratēģija pašā saknē ir lemta neveiksmei, tās mērķi vnk loģiski nav sasniedzami šādā veidā. un šāda domāšana, manuprāt, raksturīga arī tai latvijas sabiedrības daļai, kas sevi šodien slavina kā patriotus. protams, visam allaž būs izņēmumi, bet es runāju par noteiktu patriotisma izpratni, ko varētu dēvēt par "upuru patriotismu". un tieši šāda patriotisma izpratne prevalē mūsu sabiedrībā iepretim pozitīvam patriotismam, kura galvenais raksturlielums sabiedrībā, šķiet, būtu saliedētība. saliedētība, kas iespējama vien uz savstarpējas cieņas, dialoga un izpratnes pamata sirdī, kas piedevusi. sirdī, kas mīl.
šāda konstelācija ir daudz ilgtspējīgāka kā uz norobežošanos vērstas nacionālās idejas, jo tā spēj panest un pozitīvi integrēt daudzveidību un pārmaiņas, nezaudējot savu saturu. šādai pašizpratnei nav sevi jāaizstāv pret pārmaiņām, nav jāsargā valoda, sastindzinot to vienā konkrētā attīstības pakāpē, un nav jāsargā robežas, klusībā lolojot neatļauto sapni par etnisko tīrīšanu. šādam latvietim nav sevi jāsargā pret citādību, jo viņa vadmotīvs ir attīstība caur sadarbību. taču šāds latvietis ir iespējams vien tad, kad esošais ir pārvarējis savu identitātes krīzi, kad viņam ik dienas vairs nav sev aiz aizslēgtām vannasistabas durvīm spogulī jāapliecina paša esamība. kad viņš savas identitātes apliecinājumu spēj saredzēt grupā, kopībā. un šāda strukturāla pārbīde kopienas līmenī ir darbs, process, kas aizsākas indivīdā. jā, ģimenē. jā, skolā. jā, dzīvē at large. un uz to reizēs, kad domās dziedu līdzi mūsu himnai, ir vērsta mana cerība, lūdzot svētību mūsu valstij.
16 Apr 2015|13:31
par izmaiņām izglītības likumā
kas vainas aktuālajiem ierosinājumiem morālās stājas saglabāšanai skolas solā? imho tieši tas pats, kas raksturīgs visiem LV centieniem risināt nemateriālas dabas problēmas - tie ir balstīti kļūdainā stratēģijā, kas izriet no neadekvātas situācijas analīzes, problēmas interpretācijas (pat ja problēma identificēta diezgan precīzi!).
manā skatījumā morālā stāja, vērtību sistēma un tās attīstība postmodernajā flatlandā tiešām ir kā dadzis acī, jo setingā, kas noliedz vertikalitāti, vertikālas struktūras, nošķīrumi ir kļuvuši ļoti problemātiski. taipat laikā ir kļuvis diezgan skaidrs, ka flatlanda ietvaros mēs neradīsim atrisinājumu šīs struktūras problēmām, taču šeit akumulējas ievērojama spriedze, jo vertikalitāti asociējam ar vakardienu, laiku pirms apgaismības un visām no šīs vērtību sfēru nediferencētības izrietošajām šausmām. tā nu loģiski, ka aktuālais jautājums pa lielām šaibām aizvien grozās ap to, kur dēties tālāk?
un šai kontekstā LV neatlaidīgie centieni nodrošināt vertikalitātes saglabāšanu imho ir vērtējami kā diezgan progresīvs solis, proti, tas no tiesas ir pirksts uz šī laika problēmu pulsa. mazāk progresīvs diemžēl ir viss tālākais (un varbūt arī pati motivācija, izejas punkts, no kura tuvojamies šim jautājumam), un šī daļa skaidri atspoguļojas likumprojektos un to stratēģiskajā vērsumā.
šeit līdztekus izglītības likuma grozījumam pieminēšu arī reemigrācijas plānu, lai veidotu kaut kādu salīdzinošo bāzi. abos gadījumos imho problēma ir identificēta adekvāti: izg.lik. gadījumā jautājuma būtība skar to, ka a) izglītības process neveicina vienotu kkādu morālo attīstību, b) nepieciešams regulēt informācijas plūsmu, lai tā nekļūtu pārlieku haotiska, izglītības un attīstības procesā ir vajadzīgs kkāds informācijas plūsmas regulācijas rāmis. so far so good - aktuālais izglītības koncepts no tiesas vērsts vien uz kognitīvu attīstību, kas ir diezgan paknaps cilvēka attīstības kritērijs, kā manām aizvien skaidrāk (sk. around you - gudri kā sātani pasaules varenie, piem., with the moral compass of a goldfish, tā teikt). tāpat diezgan labi ir saprast, ka izglītības procesam ir nepieciešams vērsums, ka informācijai, ko saņemam tā gaitā, ir jākalpo mūsu attīstībai un jāveido kkāds saturīgs, integrēts kopums. šīs imho ir vērtīgas atziņas par izglītības un attīstības procesu mūsdienu kontekstā, uz kuru pamata varētu sākt domāt gan par tā efektivitāti, gan ar to saistītajām problēmām. diemžēl šis ir arī tas mirklis, kad visa lieta goes hirribly wrong.
kāpēc? well, imho primāri aiz vnk neizglītotības, lai cik ironiski tas nebūtu, aiz nepietiekamām zināšanām, prakses un kontekstjutības, kas būtībā ir nekas cits kā klaja neprofesionalitāte. jo te nu mēs esam ar šīm ļoti pat workable izejas tēzēm, kuras caur tālāku situācijas analīzi evtl. jāpārtulko stratēģijā, bet mēs sākam ar to, ka izlaižam pirmo - izlaižam analīzi! mēs nemeklējam izzināt ietekmju saspēles jautājumā at hand, nemeklējam izzināt dotās situācijas struktūras, darbības mehānismus utt., lai pret tiem no jauna interpretētu savas tēzes, lai tās uz datu fona iemantotu aizvien jaunas nozīmju nianses. tā vietā mēs skatām īstenību pret savu tēžu fonu un nonākam pie ļoti primitīviem risinājumu ierosinājumiem. izglītība neved uz morālu attīstību? značit vajag ieviest morāles mācību or whatnot! informācijai vajadzīgs vērsums? značit apcērtam visus šķeltos galus vnk un miers!
tieši tas pats scenārijs vērojams reemigrācijas plāna gadījumā: identificējam problēmu - cilvēki brauc prom no latvijas. ļoti labi, sēdies - 10; BET!!! tā vietā, lai nu uzlocītu pieedurknes un izanalizētu šo situāciju, lai iespējami niansēti izprastu tās iemeslus un radītos efektus nolūkā izstrādāt maksimāli efektīvas rīcības stratēģijas tās negatīvo seku amortizācijai, mēs uzreiz vienā mierā pārlecam pie stratēģijas, jo tas taču ir tik pašsaprotami, lol - ja brauc prom, vajag vest atpakaļ! (facepalm) un tādā līmenī caurmērā, šķiet, notiek stratēģiskais darbs mūsu valsts menedžmenta aparātā (bet ne tikai).
līdz ar to centrālais uzsvars diskusijā par šo un citiem likumprojektiem imho jāliek primāri uz loģikas ķēdīti, kas pie attiecīgā ierosinājuma novedusi. jo uz šo jautājumu mūsu platuma grādos aizvien ierasts atbildēt, pamatojoties personisko priekšstatu pasaulē nevis universāli derīgā datu analīzē. citiem vārdiem - tas ir tikai viedoklis, turklāt bieži vien ļoti vāji informēts. un tas, ka likumprojekta līmenī pilnā nopietnībā aizvien no jauna var bīdīt pliku viedokli, nedareflektētu pozu, ir tas, kas mani šai visā satrauc visvairāk. jo savienojumā ar mūsu leģendāro izglītības līmeni humanitārajās zinātnēs, kā ietekmē "abstrakts" sen kļuvis par teju lamuvārdu, man aizvien grūtāk nākas iztēloties šo nu jau 25 gadus ilgo joku nākotnē nesagrūstam zem pašu jokdaru iezāģētajiem balstiem.
13 May 2014|13:48
what it all comes down to. always. inevitably.
Раздрай в душе — обычное явление в современном «цивилизованном мире», самый типичный момент возникновения такого раздрая происходит в детстве когда ребенок присутствует при хроническом конфликте своих родителей. По этой планете ходит множество людей решили этот конфликт одним из болезненных способов: есть такие которые согласились, например, что папа плохой и даже искренне в это верят. Принявший мамину строну мальчик будет хронически испытывать трудности с принятием своей мужественности и страдать беспричинным комплексом вины, принявшая мамину сторону девочка будет вечно превращать близких мужчин в мудаков и в конце концов может поверить, что других мужчин и не бывает. Принятие папиной стороны включает аналогичные процессы только с другой полярностью. Выбор одного из родителей дает успокоение внутреннего раздрая и создает предпосылки внешнего на всю оставшуюся жизнь. Трудная карма. Не менее мучительный выход из детского раздрая в душе — отречение от отца и матери. В душе такого ребенка наступает перемирие, одна беда — вместе с неприкаянностью. Энергия жизни приходит через родителей и отречение от своих предков — аналогично выдергиванию штепселя из розетки какого либо прибора. Такой прибор на вроде бы существуют, да только проку от него никому нет. Разве что как тумбочка для чего либо сгодится. Прописные истины, известные любому мало мальский образованному доктору и вообще любому, интересующемуся собственным устройством гражданину. Здоровый выход из детского раздрая есть — проживание боли в своей душе, такое проживание боли ведет к самой естественной и здоровой реакции психики человека на присутствие при любом внешнем конфликте — состраданию. Развитое сострадание — дает возможность не вовлекаться ни в какие разборки. Энергия сострадания является тем самым живительным бальзамом, которого так не хватает этому без конца воющему человечеству. Но ведь проживать боль в душе больно, проще поверить в то, что кто-то плохой. Все как всегда, испытание и искушения. ( ... tālāk ... )
26 Nov 2013|17:02
kaa jau rakstiiju vakardien, man bail, ka "atbildiiba" lokaalajaa informaacijas un apzinjas telpaa caur visu notiekosho driiz vareetu kljuut par lamuvaardu.
jo strukturaali probleema aizvien ir uztveerumaa, ka taa ir kaada cita atbildiiba. uztveerumaa, kas ljauj projiceet visu, kas uzpeld, uz kaadu tresho, kaadu citu. sodiit kaadu citu, izgaazt dusmas uz kaadu citu. daliijumaa starp es un cits, kas muusu sabiedriibaa - un ne tuvu ne tikai muusu valsts sabiedriibaa - aizvien ir visai ejosh, maigi izsakoties, kaut paraleeli leenaam briest apzinja, ka, piemeeram, ekologjiskaas probleemas vairs iisti tajaa nav iestuukjeejamas. apzinja, ka viss uz shiis planeetas notiekoshais ir muusu kolektiiva atbildiiba. apzinja, ka visi procesi ir cieshi saistiiti.
tieshi caur to shis laiks - muusu laiks - ir unikaals liidzshineejaa pasaules veesturee, jo shaadas apzinjas ieprieksh nekad nav bijis. un, jaatziist, shaadas apzinjas un atbildiibas jeedziena iedziivinaashana un aizvien plashaaka realizaacija imho ir arii muusu sugas vieniigaa iespeeja izdziivot, jo miskaste, ko esam sataisiijushi, vairs sen nav savaacama viena entuziasta speekiem.
taapat uzskataami redzams, ka probleemas, ko pashi aizvien radaam un risinaam, nav vairs atrisinaamas shiss mentalitaates ietvaros. jo kameer es neatmetu cita jeedzienu, es aizvien atradiishu kaadu, ko vainot, ar ko karot, pret ko ciiniities. taa ir visa cilveeces veesture - mees un vinji. taadtautieshi un taadtautieshi, taadticiigie un taadticiigie, taadas kraasas un shitaadas, taadi domaajoshie un shitaadi utt. it's all just sooo yesterday.
bet atshkjirtiibas paranojaa un vienaldziibaa balstiita politika is the best we're still capable of delivering. or so it seems. potentaakaa atombumba, efektiivaakaa spiegoshanas sitsteema un whatnot - viss veersts pret kaut kaadu abstraktu draudu. taapat kapitaalisma eena - izsuukt dziiviibu no visa, kas kustas. un arii no taa, kas nekustas. galvenais tik raust un raust. un kad jau taa par daudz, tad uzraust veel bik pa virsu. droshiibai, taa teikt.
tomeer cik mashiinas reaali kaadam ir nepiecieshamas shai dziivee? un cik maajas? tas viss ir globaala meeroga absurds, ko - par laimi vai nelaimi - ne cilveeki, ne pati sisteema, ne planeeta pavisam driiz vairs nevarees pavilkt. spiraling towards decay.
jo radikaala materiaalisma visnepatiikamaakaa blakne, kaa raadaas, ir cilveeka dziives gariigaas dimensijas amputaacija. un liidz ar to visa identitaates jeedziena katastrofaals sarukums liidz galeeji norobezhotam ego. taa nu mees rijam nelegaalas narkotikas, lai kaut uz mirkli atguutu sho zudusho kontekstu, vai legaalas, lai veel vairaak notrulinaatu tos dazhus nervu galus, kuros tomeer saglabaajusies jutiiba. jo neviens no mums - profesionaaljiem - vairs vienkaarshi nezina, kas tas ir, kas mums pashiem vainas. censhamies aizbaazt to caurumu ar shiny new toys, girls n boys, bet peec briizha vairs necepii, vajag ko citu, vajag ko vairaak.
pie visa pierod. bigger equals better.
taa mees savulaik izkarojaam savu briiviibu, bet nedareflekteejaam, ka ne jau absoluuta autonomija outside time-space continuum ir tas, ko ieguustam. nedareflekteejaam, ka esam kljuvushi par dalju no jaunas sisteemas. un imho tieshi taa ierijaam to aakji mazliet par dzilju.
***
kaut kaa tas viss izauga par patstaaviigu eseju, kaut gribeeju principaa tikai padaliities ar vienu ram dass podcastu, ko shodien noklausiijos, mekleejot atjaunot liidzsvaru or smth. noklausiijos un shkjita, ka vismaz dazhiem vareetu nodereet, jo man nodereeja, nu, visas teevzemes aktuaalaas situaacijas radiito vibraaciju sakaraa. kopeejais garums (ar introduciton) 35 min, forma: jautaajumi n atbildes.
25 Nov 2013|15:13
kaut kaa jaanosleedz reekjini. ar jums. ar izcelsmi. staastu.
tu, kam galvaa liidziiga putra, vien taalab neesi man braalis.
mans braalis un mana maasa - kur juus esat? kas juus esat? vai jums ir valoda, savs staasts? vai jums ir aadas kraasa, dziives vieta?
vai taapeec vien, ka juusu putra ir citas konsistences, juusu brilles citaa tonii, vai taapeec vien mees viens otram buutu "cits"?
we are not human beings having a spiritual experience - we are spiritual beings having a human experience. (ram dass)
tu, kam ir miesa. tu, kam ir praats. un praataa staasts, sava putra. tu esi mans braalis. un tu esi mana maasa.
man ir draudzene no filipiinaam. un mans draugs ir jordaanas - vinja mammas gjimene no siirijas.
vinji visi ir tur. mani braalji un manas maasas.
ar vinjiem notiek tas.
sheit! un tagad!
latvijas nelaime ir taas izoleetiibaa. muusu staasti nepaarklaajas ar citu staastiem, mees esam ieslodziiti saveejaa. no turienes arii tas trulums.
un mana nelaime ir tanii, ka es zinu, kaa garsho putra juusu galvaas un kaa juusu brilles raada pasauli. es zinu juusu staastu, mani uzrakstiija taa pati pagaatne. pagaatne, no kuras skavaam es sevi modinu ik mirkli, ik dienu. analizeeju un diiraaju nost kaa vecu aadu, slaani pa slaanim. lai iemantotu jaunu staastu, jauna veida staastu. bez valodas, bez vaardiem. bez saakuma un beigaam. un jaunu gjimeni. bez miitnes vietas.
mani juusu cieshanas neskar taalab, ka taas izkliegtas man saprotamaa meelee, man saprotamaa struktuuraa. izlaistas caur man labi zinaamiem filtriem. abos virzienos.
shodien spiegel.de pret sievieteem veerstaas vardarbiibas apkaroshanai veltiitaas dienas sakaraa zinja par meiteni no austrumaafrikas. vinjai 13 gadi. taksists atkaartoti izvarojis, bet, kad vinja aiziet uz policiju, vinju iesloga cellee kopaa ar apsuudzeeto, liek parakstiit viltus lieciibu un pirms atbriivoshanas liek veel izmazgaat izolatoru.
un ko, vinjas cieshanas mani neskar tikai taalab, ka ... kaalab?
shis viss ir muusu atbildiiba. pilniigi viss. un visi muuri ir iluuzijas. vien "atbildiiba", man bail, ka driiz juusu informaacijas un apzinjas telpaa buus kljuvis par lamuvaardu. caur virkni nereflekteetu darbiibu. jo taa paredz programma, kas veel aizvien nav paarrakstiita. kaut njiva nomainiita pret bmw un muuzhiigie ilgviljnji pret hipstercholkaam. taas visas ir aarishkjiibas. juus esat no vakardienas. mees esam no vakardienas. cilveeku konservi.
bet juus dziivojat elastiigos apstaakljos, jums ik dienas vairs neuzgluun slepenpolicija. vispaar, juus buutu paarsteigti, cik latvija ir liidziiga jordaanai mentalitaates zinjaa. tieshi taa pati putra.
atveriet logu, draugi, ielaidiet nedaudz dzestra gaisa. tas naak par labu. domaashanai.
un jaa, peec dievs vien zina cik ilga paartraukuma, bet par sho es gribu rakstiit publiski.
be safe!
22 Nov 2013|16:12
par latviju, par maximu, par mums
maximas sakaraa es piekriitu lapsam - ar shaadaam un liidziigaam situaacijaam muusu izoleetaa naacija saskarsies arvien biezhaak. katra riiciiba rada sekas. taas var manifesteeties ar nokaveeshanos, bet taas manifesteesies neizbeegami. un, manupraat, taa ir muusu tautas lielaakaa nelaime - iemaaciita nespeeja reaali apzinaaties sho vienkaarsho dabas likumu. tieshi shii nespeeja ir muusu pilsoniskaas pasivitaates pamataa un tieshi shii nespeeja nosaka muusu attieksmi pret paareejo pasauli aarpus pashu chetraam sienaam un tajaa notiekosho. latvijaa viss notiek kaut kur citur un par visu ir atbildiigs kaads cits. taapat viss riiciibas potenciaals un pienaakums riikoties ir rezerveets kaadam citam, tikai ne man. un taa jau ir, cilveeks pierod pie visa - mees esam pieradushi pie taa, ka mums nav normaalas veseliibas aizsardziibas, izgliitiibas, politikas, darba kultuuras utt. pieradushi un aizmirsushi, kas vispaar ir valsts. ieaijaajushi savu praatu bezceriigaa pasaku naratiivaa par cieteeju tautu, okupantu varaam, oligarhiem, krieviem - tiem citiem, tiem milzhiem visvarenajiem, neatstaajot vietu pragmatiskam reaalismam. iemaaciijushies sadziivot ar visu, infantilizeejot sevi liidz absurdam, kuraa dzimt vairs speej vieniigi paranoja, kas tad arii pieliek peedeejo punktu shai skumjajaa staastaa, paveershot braali pret braali, nestaadamaas chuksteet abu ausiis vienas un taas pashas bailes.
tieshi taapeec es shajaa tragjeedijaa galvenokaart redzu paarmainju potenciaalu. ar skumjaam, bet bez naivuma, jo, manupraat, diemzheel vajadzees daudz vairaak, lai patiesi izsistu pietiekami lielu caurumu tai trulaas vienaldziibas muurii, kura smaceejoshajaas skavaas aizvien stagnee muusu miiljaa naacija. ar to gan es neveelos noniecinaat individuaalaas cieshanas, ko radiijusi shii situaacija, tachu liidzetkus privaatai liidzjuutiibai es shajaa situaacijaa redzu strukturaalu paarmainju potenciaalu - uz kuru pusi, tas ir muusu pashu rokaas. jo paarmainjaam gruuti notikt, kad skaudri nejuutam to vajadziibu. kad siltaa dziivokliisha sienu ieskauti seezham pie televizora ar saviem tuviniekiem, tad lietus un aukstums ir tur aaraa, riitdiena ar savu zuudiishanos veel tikai priekshaa un nami bruuk kaut kur citur, citaa pasaules malaa iet bojaa ... statistika. lai mees, shii staasta protagonisti, atmostos un speeji sagarshotu visu iisteniibu - arii to ruugto, kas ikdienaa ieslodziita televizora glaazhainajaa acii - kaadam shai ainaa ir peekshnji jaakriit pie zemes, sakjerot sirdi meemaa kliedzienaa, un logam jaatspraagst valjaa, stilkam haotiski sabirstot drumslaas uz jaunaa paklaaja. kaut kam ir jaapaarshkjelj taa apaatijas chaula, kuraa snauduljo muusu praats. un jo dziljaaka shii snauda, jo skaudraaku bliezienu vajadzees.
kad cilveeki vairs nemirs kaut kur citur, bet muusu maajaas, mees beidzot aptversim, ka esam dalja no shiis pasaules. kad kaiminjsh vairs nebuus kaads cits - krievs, vai zinies, pasargdies - bet mans liidzcilveeks, mans liidzcilveeks, tikai tad mees buusim tauta. un tikai tad, kad politika vairs nebuus kaut kaadas abstraktas elites izklaide, bet muusu kolektiivaas gribas un attistiibas viizijas realizaacijas intruments, tikai tad mees buusim valsts. un shie visi prasa pamoshanos no savas atshkjirtiibas iluuzijas. pamoshanos, kuras skaudrums ir tieshi proporcionaals miega dziljumam, bet pamoshanos, bez kuras mees neesam pa iistam sheit - pasaulee, eiropaa, latvijaa, savaas maajaas. muusu maajas nav muusu maajas, muusu valsts nav muusu valsts, mees neesam eiropas dalja un neesam dalja no shiis pasaules, kameer muus tieshi neskar tajaa notiekoshais. citiem vaardiem, kameer mees uz savas aadas neizjuutam bezatbildiibas sekas, mees nevaram atmosties atbildiibai, tomeer vienaldziiba ir luksuss, ko muusdienaas iisti vairs nevar atljauties neviens. lai cik cieshi mees aizzhmiegtu acis, arii muusu nama sienas sen saakushas plaisaat. un mees varam turpinaat izlikties, ka to nemanaam, un varam suudzeeties draugiem pie teejas tases, ka saimnieks neklapee ar ausiim, vai arii izmantot sho situaaciju, lai paardefineetu saimnieka jeedzienu reizi par visaam reizeem. apaut kaajas un doties vinju uzmekleet - vinja maajaas, vinja chetraas sienaas, kur vinjsh, eerti izlaidies klubkreeslaa, sapnjo pats savu vienaldziibas sapni. klauveet pie durviim, uzmodinaat vinju no snaudas un pieprasiit neko citu kaa atbildiibu. atbildiibu, kas ir vinja pienaakums. un nenjemt "nee" par atbildi, nesamierinaaties. jo mees to vienkaarshi vairs nevaram atljauties. un ne taalab, ka zaudeetas dziiviibas, tuvas un miiljas, ne taalab, ka mums gribas izkliegt savas saapes un dusmas - uz kaadu, uz kaadu citu. bet taalab, ka shis nams ir muusu maajas. taalab, ka bez atbildiibas, bez ruupeem - reaalaam, praktiskaam, ne ideologjiskaam iluuzijaam, sapjiem, paarspriedumiem, viedokljiem un soliijumiem - shis nams vienkaarshi sabruks. un tas sabruks paar muusu, ne kaadu citu galvaam. bez zheelastiibas, aiz vienkaarshas ceelonjsakariibas.
30 Jun 2010|14:57