ieva ([info]ieva) rakstīja,
@ 2015-06-05 10:13:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
par patriotismu
man patīk izmantot saasinātus piemērus, lai identificētu strukturālas līdzības, un šeit aprakstītā situācija ir laba strukturāla paralēle vidusmēra latvieša priekšstatam un attieksmei pret (baltijas) krieviem. think away a layer of education and cultural context, un paliek tieši tas pats - naids (dusmas) un bailes. atšķirība (atskaitot klaji vēsturiskus faktus) primāri slēpjas tanī, ka tribal-level violence eiropā at large ir long outlived. kas, protams, labi, bet caurmērā tā ir vien formāla atšķirība - tā pati vardarbība vnk manifestējas "tīrākās" formās un uz sarežģītākas infrastruktūras fona. proti, pašu rokām draugu lokā nagus plēst otram nost mums šķiet barbariski, bet organizētas institūcijas ietvaros, pildot darba pienākumus, nošaut no attāluma vai uzmest spridzekli no lidmašīnas - pilnīgi ok. tā ir vnk modernāka vardarbības forma, ar lielāku tehnoloģiju iesaisti un lielāku savstarpējo distanci, hence "tīrāka" - mazāk asiņu pa tiešo uz manām rokām, mazāk tieša kontakta.

lasot šādu situāciju aprakstus to labi ņemt vērā - arī tā paša ISIS sakarā. pasludinot šo grupējumu par necilvēkiem, mēs vnk atsakāmies domāt. tāpat bija ar putinu ukrainas sakarā, kad netā klejoja visādi izteikumi un raksti par to, ka viņš ir psihopāts, jukušais or whatnot. šāda pieeja ir pilnīgi bezjēdzīga, jo tās pamata vēstījums ir vnk tāds, ka es nesaprotu šo cilvēku un viņa rīcību. bet tad, ja es ko nesaprotu, man labāk turpināt domāt līdz saprotu, nevis cept augšā avīžrakstus par to, kā, lūk, esmu nesapratnes šokā. tā nav leģitīma gala pozīcija, jo tā paralizē jebkādu rīcību - we're in the dark here! stratēģiju var būvēt tikai uz sapratnes, taču problēmas, protams, rodas, ja mēģinām visu interpretēt caur savu kultūras rastru, kas ārpus tā pastāvēšanas konteksta vnk nav adekvāts. tieši tāpēc integrālā teorija ir tieši tik ģeniāla, cik ģeniāla tā ir - jo tā piedāvā 3D modeli, caur kuru skatīt gan indivīdu, gan grupu uzvedību - pašidentifikācijas modeļus, vērtību sistēmas, kultūras formas, sabiedrības struktūras, tehnoloģisko attīstību un galu beigās šo visu savstarpējo mijiedarbību un saspēles sekas vēstures plūdumā.

atgriežoties pie sākotnējās tēmas, proti, strukturālās paralēles starp burmu un latviju, man personīgi būtiskākais moments šai visā saistās ar patriotismu. proti, agrāk intuitīvi, tagad argumentēti, bet caurmērā nekad neesmu atbalstījusi (pēc)padomijas patriotismu tādā formā, kādā esmu to pieredzējusi savā dzīves telpā. jo tā kodols ir klaji negatīvs - tā centrālais jēdziens ir naids pret citādo un bailes no tā nevis mīlestība pret savējo. tā ir negatīva pašizpratne, kas radusies polarizētā realitātes modelī. likumsakarīgi, protams, ja pieņemam, ka šādas pašizpratnes saknes meklējamas konstelācijā, kur savējo pastāvīgi apdraud svešais, citādais. vien nelaime ar šo pozīciju ir tāda, ka, kļūstot principiāla, tā nespēj atšķirt reālo no simbolsikā. proti, mēs uzlūkojam baltijas krievus nevis kā reālus cilvēkus šeit un tagad, bet kā varmācīgā režīma mantiniekus mūsu upura-varmākas mitoloģijas ietvaros. tieši tāpat kā burmas budisti uzlūko vietējos musulmaņus - tie nav līdzcilvēki, bet gan mītisks drauds. šāda pozīcija saknē anulē dialogu un līdztekus paver durvis vardarbībai. līdzīgs scenārijs vērojams arī izraēlas reģionālajā politikā - uz 2. pasaules kara fona definējot sevi kā upurus, izraēla ir kļuvusi par lielāko varmāku reģionā. tāda vismaz ir mana working hipotēze. jo upurim pienākas - taisnība, atriebe, lielākais kumoss, u name it. vardarbība ir mēģinājums atjaunot zaudēto līdzsvaru, nesaprotot, ka šī stratēģija pašā saknē ir lemta neveiksmei, tās mērķi vnk loģiski nav sasniedzami šādā veidā. un šāda domāšana, manuprāt, raksturīga arī tai latvijas sabiedrības daļai, kas sevi šodien slavina kā patriotus. protams, visam allaž būs izņēmumi, bet es runāju par noteiktu patriotisma izpratni, ko varētu dēvēt par "upuru patriotismu". un tieši šāda patriotisma izpratne prevalē mūsu sabiedrībā iepretim pozitīvam patriotismam, kura galvenais raksturlielums sabiedrībā, šķiet, būtu saliedētība. saliedētība, kas iespējama vien uz savstarpējas cieņas, dialoga un izpratnes pamata sirdī, kas piedevusi. sirdī, kas mīl.

šāda konstelācija ir daudz ilgtspējīgāka kā uz norobežošanos vērstas nacionālās idejas, jo tā spēj panest un pozitīvi integrēt daudzveidību un pārmaiņas, nezaudējot savu saturu. šādai pašizpratnei nav sevi jāaizstāv pret pārmaiņām, nav jāsargā valoda, sastindzinot to vienā konkrētā attīstības pakāpē, un nav jāsargā robežas, klusībā lolojot neatļauto sapni par etnisko tīrīšanu. šādam latvietim nav sevi jāsargā pret citādību, jo viņa vadmotīvs ir attīstība caur sadarbību. taču šāds latvietis ir iespējams vien tad, kad esošais ir pārvarējis savu identitātes krīzi, kad viņam ik dienas vairs nav sev aiz aizslēgtām vannasistabas durvīm spogulī jāapliecina paša esamība. kad viņš savas identitātes apliecinājumu spēj saredzēt grupā, kopībā. un šāda strukturāla pārbīde kopienas līmenī ir darbs, process, kas aizsākas indivīdā. jā, ģimenē. jā, skolā. jā, dzīvē at large. un uz to reizēs, kad domās dziedu līdzi mūsu himnai, ir vērsta mana cerība, lūdzot svētību mūsu valstij.


(Lasīt komentārus)

Nopūsties:

No:
Lietotājvārds:
Parole:
Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa:

Gandrīz jau aizmirsu pateikt – šis lietotājs ir ieslēdzis IP adrešu noglabāšanu. Operatore Nr. 65.
Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?