par cerību un politiku
lai ar kādu huiņu mēs nenodarbotos savā ķēķī, izskatās, ka ES līmenī tomēr protam pievaldīties, kas patiesi priecē. tiesa, kkā savādi priecē arī fakts, ka vairākums tai bēgļu jautājumā beidzot vnk ņēma un pārbalsoja mazākumu. neliegšos - priecē visdrīzāk vien tālab, ka esmu vairākuma pusē i fiziski, i mentāli, jo otrpus žogam viss izskatītos krietni citādi. protams - un īpaši tai otrā žoga pusē - var sākt plūkt matus par iespējamām nākotnēm, kam šāds solis paver durvis, tak imho tas viss tādā sci-fi līmenī - ja tāds būtu mērķis, tas jau sen būtu īstenots.

negribu daudz spriest, vien norādīt uz savādu cerības stariņu, ko sev piefiksēju pati, proti, ka pastāv uzkrītoša disonance starp nu jau leģendārā bēgļu jautājuma atspoguļojumu latvijas presē un to, kā mūsu pozīciju atspoguļo ārvalstu mediji jebšu kā paši to pārstāvam uz āru. var jau, protams, būt, ka visi lielie zina, ka tūlīt patiešām sāksies tas slavenais krievijas iebrukums baltijā, tālab nevar graut sabiedrības atbalstu šim reģionam, kā rezultātā tiek noklusēti visi nesmukumi, taču es neesmu sazvērestības teoriju piekritēja, tālab šo domu aizbīdu aizmugurējā plānā no sākta gala. possible? yes. probable? not so much. drīzāk situācija ir tāda, ka - jipī! - mūsu iekšpolitiskajam stulbumam aizvien vēl trūkst ārpolitiska spēka. tas savukārt nozīmē, ka aizvien diezgan gludi iegulstam ES kopējā struktūrā, proti, tā aizvien spiež mūs savā formā, kā rezultātā esam spiesti locīties tādās pozās, no kurām - te tā cerība - kādu dienu varētu izšķilties kas līdzīgs veselajam saprātam jebšu puslīdz pasaulcentriskam skatījumam. nu, gluži kā jōgā, kur tu sistemātiski ieņem noteiktas pozas klusā cerībā vismaz kkur dibenplānā, ka šī sarežģītā fizkultūra ietekmēs arī arī tavu mentālo konstitūciju aiz tā vnk apstākļa, ka nav miesas bez gara un gara bez miesas. protams, šis ceļš ir strīdīgs un jo plašākā līmenī šo metodi pielietojam, jo vairāk mainīgo un līdz ar to - potenciālo problēmu, taču saknē pieeja ir leģitīma. padomijā tak darbojās uz urrā - katram vienam tak neskaloja smadzenes dienām ilgi absolūtā izolācijā kā jeņķu trilleros, tā vietā uzblieza vnk ārēju struktūru, kurā noteikta domāšana kļūst principā neizbēgama. un darbojas aizvien ka tik pabrīnīties, domājam aizvien tais stukaču kategorijās, kaut nostukačīt ta sen vairs nav kam, tā teikt. scott pilgrim latvian vs. the world.

tā ka pa lielām šaibām izskatās, ka nav tomēr TIK traki, kā sāka šķist, pārmērīgi patērējot latvju zīmēs komponēto presi. kamēr esam ES, kamēr esam kkādā komunikācijā ar kko vairāk par sevi, cerība pastāv. bet absolūtai izolācijai, latvieša lielajam sapnim, tā teikt, paldies dievam, ir palikt ne vairāk kā sapnim, kamēr kāds arābu puika kādā mazirbes garāžā neuzmočīs atombumbu no rūsošām zapiņa paliekām.