par saktpunkta ierobežojumiem
FB pamanīju pārpostētu šī gada teroraktu statistiku ar sākotnējā autora komentāru, kur viens komentētājs bija norādīja, ka vairums šo teroraktu uzkrītoši saistīti ar islāmu. tad nu aizdomājos, ka tas taču principā izriet no pieejas - šī ir rietumu statistika, šis ir rietumu skatpunkts, kas cita starpā ir akls pats pret saviem netikumiem. jā, mēs parasti neejam uzspridzināties lielveikalā protesta nolūkā, nav baigi populāri indeed, taču joks jau tāds, ka mēs arī esam tie, kas definējuši, kas tad ir terorakts, ērti izslēdzot no šīs definīcijas tās organizētās vardarbības formas, ko labprāt piekopjam paši. turklāt kopš ASV uzsāka savu bēdīgi slaveno karu pret teroristiem, šis vārds ir kļuvis par tādu pašsaprotamu bubuli, ka visdrīzāk reti aizdomājamies, par ko še vispār būtībā runa.

protams, nav patīkami, kad oficiāla miera apstākļos pilsētā sprāgst ēkas un iet bojā cilvēki - neesam sagavoti, baigais pārsteigums, bija taču dinner plans n all, vakarā serčiks jāskatās un tā. tomēr vietā, kur izceļas starptausisks vai pilsoņkarš, iepriekš taču arī bija miers, vai tad ne? dzīve taču ritēja normāli, until it no longer did. un vai tad nav vienalga, cik ilgi kāda sabiedrība atrodas ārkārtas stāvoklī, nespēj atrsisināt savus konfliktus, tas taču vien tālab nekļūst par normu. mēs taču vien tālab nepārdefinējam normu, nopasludinām, ka karš tur un tur ir ok pēc definīcijas - aiz tā vienkāršā iemesla, ka ļoti grūti būtu pamatot, kāpēc tas "tur" ir ok, ir norma, bet "te" savukārt nē. un vai tad vardarbīga nāve vienā kontekstā ir vairāk attaisnojama kā citā? vai tad kādam sāp mazāk tikai tālab, ka formāli ir taču, ak jā, pareizi - karš? manuprāt, tas viss ir vnk masīva kļūda pieejā, ar ko mēs, sašutušie rietumnieki, īsti nesaprotot, ko paši darām, implicīti leģitimējam savu vardarbību. runa šeit ir vnk par vardarbības kultūru, par to, kas mums šķiet pieņemami un kas ne, kādās devās un kādās formās vardarbīga nāve mūsu uzskatu sistēmā ir tā kā ok, nevis par kko patiešām pēc būtības. un to nedrīkst aizmirst.

ar to gan es negribu nekādā veidā iestāties par islāma radikāļiem, protams, taču man grūti nepamanīt šo kļūdu pieejā un arī to, cik salīdzinoši niecīgi ir tie cipari uz visu citu nāves cēloņu fona. ja reiz gribam ciparot upurus, interesantāka statistika tad jau būtu vardarbīgā nāvē bojā gājušo skaits, iedalot pa dažādiem vardarbības veidiem, reģioniem utt. - ja vēl varētu iekļaut motivāciju cita starpā, veidot 3D modeli, tad vispār! taču viss šis karš pret terorismu un bailes no tā manās acīs ir mūsu pašu tendenciozās domāšanas rezultāts, kuras ietvaros principā ir teju neiespējami adekvāti identificēt reālās problēmas. un centrālā no tām, manuprāt, ir pārāk liels violent residue (sauksim to tā) mūsu pašu dzīves praksē visos līmeņos un visos aspektos, tostarp veselu reģionu masīva ekspluatācija un attiecīgi - infantilizācija, par vardarbīgu pārvaldes režīmu tiešu vai netiešu atbalstīšanu nemaz nerunājot. dusmu bērnu apšaušana ir tikai cīņa ar simptomu - tāpat kā slimības gadījumā, simtomi var kļūt dzīvībai bīstami, tālab tos menedžēt no tiesas ir nepieciešams, par to ilūziju nav, taču, lai izārstētu pašu slimību, tā papriekš ir adekvāti jāidentificē. citādi visa so called ārstēšana ir vien bezcerīga simptomu apkarošana, kamēr to cēlonis neskarts turpina radīt aizvien jaunus. citiem vārdiem - pēc būtības nav jāmainās "viņiem", ir jāmainās mums pašiem, jo principā mēs paši esam savu problēmu cēlonis, lai cik dīvaina varbūt nešķistu šāda doma pirmajā acu mirklī.