| Caroline Polachek | 2. Maijs 2024 @ 12:10 |
|---|
|
https://youtu.be/7XYyDsl14E4?si=49Lfyb5KncJY8xXX
Šodien viņai iznāca jauns singls "Starburned and Unkissed", un versu katra trešā rindiņa kaut ko baigi atgādina, bet es nevaru izdomāt ko. Tas kritiens uz leju.
https://www.youtube.com/watch?v=MmdKkUfpRew
|
|
Ietestēju spargeļus. Kaut kā ne īpaši. Bet sparģeļu urīns, tas tiešām ir kaut kas. It kā rajonā būtu uzsprāgusi kanalizācijas truba. |
|
o, izmeta sponsorēto reklāmu par Holandes maģ. trifelēm, kuras nu ir legālas visā EU. |
|
3 Body Problem - yey, ney?
|
| Jurists vajag. | 1. Maijs 2024 @ 18:49 |
|---|
|
Vai varat ieteikt kādu juristu zemes atpirkšanas jautājumos? |
|
“I see Eileen as a wayward walking country minister posing as a dyke poet. Her mind is the most expansive mind I’ve ever had the pleasure of being in contrast to. There is no thought or impulse of mine, be it revolutionary, feminist, radical, dirty, beautiful, silly, abstract or murderous, that feels ugly. That totally frees me up to say to myself: more, more, more.” |
| cibas dzimšanas diena | 1. Maijs 2024 @ 15:43 |
|---|
|
manai cibai pirms 10 dienām apritēja 20 gadi.
ejtunost... puse manas dzīves!
Lai iet mazliet statistikas:
šo cibu neesmu dzēsusi ne reizes. ir dažas paralēlās, par kurām esmu aizmirsusi un neesmu lietojusi gadiem.
paliku zem atslēgas, kad reiz Takā pie bāra kāds nepazīstams vīrietis man sāka atstāstīt tās saturu.
mana ciba ir vecāka par manu meitu. šeit zem atslēgas kaut kur jābūt pierakstītam manam dzemdību stāstam (toreiz cāļa marta grupā tā darīja, es iekopēju arī šeit un labi, ka tā).
cibā es atradu vīru
cibā es atradu (tagadējo) darbu
apmeklētās cibas ballītes - neskaitāmas
mazliet ilgojos pēc aktīvās vecās cibas, bet tāda laikam ir soc.tīklu realitāte, ka tiem ir uzplaukumi un norieti.
nu tad, par tiem nākamjiem 20, kā sak'! |
|
Nevaru izškirties starp mâlu un porcelånu. Ja viens ir vienradzis un otrs ir krupis, vai kristietĩba vs šamanisms. Neiespējamas un varbūt nevajadzīgas izvēles
|
|
velobraucēju uz Mežaparka celiņa tik pat cik pienenīšu tā malās |
|
Šorīt esot miegains es ieraudzīju Facebook friend request, un padomāju, ka kārtējais feikais profils. Kad bilde un prāts mazliet noskaidrojās, es sapratu, ka tas ir mana pamatskolas klasesbiedra vārda pieraksts oriģinālajā valodā. Es noteikti neesmu aizmirsis par šāda cilvēka eksistenci manā dzīvē, jo mēs kopā esam darījuši lietas, reizēm tas iekļāva apmeklējumu pie skolas direktora, bet es nekad nebūtu iedomājies, ka es varētu jebkad nonākt jebkādā kontaktā ar šo cilvēku, kaut vai virtuālajā vidē. Man skolā ir bijušas dīvainas draudzības, un šī bija viena no dīvainākajām. Ārpus skolas mēs dzīvojām diezgan dažādās pasaulēs - es biju nedaudz nepieradināts, jo nācu no ģimenes ar nestabiliem sociāliem, ekonomiskiem un emocionāliem apstākļiem, kamēr tam džekam viss bija, un viss bija atļauts, jo viņam bija tēvs, kura vārds tajā laikā un tajā miestā cilvēkiem kaut ko izteica. Ne obligāti viņš to tā izjuta vai izmantoja, bet pieaugušie mēdza to uzsvērt.
Pēdējo reizi es viņu redzēju kaut kur ap 22 gadu vecumu tajā miestā, kur kopā mēs gājām skolā, jo viņš bija piebraucis ar savu mersi pie vietējā krodziņa. Nekādas augstprātības no viņa puses nebija, un toreiz mēs vēl abi bijām mazliet pieaugušākas savas bērnības versijas. Tagad es viņu ne tas ka uz ielas nepazītu, tur reāli dziļi ir jāieskatās viņa acīs, lai sazīmētu to čali, ko es pazinu skolā. Kainda nešaubos, ka viņš mani atcerās, but still it's all weird as fuck. Es pieņemu, ka viņa dzīves pieredze viņam ļauj nebūt izlutinātam bagātam kretīnam, un iespējams dzīves redzējumā mēs šobrīd varētu nebūt pārāk dažādi, bet mēs noteikti esam no dažādām planētām pat dzīvojot vienā valstī. |
| Pēteris Vasks, jaunība | 29. Apr 2024 @ 09:17 |
|---|
|
Kā Pēteris Vasks izskatījās jaunībā? |
| par čgk | 29. Apr 2024 @ 15:43 |
|---|
|
nē, nu jautājums par bērnības filozofiskajām rotaļlietām man likās kaut kāds nekorekts
it sevišķi jau uz kozlova pagājušā šitštorma fona, nafig to vajag likt vispār uz galda
man bija versija par rubika kubiku, lai arī komandas atbilde par plastilīnu man šķita vēl interesantāka, taču visādas filozofiskas konecepcijas var piedzīt tur jebkam, gan vilciņam, gan plastmasas sliežu dzelzceļam, var arī kastroli sev uzvilkt galvā un sist pa viņu ar slotu - viss der.
kapteinis un nastja gan bija pilnīgi stellāri, otrs mīļākais tīms klubā. |
| Edavārdi jauns albums "Iekšas" | 29. Apr 2024 @ 13:56 |
|---|
|
Latviešu repā man laikam visvairāk patīk, ka tas var mani sasmīdināt. Un sasmīdināt ne tikai tāpēc, ka smieklīgs, bet tāpēc, ka asprātīgs. Piemēram,
"Rādās pravietiski sapņi
pēc kuriem nekas nenotiek"
// vismazāk laikam patīk mūžīgais peregars, bet nu tas ir tikai mans gļuks //sajūtas:: uzjautrināts soundtrack:: Edavārdi - Kā man klājas |
|
Mans šrinks stāstīja, kā viņa strādā ar bērniem un fobijām. Piemēram, ja bērnam ir bail no zirnekļiem, tad viņi ar bērnu mēģina parunāties par zirnekļiem, vēlāk apskatīties kādas bildes ar zirneķime, tad atrasties vienā istabā, kur zirneklis ir kādā terārijā, un tad jau kaut kādā brīdī bērns varbūt ir gatavs pieskarties zirneklim. Nav cita ceļa, kā dīlot ar fobijām. Tāpat kā ar traumām.
Es laikam esmu gatavs runāties un lasīt stāstus par zirnekļiem, metaphorically speaking. |
|
The Zone of Interest bija unsettling. Kas gan, protams, nebija pārsteigums. To gan pastiprināja divas sakritības. Viena - iepriekšējā filma, ko es noskatījos, bija Anatomy of a Fall, un redzēt to pašu aktrisi vēl vienā "vieglā" filmā bija neliels trips. Otra - tas sakrita ar visu twitter naciņu komentāriem pie manis ļoti specifiski konstruētā tvīta. Es, protams, rēķinājos ar komentāriem, un negrasījos ne ar vienu no viņiem iesaistīties diskusijā, bet viņu iekšējie dialogi ļoti labi saskanēja ar manu hipotēzi, ka mums netrūkst cilvēku, kas filmā redzamo "sapni" būtu gatavi padarīt par realitāti. Kā jau teicu, tvīts bija formulēts tā, lai atbildot tikai uz manis rakstīto, nebūtu iespējas sarakstīt to visu sūdu, kas tur tika sarakstīts, bet kam dvēsele plīst pušu no spriedzes, un gribās izgāzt ārā visu tarakānu cirku, tie to arī izdarīja.
Bet šīs ir tikai primās sajūtas par filmu. Tā noteikti būs viena no filmām, par kuru viedoklis formulēsies kādu laiku. Un ne obligāti tāpēc, ka tā ir ģeniāla filma - tur bija krutas lietas, tur bija lietas, par kurām es vēl nezinu, kā es jūtos - bet tā bija diezgan atšķirīga filma no citām filmām par šo tēmu, un tur noteikti ir no kā izvēlēties gan satura, gan formas ziņā.
Cita starpā, izskatās, ka daži cibiņi ir sagājuši raitvingā. Es kādu laiku visādus personīgus uzbraucienus norakstīju uz personisku aizvainojumu, kas gan joprojām var būt patiesība, un man nav tendences civlēkus norakstīt, un es tolerēju civlēku tiesības justies tā, kā viņi jūtas, bet jau pie iepriekšējā troļļu uzlidojuma, es ar sevi vienojos, ka nu ir laiks pieņemt, ka tomēr nebūs. Tomēr jau septiņi gadi pagājuši. Tad nu tagad bļaut kopējā ruporā ar citiem naciķiem, kas apšauba iedzīvotāju tiesības uz pulcēšanos, man kainda grūti izdarīt citus secinājumus, ka šim cilvēkam es ne tikai negrieztu muguru personīgu iemeslu dēļ, es viņu negribētu redzēt nevienā varas pozīcijā, pat ja runa būtu tikai par vienu suni. |
|
Es zinu, ka man jau ir 40 un būtu jāuzvedās kā pieaugušam cilvēkam, bet kurš bija tas boss, kurš izdomāja noteikumu, ka pieaugušiem cilvēkiem ir obligāti jāgrib pieteikties uz vietām zvanot pa telefonu? Kategoriski nē! |
|
Vai Latvijā ir ''no win, no fee'' jeb "nav uzvaras tiesā, nav jāmaksā" juristu vai advokātu?
Attiecībā uz darba likumu, pazemošanu valsts darba vietā? |
|
Black Mirror sestās sezonas otrā sērija objektīvi nebija laba... nu, kā nebija - tā bija laba sērija priekš kaut kāda American Horror Story - bet pēc trešās sērijas tapa skaidrs, ka es šo seriālu varēšu tālāk skatīties viens. Tā nebija pati skarbākā sērija, ko es esmu redzējis, bet diezgan tuvu. Es ceru, ka kvalitāte turēsies līdz sezonas beigām.
|
|
Kur atrodama liela melna, ietilpīga tašveidīga plecasoma ar drošu rāvējslēdzēju (tas ir būtiski, lai nav kule, no kuras viss birst ārā) un par patīkamu cenu? Vēlams ādas.
Kura zīmola izejamās kurpes uz papēža ir visdraudzīgākās problemātiskām (un platām) pēdām? |
|
Es Roiju Čengu neesmu redzējis tik apjukušu kā intervējot Stephanie Kelton deilīšovā. Bet jā, monetārā politika un budžeta deficīts ir mazliet mulsinošs topiks, un es barely spēju sekot līdzi. Kas nozīmē, ka būs jāpainteresējas par tēmu vairāk, un viņa varētu būt cilvēks, kas varētu palīdzēt to saprast labāk.
Kas gan rada jautājumu, cik grāmatas būtu iespējams lasīt paralēli? Varu derēt, ka monetārā politika nav tāda tēma, kur tu vari vienā rāvienā izlasīt grāmatu, un šausmīgi daudz uzzināt. Tai pat laikā, es pieņemu, būtu iespējams turpināt attīstīt izpratni par citām tēmām. Tas tā jau dabiski notiek arī citos veidot. |
|
Nesen tika atzīmēts, ka es cibā rakstu diezgan atklāti. Šī nebūs gluži atbilde uz šo piezīmi, jo es īsumā atbildēju uz vietas, bet varbūt pieminēšu dažas papildus lietas, ko, dejojot ballītē, ir grūtāk ielikt vārdos.
Pirmkārt, man neliekas, ka es rakstu atklāti. Rakstīt bez atslēgas ir apzināta izvēle. Es divas reizes esmu dzēsis cibu. Pirmo reizi, kad sapratu, ka tavu atklātību var izmantot pret tevi, un otro - saprotot, ka zem atslēgas var sarakstīt daudz sūda, un nedz zematslēga tevi pasargā no tā, ka tas tiks izmantots pret tevi, nedz kādam, ieskaitot tevi pašu, no tā kļūs labāk. Pat tad, kad man ir kaut kas ventilējams, man jāspēj šīs emocijas pārvērst domās, domas teikumos, un spēt par šiem teikumiem pēc tam atbildēt. Un es joprojām zem šī parakstos. Es, protams, paļaujos, ka ciba nav tviteris, un šo visu nelasa pieci tūkstoši random cilvēku, bet ja kāds random cilvēks pienāktu uz ielas, un konfrontētu mani par kādu cibas ierakstu, es būtu gatavs par saviem vārdiem atbildēt. Un runājot par atklātību - ir dažas lietas, par kurām es šeit hintoju, un daudzi cibiņi zina, par ko tieši, bet es par tām nerakstu for a reason. Un tā, manuprāt, nav atklātība. Es pat emocionāli būtu gatavs aizstāvēt savu pozīciju par šīm nepieminētajām lietām, bet es neredzu vajadzību mirt varoņa nāvē par dažām lietām. Piemēram, es neredzu ieguvumu no varoņa nāves, teiksim, Gazas sektorā, lai pierādītu savu pointu. Es domāju, ka dzīvs un brīvs es šai pasaulei vēl būšu noderīgāks kā krītot svētā mocekļa nāvē. I don't have Jesus vibes. Un es ceru, ka ir skaidri saprotams, ka es te runāju metaforās, nevis domāju actual nāvi.
Bet otrs "atklātības" iemesls, rakstīt kaut ko citu vai mazāk atklāti ir diezgan garlaicīgi. Es, protams, rakstu arī par filmām, retumis pieminu kādu sadzīvisku notikumu kā references punktu nākotnes sev, bet caurmērā es neredzu jēgu runāt par ēdienu, vai kādas interesantas pastaigas man ir bijušas ar suni. Reizēm sports, bet arī tur es mēģinu meklēt kaut kādu personības izaugsmi, ne tika daudz emocionālu notikumu atstāstu. Piemēram, Bali bija tādas piezīmes uz avīzes maliņas, kas ļautu atcerēties notikumu hronoloģiju, un atgādinātu par tām mācībām, ko ir devusi šī pieredze. Ar attiecībām, savukārt, es šobrīd spēju dīlot pašās attiecībās. Varu lieku reizi pieminēt un citiem ieteikt Agapi, kurai ir savi trūkumi, bet reizēm tur var izlobīt kaut ko vērtīgu. Visa pārējā ciba ir tāda terapija pašam ar sevi, jau atkal - saprast savas emocijas, pārvērst tās domās, domas teikumos, un vienkārši pierakstīt tos šeit. Ja nu kādam vēl ir interesanti. Neko ne no viena neslēpju, ne par ko specifiski nevēlos parunāt, ja kāds pienāktu klātienē, un kaut ko pajautātu, spētu atbildēt jebkura cilvēka klātbūtnē. Protams, arī ņemot vērā konkrētos apstākļus. Mēs te nesen vienā restorānā parunājāmies, gaidot savu teikaveju, un mūs te drusku nokaunināja, ka dažas lietas nevajag apspriest publiskās vietās.
Bet jā, es rakstu mazāk, jo man ir mazāk interesantu lietu ko teikt. Ne obligāti tāpēc, ka mana dzīve būtu kļuvusi šausmīgi garlaicīga, lai gan tur ir arī daļa no tā, bet arī tāpēc, ka visādas pārmaiņas vairs nenotiek tik strauji, un līdz ar to jaunu atziņu par dzīvi ir kļuvis mazāk. Cita starpā, lai kaut kas notiktu, kaut kas ir jākustina, un kopš septembra viss ir bijis diezgan stabili. Ja vien es nenopirkšu jaunu dīvānu par nesaprātīgi daudz naudas, kuras man šobrīd dīvānam nemaz nav, līdz Burnam nekādi dzīvi mainoši notikumi netiek plānoti. |
| Black Mirror S06 | 23. Apr 2024 @ 17:48 |
|---|
|
Es nezinu, cik daudz es izlaidu pa vidu, bet Black Mirror sestās sezonas pirmajai sērijai bija pirmās sezonas vaibi. Es ceru, ka tas tā turpināsies.
|
|
skorpiona pilnmēness gaismā, lasīju, ka ir tāds viedoklis saskaņā ar kuru "pārmērīgi augsts intelekts" ir neurodivergence pati par sevi |
|
Draugi, kā latviski efektīvi pateikt to take things at face value? |
|
nu ko, tuvojas skorpiona pilnmēness, muahahaha |
|
baby raindeer: textbook projektora stāsts |
|
pieteicos "vārdu servisam" - darbnīcai, kurā man palīdzēs atrast vārdus |
|
izgājām lietū, paskatījamies Šantalas Akermanas filmu par Gazu, tuksnesi, mātēm, kas izdara pašnāvības un vārdiem, kad vārdu nav. uzzināju ka franču "ēzelis" cēlies no ebreju "mākonis"
|
|
Poll #21666
Open to: All, results viewable to: All? |
|
Šorīt pie paša darbiņa auto uzbrauca elektriskajam skrejritenim. Luksoforā nupat bija iededzies sarkanais (abiem), ātrums arī noteikti pārsniedza atļautos km (arī abiem). Skrejritenis zem riteņiem, pusaudzis, kas bija pie tā stūres - vismaz man likās tāds pavisam jauns un maziņš - vispirms uz kapota, tad uz ielas. Un var teikt, ko grib par skrejriteņiem un to braucējiem, bet man viņa šausmīgi žēl. Un es ļoti, ļoti ceru, ka viņam viss būs kārtībā. |
|
Pēdējā laikā es to daru reti, bet reizēm es mēdzu gulēt drēbēs. Tur ir kaut kāda īpatnēja drošības sajūta. Šķiet, ka pēdējo reizi drēbēs es gulēju tad, kad biju pamodies naktī, un nevarēju vairs aizmigt. Tad es aizgāju pasēdēt uz dīvāna, pabakstīt datoru, un tad aizmigu vēl uz dažām stundām. Bet šī gulēšana drēbēs saistās arī ar depresīvām epizodēm, kad tu vienkārši gribi izslēgt sevi no pasaules. Drēbes tad kļūst kā drošs skafandrs, kad tu bezmērķīgi dreifē cauri stindzinošajam un bezgalīgajam vakumam.
Kāpēc es to atcerējos? Jo reizēm ir jāuzvelk drēbes, ja pie mums kāds paliek pa nakti. Kaut kā laikam ir pieņemts tomēr nestaigāt apkārt plikam. Un šonakt, pamostoties no sapņa, un ejot uz tualeti, cerot, ka tas palīdzēs atkal aizmigt, nācās apģērbties, un un sekundi apsvērt domu neģērbties nost. Tā bija ļoti racionāla doma, kurai emocionāli gribējās pretoties. Tas otrs ķermenis gultā ir ļoti mierinošs un pievelkošs, un drēbes ir diezgan kaitinošs šķērslis. Ar gulēšanu drēbēs gan būs jāsamierinās telšu sezonā, jo... mērenā klimata vasaras, bet tas būs drusku citādāk.
Bet tātad, cilvēks ir tāds dzīvnieks, kam patīk gulēt čupiņās, un tas viņam sniedz mieru. Es zinu visus stāstus par to, ka dažiem cilvēkiem ir grūtības pagulēt, ja gultā ir kāds cits. So many people, so many times. Bet tad kad šie vientuļie gulētāji tevi sāk grūst ārā no gultas, jo tu visu laiku mūc, jo tev ir karsti, vai aizmieg tev uz pleca, kamēr tu vēl baksti telefonu, nākas secināt, ka mēs visi esam tādi dzīvnieki, kam patīk būt čupiņās. Mēs visi piedzīvojam dzīves posmus, kad mēs ejam gulēt drēbēs, iespējams pat guļam belnžot griestos, vai kā citādi esam neirotiski nervu kamoliņi, bet arī tad mums tomēr gribās apkampt to pūkaino un silto lāci vai spilvenu, lai sajustu mieru.
Bet tad vēl no trešās puses, ja reiz cilvēkiem patīk gulēt čupiņās, kāpēc mēs aprobežojamies ar to vienu ķermeni sev blakus? Drošvien daudzi kādreiz ir dalījuši istabu ar brāli vai māsu. Izjutuši diskomfortu, paliekot hostelī ar citiem svešiniekiem. Izjutuši aizraujošu uztraukumu, guļot vienā kolektīvā teltī ar draugiem kādā ceļojumā vai festivālā. Scenāriji ir dažādi, bet es tā ar grūtībām spēju iztēloties scenāriju, kur guļot gultā, piemēram, vēl ar diviem cilvēkiem, varētu piedzīvot casual mieru un labu miegu. Lai gan es zinu dažus cilvēkus, kas jau gadiem sevi pozicionē kā poliamorus, es tiešām nesaprotu šos psihes mehānismus. To be honest - es ar viņiem par šo arī neesmu runājis. Un jā, es te no attiecībām ar otra cilvēka ķermeni veidoju priekšstatus par emocionālo tuvību. Un es pieņemu aizraušanos, iekāri, interesi par citiem cilvēkiem, esot attiecībās, bet es neuzskatu, ka tas obligāti nozīmē spēju veidot partnerattiecības ar vairākiem cilvēkiem. Tai pat laikā mani arī kretinē laukā, ka monogāmija a.k.a. ekskluzīvas attiecības ir jāuztver kā pašsaprotama lieta. Ir tomēr jāpasaka un jāvienojas, ka mēs te tagad būsim monogāmās attiecībās. Un ne tikai tāpēc, lai pēc tam nebūtu nevajadzīgu pārmetumu un pārpratumu, bet arī lai signalizētu otram - I think this shit is for real. Es joprojām atļaušos neticēt tradicionālai laulības institūcijai, pat ja kādreiz es izmantošu partnerattiecību tiesisko regulējumu, bet šīs vienošanās ir vajadzīgas - bez lieciniekiem, bez maģiskiem rituāliem, bez nolemtības sajūtas, ka tu nedrīksti kādreiz domāt un just citādāk. Bet akal jau, citi cilvēki un citi ķermeņi ir kaut kas cits. Tas var būt kaut kas mirklīgs, varbūt pat neaizmirstams, varbūt aizmirstams, varbūt kāds, ar kuru tu pēc tam uzturi ilgas un draudzīgas attiecības. Bet tad kad tu zaudē to vienu ķermeni sev blakus, pret kuru tu iespējams jau kādu laiku pat neesi izjutis iekāri, tas ir iespaidīgs pārdzīvojums. Es nezinu, kā ir citiem, bet man ir sajūta, ka cilvēkam emocionāli ir tikai viens bijušais. Jā, tur apkārt var dreifēt vairāki citi bijušie, varbūt tu pat ar viņiem vari uzturēt draudzības attiecības, vai varbūt pat neciest un necienīt viņus, bet ir tikai viens bijušais who matters. Un tajā es balstu savu pārliecību, ka var būt tikai viens esošais. The rest is just people you like or don't.
In unrelated news - according to Wikipedia, susurus mēdz saukt arī par miega pelēm. Ir grūti par to nedomāt, ziemā guļot zem segas. It makes total sense. |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
![[info]](http://klab.lv/img/community.gif){kind=small}
3 (37.5%)