|
"remdens kā paralēlais visums, kur viss ir tikai majonēze"
(šo izgudroja ChatGPT, dzejnieki var iet atvaļinājumā) |
|
Anti-depresanti digitālā formā - "SK8 the Infinity". Ļoti smieklīga, maza anime ar brīnišķīgiem varoņiem un sirsnīgiem jokiem. Tikai 12 sērijas, bet man pat neprasās vairāk.
- Smalka vietiņa. Es varētu šurp atvest savu priekšnieci.
- Vai šeit ir kaut kas bez tomātiem?
- Vai te ir kartupelīši kanādiešu gaumē?
- Viesmīl, mums četras rāmena bļodas!!!
- Idiņ, šis ir itāļu restorāns.
- Kur Ādams?
- Laikam plāno ļoti efektīvu ierašanos.
- Jā, droši vien izšausies no lielgabala. |
|
Błe
“paranoid fantasies are disturbing, but they are a defence. They protect us from a more disastrous emotional state – namely, the feeling that no one is concerned about us, that no one cares.”
Excerpt From: Grosz, Stephen. “The Examined Life.”
|
|
NYT par Shen Yun, kas uzstājas Dailē:
The dance group Shen Yun Performing Arts has accumulated enormous wealth, in large part by getting followers of the Falun Gong religious movement to work for free and pay its bills, while exploiting young, low-paid performers, a New York Times investigation found. https://nyti.ms/3DwO6Km |
|
pēc Liels & mazs balles villā tomēr aizgulējos un neaizbraucu uz laukiem. Aizsūtīju Eiženu pie Lolitas pēc Skukas dienasgrāmatas un valstos visu dienu, dzeru kombuču, ēdu dženku un lasu. labākais jaungada laika pavadīšanas veids.
ballīte bija kā aina holivudas filmā, kam mērķis parādīt, cik viss bija labi pirms sākās lielie sūdi. |
|
https://www.imdb.com/title/tt0070628/
Kādas atsauksmes par k/f The Hourglass Sanatorium (1973)? |
|
Mājās viena pati. Pirmo reizi pirmajā dienā nav panika, vienkārši atpūtos, bet arī gana daudz izdarīju. Bet nav trauksmes, ja jāizdara nez kas. Varbūt tāpēc, ka dienu daudz un mašīnas nav - tāpat nekur netieku, tad nav tā sajūta, ka jāiespēj kas milzīgs.
Parosījos pa dārzu, jo plāns ir katru dienu vismaz 1h būt laukā. Pārstūmu dzīvojamo istabu un vēl šādus tādus sīkumus. Vakar vakarā bija darba balle - bija labi, mājās devāmies uzreiz pēc priekšnesumiem ap pusnakti. Ļoti sen nebija dejots, vairs pat neatceros kā to dara. Ome arī izdomāja labu veidu kā bērnus pieskatīt - vispirms aizvedām pie viņas uz 4h, tad nāca ar kājām uz mūsu mājām un te aizgāja gulēt un ome pačilloja (un spēlējas ar bērnu galda spēlēm :D)
Šovakar vēl jānoskatās kāda filma un tad pie miera. |
|
Vakar bija negaidīti izglītojoša diena. Mēģinot iztēloties dažādus kinkus, es domāju, ka man neko nedarītu role-play ar dzīvnieku lomām. Mēģināju atcerēties arī izrādī "Zvērīgā Mīla" - if anything, tad tas likās jautri. Tai pat laikā ir ļoti sociāli akceptētas visādas skrāpēšanas, košanas, rūkšanas. Visspilgtākais piemērs, kas man nāk prātā, ir viena Elvisa dziesma, kurā ir tas seksualizētais tīģera rūciens. Kaut kāda izlikšanās par dzīvnieku laikam tomēr meiko kaut kādu sensu cilvēku seksualitātes spektrā.
Pilnīig cits žanrs ir drēbes. Es esmu iemācījies kosplejot džekus uzvalkos, visbiežāk, protams, dēļ svinīgiem vai bēdīgiem pasākumiem, bet lielā mērā es esmu atgriezies tajā pusaudža laiku nepatikā pret formālu apģērbu. Un ir jauki, ka tas abpusēji strādā, ka pogājams krekls ir occasional treat, bet es iedomājos par cilvēkiem, kas to fetišē. I mean, džeku baltos kreklos un uzvalkos seksīgums. I'm not here to kinkshame, bet kas man šķiet jocīgi, ka uzvalks ir standartīgākais un lielā mērā garlaicīgākais apģērba gabals, ja vien tu neej full-on Aivarā Lembergā. Tas ir tik jocīgi, ka seksīgi ir atņemt jebkādu personību un individualitāti. Tur iespējams ir kāds gener gap, bet es nevaru uzlikt pirkstu uz to, vai visa tā sievišķīgā uniforma nav šīs pašas medaļas otra puse. Un par uniformām runājot, vai uniformu kinki arī nav kaut kas no šīs pašas sērijas, kad tu indivūdu reducē līdz kaut kādai lomai, un tas tev liekas seksīgi? Which I personally find a bit weird. Again, I'm not here to kinkshame. |
|
gada nogales tumšais portāls ar vakar-vakaru ir oficiāli atvēries |
|
Zinātnieki apgalvo, ka visas garšas, izņemot saldumu, ir iegūtas. T.i. dabiski var garšot tikai saldumi, viss pārējais iegaršojas ar laiku. Izskrēju cauri 2024. gada 50 labākajiem albumiem viena cilvēka ieskatos, un viss šķiet tik jocīgi. Es intelektuāli saprotu ideju, ka muzikālie horizonti jābīda uz priekšu, un tur apakšā ir visādi interesanti stāsti, bet... nu jā, es laikam labāk skatos filmas šinī savā dzīves posmā. Mūsdienu hip-hops vispār man ir mistērija. Varbūt tas, ka tas nekad nav bijis man kaut kā īpaši mīļš žanrs, nav devis iespēju izsekot evolūcijai no tā, kas tas bija, līdz tam, kas ir tagad. Šad un tad es mēģinu noskatīties kādu performanci SNL, bet tas man rada vairāk jautājumus, kā sniedz atbildes.
Atgriežotues pie garšām, varbūt es vienkārši esmu pazaudējis mūzikas garšu, jo es neklausos neko nopietnu? Nekas neplēš, nekas nelauž, nekas nesmeldz, nekas negrauž, un viss ko gibās, ir šūpot gurnus pie plīts, šupot gurnus ejot pa ielu. Bet ir liela vēlme atrast tās dziesmas, kurās ir stāsts, ne tikai bīts. |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}