Ir tāda forša teorija par monkeysphere. Vairāk par to droši vien viscitētākajā cracked.com artīklī visā tā saita pastāvēšanas vēsturē. Super avots pārliecinošiem argumentiem :D Bet tik jauki izstāstīts, un kopš tā artīkļa laikiem jēdziens ir aizgājis sociuma apritē.

Monkeysphere teorija ir tā, kas saka - mums katram vienlaicīgi ir ~150 sloti, kuros ielikt 'šitais ir reāla persona ar kuru es uzturu kaut kādas sociālas attiecības'. Daļu slotu mūsdienās, protams, aizpilda slavenības, grāmatu, seriālu, spēļu,varoņi.

Daļu slotu aizpilda arī personificēti dzīvnieciņi. Izlasot stāstu par nabaga kaķīti, kaķītis tiek iemests vienā no 150 slotiem, uz kuriem attiecas altruistiskās jūtas. Kamēr zvēriņš slotu neaizņemt, tikmēr altruisms uz to neattiecas.

'Vai cilvēki tiešām ir tik naivi?'

Protams. Nekā pārsteidzoša.

Pārsteidzošāks ir tas, ka lielākā daļa cilvēku joprojām ir pārliecināti, ka viņu smadzene gan uz aukstu loģiku darbojas, nevis emocijām. Loģika ir tikai mūsu emociju blakusprodukts.

( Arets&co tagad aizgriežas, pirms sāk nelabi bļaut par amatierismu. Es pēc atmiņas atstāstu izklaudējošu popsci rakstu Un tad vēl pavāros par to. )
Manī daudz lielāku pārsteigumu rada tie vegāni (ne visi vegāni, otrais apakšpunkts ir ļoti svarīgs), kas (1)milzīgo smadzeņu jaudu tērē ļoti intensīvai domāšanai par to kā Morāli Pareizi paēst un (2) masveidīgi dara pāri līdzcilvēkiem (es te par PETA patversmēm, kur aizvestie zvēriņi tiek fiksi bendēti nost, jo tas ir ķip... humānāk, nekā pakļaut zvēriņus 'cilvēku verdzībai'). Jā, loģiski ta to var izskaidrot, bet tā ir tāda ļoti sociopātiska devolūcija.

Pretdabiski, ka es saku!

Ne tāpēc mūsu senči mira mamutmedībās, lai mēs te ĢMO soju štopētu un piebāztu savu monkeysphere ar visiem tiem zvēriņiem, kurus apēd apkārtējie! (arī ne tāpēc, lai monkeysphere piebāztu ar cibas indivīdiem, pat ja tie izklausās pēc sevis pirms X gadiem un nēsā to pašu vārdu. Zinu. Bet tā nu tas ir).

Skatoties bildes... mazliet skumji, mazliet ar šausmām saproti, ka iziešana no mājas ar diviem mazajiem ir eksponenciāli grūtāka par vienu. Un būs tikai sliktāk, jo ar todleri tas viss ir sarežģītāk nekā ar zīdaini. Zīdainis sliktākajā gadījumā sāk publiski raudāt, joprojām atrodoties savos ratos/slingā. Todleris sāk aurot, prasīties opā, zemē, opā, zemē, spārdīties (kas pūlī trāpa arī apkārtējiem), krist dubļos (kas nosmērē drēbes nesējam UN apkārtējiem)... Jo reizēm lieliski ieplānotais un labā noskaņojumā no mājas izbrauktais izbrauciens galīgi nenotiek kā plānots.

( sevis sadalīšana )

http://klab.lv/users/crescendo/tag/expanse

Seriāls ir iznācis. Pirmās 4 sērijas noskatāmas, tālāk būs nākamgad.
Manā kontā gan pagaidām tikai pirmā.

( Pirmie iespaidi? )

Kulturālā diena šodien. Uzaicināja mani bēbja vienaudža māmiņa sastādīt kompāniju Mākslas Muzeja apmeklējumam (jā jā, tam pašam, kas 'atjaunots kā Versaļa, bet logo pasūtījis kaut kādiem hipsteriem kā tādai kaņepei - un logo tagad ir MM nevis LNMM. Laikam. #izlasītskautkurtwiterī).

Pieturā vispirms pienāca oldskūlīgais 6. tramvajs - māņticīgāki varētu teikt, ka tā bija Zīme, ka varbūt nevajag :D ( Bet... )

Vērojot mēbeles, kuras savedām vēl korsā, rodas aizdomas, vai korsa nebija TARDIS?
(autokrēsliņa radīti 'kājām nav vietas' neskaitot.
No otras puses, korsā nedzīvoja divi autokrēsliņi.

Vispār šim ierakstam pienāktos būt fb, jo īpaši tāpēc, ka cibas freidlistei The Doctor tiešām atbildas tik ar 'Who'.

Kapaldi čanelo Doktoru Hausu tieši vajadzīgajā apjomā, paskatieties tač. Kaut vai Orient Express sēriju?Ieteiktu Woman Who Lived, bet tur iepriekšējā sērija obligāta, b plots muļķīgs un sfx amatieriskd. Vēl - Blink, no Tenata ēras. Tenats,protams,arī jauks.

Strpcitu, skatīties Jessica Jones, pieņemot, ka Kilgreivs tiešām tik doktora ļaunā puse vien ir, piedod savu garšu.

Nja, mazpukse steidzas varēt ar māsu spēlēties.

Šodien, rīta nomoda logā noliku uz puncīša patusēt (kārtīgi, stabili, rociņas uz priekšu, galvu viņa arī nu jau kādu brīdi tur augšā, līdz nogurst) - pēc pārdesmit sekundēm apgāzās uz sāna un mazliet saraudājās. Samīļoju, sabučoju, panēsāju, padziedāju, paspēlējos, noliku vēlreiz uz vēdera. Bet viņa - cītīgi velk rociņu uz mutes pusi un gāž plecu un galvu uz sānu, līdz, jap, ir atkal uz sāna. Ja darīs to ar vēl lielāku švunku, arī līdz mugurai tiks, pagaidām vēl pietrūkst. Tagad tik jautājums, vai tas ir _vēl_ šito māk (Un uz 2-3 mēneši aizmirsīs), vai tiešām, kā izskatās, _jau_ sāk apgūt. Nē, nu atceroties beibes dažus mēnešus ilgstošo frustrāciju ar uz vēdera tikt mācēšanu bet atpakaļ ne, mācīties velšanos šādā secībā pat nebūtu slikti...

Atruna: vispār, cilvēkiem pārpildīti veikali, kas nav gana plaši, lai no cilvēkiem izvairītos, man liek sajusties fiziski slikti. Un shoppings, kas man patīk, ir klīst pa (iespējams jau labi zināmiem) veikaliem, pārdevēju netraucētai un skatīties uz jaukām lietām. Lietu mainīšana pret naudu un nešana mājās vispār jau ir dziļi sekundāra.

Shoppings ar diviem maziem bērniem ir... interesants. Reizēm tas nozīmē sēdēšanu mašīnā ar divām mazām aizmigušām meitenēm (un knupja turēšanu mutē mazākajai, lai pārāk neapsver mošanos nelaikā), kamēr iepērkas otrs no vecākiem. Reizēm tas ir mazliet nervozs pasākums ar zīdaini rokās/autokrēlsiņā/autokrēsliņā-kas-ir-iepirkumu-ratiņos un todleri (reizēm todleri-kas-grib-sēdēt-tajos-pašos-iepirkuma-ratiņos) kaut kur (cerams) pārskatāmā radiusā tuvumā - operatīvi izskriet caur vajadzīgajām hipermārketa plauktu rindām (stratēģiski izvairoties no, piemēram, mašīnīšu un grāmatu plauktiem) un cerēt uz ne-pārāk-garu-rindu pie kādas no kasēm. Un reizēm mašinā ar abām meitenēm paliek otrs vecāks, kamēr pašai tiek ieskriešana lielveikalā un dažu nozīmētu bodīšu apmeklēšana.

Ar pirmo bērnu tādas 'vī, tiku viena pati veikalā' pirmajos mēnešos likās ļoti kvī pasākums. Nu tāda mazliet izkļūšana no (brīvprātīga) ieslodzījuma.

Bet šodien - tik mājās nonākot pēcpusdienā atcerējos, ka kādreiz taču jutos arī tā. (nu labi, arī šoreiz pirmais izskrējiens, kas bija apvienots ar braukšanu mājās no slimnīcas bija mazliet 'vī, brīvība' - bet tur tas bija arī pamatoti - stacionārs grūtnieces laiž ārā pastaigāties, bet jaunās māmiņas nē. Kuš, neatgādiniet, ka divas dienas pēc major surgery pastaigas ārā nepienākas).

Šodien veikalā - jā, tik, ka gribējās uzturēties ilgāk, bezrūpīgi pamērīt smukās svētku kleitas - gan gliterīgās, gan melnās -bet īpašas 'beidzot atkal uz īsu brīdi esmu cilvēks, nevis tikai Funkcija' sajūtas. Svētkus gribās, smuki saģērbties, saģērbt abas princes un kādu stundiņu miera visiem kopā - ne tikai tad, kad izdevies abas nolikt vakarā gulēt.

Bet par Funkciju runājot - neapmaksāta reklāma. Tā kā tagad mēs Latvijā arī visi svinam ja ne Pateicības dienu, tad vismaz maspatēriņa vīkendu tieši pēc Pateicības dienu, tad vēl šodien līdz vakaram - Change ir 30% atlaide visam. Tai skaitā barošanas krūšturiem no cenas, kas jau ir ~30% zem standartcenas (lai gan nezinu vai par to standartcenu viņi kādreiz pārdod). No pieredzes, tie ir vis-vis-izturīgākie no tiem stīpainajiem, kam ir kāds smukums paskatā arī. (Nevaru spriest par tiem, kam smukuma nav, tādus nelietoju - bet cerams, ja nav smukuma, tad ir vismaz izturība).

Šodien dabūju pirmo gigignāšanu! Vai nu mazpukse ir sajūsmā par 'vī bijām ārā' vai sajūsmā par 'vī, BEIDZOT esmu mājās', bet uz pārtinamā galda bija plats, sirdi kausējošs smaids, veltīts.. tam kas spīd cauri stikla plauktiņam viņai virs galvas? Nevaru jau sūdzēties, pēc tam pasmaidīja arī man. Bet skaļais 'Gi' bija plauktiņam. Pudelīte-pudelīte-striķītis-kopā sanāk cilvēciņš, ja?

Bēbīšiem socializēšana neesot vajadzīga līdz krietnam todlervecumam - 3 gadiem.
Man vēl nav neviens savs 3gadīgs bērns, bet man tam galīgi negribās ticēt. Jā, ja socializācija ir draudzību veidošana, dzimšanas dienu prātā paturēšana, small talk un aizmuguras aprunāšana, tās lietas droši vien bērnus zem 3 neinteresē. Bet vērot kā cilvēki uzvedas dažādās vidēs, mācīties, mimikrēt, gan pieaugušos, gan citus bēbīšus - motorspējas, emociju izpausme, reakcijas uz tām, skaņas, valoda - to jau nu gan cītīgi mācās arī stipri maziņāki.

( Papļāpāšanas aplītis māmiņām )
( Izpūšam bronhus pa degunu )

Šobrīd šķiet, ka pagaidām tomēr būšu egoiste, labāk šobrīd nodarbība, kas noderīgāka man šobrīd. Pat ja bēbīts tur pa grīdu dzīvosies apģērbts un citi bēbīši būs arī vairāk kā 7 nedēļas vecāki par viņu. Tikmēr jāpainteresējas, kas labs pieejams no klasiskajiem bēbīšskolu 3 mēnešiem. Yamaha ir izmēģināta (un galīgi nav slikta). Matejaskoliņai uzrakstīts. Jāpaskatās, kur orfi tuvākie un varbūt mums te netālu vēl kaut kas pavisam maziņiem?

Mani joprjām šausmīgi iepriecina pantry plaukta esamība virtuvē. Pieliecies un paskaties, kas mums tur tāds jauks - sīkmakaroni, lielāki makaroni, šokolādes krikši cepumiem, tomātu pastas koncentrāti, lēcas, risotto rīsi, kaltētas dzērvenes, ingvers, lēcas, bulgurs, konservētas pupiņas, zirņi, kukurūza, kondensētais piens. Vajadzētu tam mazliet ē.. organizētāk pieiet, lai tiešām 'var vienu nedēļu paēst no tā, kas skapītī' - bet vismaz vienu dienu var. Un var pat svinamdienas kūku uztaisīt (jo ārā šodien ir mazliet pēkšņi pārāk auksts).

Kaut kas tajā 'pieliecies un paskaties' ir no tiem retajiem brīžiem, kad sajūtos kā pieaudzis cilvēks sev piederošā dzīvesvietā ar sev piederošu dzīvi.

Bērniem pieliekamā skapīti piepilda vecāki.
Pusaudžiem (pusaudzība ilgst līdz vidēji 30, nepārprotiet mani) pieliekamais nejauši aizpildās, tur ielūkojoties vienmēr aizmirsti brīnumi atrodas.
Bet apmēram zināt, kas tur dzīvo un ko no tā varētu uztaisīt - tas ir kaut kas no Lietām Ko Dara Pieaugušie.

Bērniem lielu lielais prieks, ja? Vismaz zināmā vecuma intervālā.
Beibei pirmais sniegs (pirmais viņas dzīvē, ne tajā gadā) bija jau piedzimšanas dienā, bet līdz izraksta dienai bija nokusis, nedabūja viņa to apostīt. Mazpuksei, re, daudz pieklājīgāk, uz pirmo mēnešjubileju. Viss pareizi, ne no vienas, ne no otras pirmajā sniega dienā nekāda reakcija netika sagaidīta.

Pavisam otrādi iznāca ar Staro Rīga. Uz brīdi pat paspēju saskumt, ka kaut kas neštimmē: Beibe tak savā pirmajā Staro Rīga nu labi, ne gluži piedalījās, bet vismaz mēs viņai visu ko rādījām un viņa visādus patīk-nepatīk izrādīja, bet Mazpukse tik guļ tā kā tāds apmierināts susļiks un viņai pilnīgi un galīgi nekas nav parādāms. Decembra sākums&oktobra beigas takš ir līdzīgā gada sektorā, tātad ikgadējos notikumus viņas sagaida apmēram līdzīgā vecumā?

Nu jā, ne tad, ja notikums ietrāpās aptuveni pa vidu starp dzimšanas dienām. Gandrīz gads un gandrīz mēnesis tomēr galīgi nav 'apmēram līdzīgs vecums'. Un vispār, nav īstās mērvienības, jāsaka '4 nedēļas' un '11 mēneši', kas izklausās vēl atšķirīgāk. (Labs īkšķa likums sociāli pieņemamo vecuma mērvienību izpratnei esot 'skaiti līdz divi' - līdz 2 diennaktīm vecums ir stundās, līdz 2 nedēļām-dienās, līdz 2 mēnešiem-nedēļās, līdz 2 gadiem-mēnešos, līdz 2 dekādēm-gados, līdz 2 gadsimtiem-dekādēs).

Bet tātad pirmais sniegs uz mēnešjubileju šodien. Iesēju mazo slingā un devāmies ārā sniegpārslas ostīt (un līdz pastam pēc paciņas aiziet). Forši tā, sniegs jau ir, bet apledojums zem kājām visās malās vēl nav, paturēt, pasildīt bērnu. Viņa gulēja Es ostīju. Priecājos, cik ne-invalīds šobrīd jūtos pēc daudzmēnešu vārguma. Centos arī iekadrēt kādu ne pārāk urbāna paskata spirmā sniega selfiju, bet ja vienā pusē ir būvlaukums un otrā betona siena, tad paskats tik un tā sanāk diezgan drūmi pelēks - nebija tā sniega TIK daudz. Nu - neko, ķeksīšbilde ir, smukbildes sniegā būs vēlāk.

Un ja jau mēnešjubileja un ķeksīšbildes... Bērnu gaidot bija doma šoreiz GAN saņemties smukajām ikmēneša bildēm. Ar obligātajām klišejiskajām ikmēneša uzlīmītēm kaut kur uz drēbēm. Paskatījos etsijā ne tikai uzlīmīšu smukumu, bet beidzot arī cenu un... ē, nē, tik ļoti man tādas nevajag. Ja nu vienīgi cena kā motivators atcerēties arī bildītes uztaisīt (not.). Nē, es pat pamēģināju pati uztaisīt Īpaši Smuko Rimbuli, bet tās pāris stundas, ko nebija žēl šim eksperimentam atvēlēt, paskrēja nemanot - un turpināt ieguldīt vairāk laika būtu tikai dzīšanās pēc jau noslīcinātajām izmaksām.

Toties kadrā tika māsas pēdējo dienu zīmēšanas loksne laika piefiksēšanai un balts zaķis augšanas mērogam. Ja vēl būtu kaut viens no fotoaparāta akumulatoriem laicīgi uzlādēts, tad varētu ilgāk ņemties, bet kā būs, būs.

Jaunās prasmes.. Pārsteidzoši, bet savai ikea arkai viņa šodien vispirms nopētīja iegriežamo kvadrātiņu uz malas, bet arī sāka roku vicināt vajadzīgajā virzienā lai to iekustinātu. Un veiksmīgi. Virs galvas piekārtās mantas cītīgi vēro, bet ar roku aiztikt pagaidām nemēģina, tāpat kā apkārt apliktas bildītes. Tā nu tas reiz ir - jaunajiem vecākiem arī šādi nenozīmīgi sīkumi 'vī, pastiepa roku kaut ko iekustināt Ar Mērķi! šķiet Ļoti svarīgi jūdžakmeņi, par ko jāpalielās visiem :)

Un šodienas noslēgumam - 'jūs nezinājāt, ka šādi gadžeti eksistē, pirms jums ieradās bērni un veikali sāka šādas reklāmas piesūtīt' - revolucionāra uzparikte, kas jebkuru gultiņu pārvērtīs šūpulī! Zaļa, ekoloģiska, bez kaitīgiem wifi izgarojumiem! Par pavisam nelielu un godīgu digitālās pirmdienas cenu! http://www.amazon.de/gp/product/B00B1G33EC/ref=s9_qpp_gw_p75_d10_i4?pf_rd_m=A3JWKAKR8XB7XF&pf_rd_s=desktop-1&pf_rd_r=17YW6WRN6Z7QZJNBFKXP&pf_rd_t=36701&pf_rd_p=585296347&pf_rd_i=desktop#productDetails

Iekonservētas atmiņas nav tas pats, kas svaigs piedzīvojums. Nav labi vislaik sēdēt aiz kameras un tik konservēt, konservēt, konservēt - tāpat kā ogas foršāk ir ēst svaigas.

Bet tad, kad svaigais jau pagājis... konservētais noder.

Te, idejas ikmēneša konserviem.
http://www.popsugar.com/moms/photo-gallery/22456013/image/22456037/Portrait

(Kamēr es joprojām cenšos uztaisīt Smuko Pareizo aplīšu kolekciju mēnešbildēm. Galvenais neatlikt mēnešbildes līdz kamēr aplīši būs gatavi. Un... lai jau ir ar telefonu un sliktā gaismā. Jo citādi jau abas grūtniecības galām palaidām gaidot īsto apgaismojumu un apstākļus :)

Laikam jābūt (mazu) bērnu vecākam, lai saprastu nepieciešamību iegādāties klusāku lukturīti.
( skaidrojums )