Vakars, Piejūras dabas parks, ceļš labu gabalu aiz muguras, priekšā tikpat kā nekā. Pārītis ar somu, maisiņu un lielu koferi. Kas viņiem padomā?
Iedomājos, ka tas viss kādai fotosesijai, bet nekas tāds tur tomēr nenotika. Kad pēc krietnas pusstundas atgriezos turpat, meitene sēdēja uz kofera, bakstīja telefonu un šķita vidēji garlaikota. Diemžēl nebiju ģērbies gluži tā, lai uzsāktu sarunu un pajautātu: "sup, wtf", tāpēc atliek vienīgi minēt.
12:58:18 <x-f> es tagad eju cept kuuku, ja!
13:09:01 <_> labi!
13:15:06 <F> kaadu?
13:15:11 <F> cikos jaabuut?
13:31:24 <x-f> zemenju
13:31:36 <x-f> uz trijiem, chetriem
Daudz par īsu brīvdienas un šodien vēl pirmdiena, bet tāpat – bija vienkārši lieliski Līgo svētki.
Vispār es biju domājis tā pa mierīgo un Siguldā, taču piektdienas vakarā pie brālēna uz dzimšanas dienu, kur vārds pa vārdam, un man jau vairākas iespējas, kurp doties nākamajā dienā – uz Pāvilostu kaitot un līgot, pie radiem pie Salacgrīvas kaitot un līgot vai pa dienu uz Saulkrastiem kaitot un tad nekur. Pāvilostā ir forši un pazīstams bariņš, bet tiiik ilgi jābrauc, lai gan tas nebūtu jādara man pašam. Nekur (Siguldā) nebūtu diez ko interesanti un jautri, tāpēc dienas vidū sakrāmējos un devos uz Salacgrīvas pusi. Taisni vai brīnums, cik daudz vienam cilvēkam var būt līdzņemamo mantu divām dienām – pilns bagāžnieks ar trim somām, iepirkumkulīti, citām pauniņām un dēlis vēl salonā.
Galā sagaida iespaidīgs bariņš radu un citu jaunu cilvēku, divas Līgas un viens Jānis, apsveicināšanās, iepazīšanās, un mēs ar brālēnu un viņa draudzeni aizbraucam uz jūru, jo ir tak baigais vēšs. Man gan uzreiz bija skaidrs, ka pie kaitošanas netikšu, jo prognozes bija tā uz 12-15 m/s ar brāzmām līdz 19, kas droši vien arī tā arī bija, un man tādam vējam pūķis par lielu un dzīvsvars daudz par mazu. Bet brālēns gan tīri mierīgi ar savu septiņnieku izbraukājās un izlēkājās (diemžēl nevienu lēcienu nenofilmēju, bet tie bija tādi uz pieciem un vairāk metriem virs ūdens), līdz vienā brīdī meistarība zuda, pūķis krita zemē, sapinās stropēs un bija jāmet miers. Man un vēl vienam labākam iesācējam bija cerība uz svētdienu, kad vējam jārimstas, ļaujot arī mums palidināt pūķus (viņam ir vēl par kvadrātmetru lielāks).
Vakars iesākās ar drebināšanos pie tējas un ugunskura (vēja dēļ pēc tam visi smaržoja kā kūpināti dūmos) un turpinājās ar pieēšanos, padzeršanos, visdažādāko tēmu sarunām un smiekliem. Bija tiešām jauki ar visiem tā. Mēs tur dzīvojāmies ap mazāku ugunskuru, kur tika cepti labumi un varēja sildīties, bet labi nostāk bija sakrauts vēl viens iespaidīgu izmēru sārts – tāds uz divarpus metriem, kuru pēc ilgām diskusijām un monētas mešanas, vai ir prāta darbs tādu kurt tādā vējā, pusnaktī tomēr piešķīla. Skats bija grandiozs, karstums milzīgs, dzirksteles pa gaisu – pašiem savs salūts. Apkārt viss gaišs, un tika dziedātas līgodziesmas. Kam vajag, tam lapiņa ar vārdiem.
Iespējams, ka būtu bijis prātīgi un apzinīgi iet laikus gulēt, bet tā sanāca, ka lielākā daļa palikām augšā līdz pat gaismai ar pļāpām. Pa nakti debesis noskaidrojās, tomēr saullēktu neredzējām, jo atkal apmācās. Es aizgāju gulēt kaut kad pēc sešiem un drusku pagulēju, līdz deviņos mani uzbungāja augšā Beastie Boys ar "Fight For Your Right", kas, kā vēlāk vakarpusē noskaidrojās, daudzus pamodināja, jo tika uzgriezta skaļāk kā citas, jo daži joprojām nebija aizgājuši gulēt. Aizstaigāju līdz jūrai un pamodos. Pavēss, bet vējš mazāks. Tā kā varētu, kamēr vēl pūš, bet viens nevaru, un vajadzīgie pārējie vēl guļ, taču ap to laiku, kad tā kā būtu gatavi, tad jau vējš bija norimies, tāpēc nekā.
Viņiem tur tāda Jāņu tradīcija, ka pusdienlaikā no kaimiņmājām savācas ļaudis un dodas pie viena no kaimiņiem vārīt pusdienu svētku zupu, līdzi paņemot iepriekšnorunātos produktus, viens karpelīšus, cits gaļu, vēl kāds burkānus un tā. Zupa tiek vārīta milzu katlā līdz malām un uz ugunskura. Tā nu mēs tur kā viesi vienās mājās devāmies kā viesi uz otrām mājām. Tik forši. Kā teica Mirtante: "Rīdzinieki vispār nav nekādi cilvēki." Laukos cilvēki vēl ir cilvēki, un tā man pietrūkst.
Pēc tam vēlreiz aizgāju līdz jūrai, kurā iebridu līdz ceļiem. Mežā putni čivina, dzeguze kūko. Ūdens gan vēss, bet viss tik mierīgs – mazs vējiņš, mazi vilnīši, spoža saule, zilas debesis, ūdens krietni atkāpies. Abas dienas bez lietus. Kad man beidzot būs atvaļinājums, daļu no tā es, ļoti iespējams, pavadīšu tur – gaidot uz vēju, sauļojoties, slinkojot vai strādājot uz lauka. Tās būtu īstas brīvdienas.
Mājās braukt nu nemaz negribējās, tāpēc atpakaļ biju tikai desmitos, tad gan uznāca tāāāds nogurums, ka vien izkrāmēju mantas, apēdu divas maizītes un atlūzu. Pa ceļam uz visiem 200 km un vēl šorīt 50 līdz Rīgai neviena policista. Tā vajag?
Bija doma uz šodienas dzimšansdienu uzcept kolēģiem kādu kūku, bet pietrūka bateriju uz tādām nodarbēm, turklāt veikali arī tad jau tieši kā ciet, tāpēc nemocījos lielos sirdsapziņas pārmetumos, un viņi paši to sagādāja.
Bija! Redzēju!
Vienubrīd nedēļas sākumā radās doma, ka varētu uz tā vērošanu palikt Rīgā, doties uz Latvijas Astronomijas biedrības organizēto publisko vērošanu pie Saules akmens, bet, tā kā man cimdu nebija (baigais attaisnojums), tad nolēmu vien palikt pie iepriekšējā plāna un doties uz Siguldu. Tur vismaz pašam savs aprīkojums un tā. Laikapstākļu prognozes gan Rīgai, gan Siguldai bija diezgan līdzīgas, tāpēc tā tik un tā būtu laimes spēle – būs mākoņi vai nē.
Kā iespēju uz brīdi jau tā kā biju apsvēris domu doties uz Suntažiem, uz StarSpace observatoriju (tās īpašnieki ir ļoti jauki un sakarīgi cilvēki), bet tas ir stundas brauciens, turklāt man pēc tam nav brīvdiena. Toties tur ir speciālais Saules teleskops ar H-alfa filtru, kurā es noteikti kādreiz gribu ieskatīties – varot redzēt protuberances un granulveida struktūras, un wīī.
No mājas pagalma es neko daudz neredzētu, jo uz ziemeļaustrumiem man priekšā koki, tāpēc jau iepriekš biju atradis citu ērtu vietu, kas derētu vēsturiskā notikuma vērošanai – slēpošanas kalns Kaķīškalnā – paaugstinājums, koku nav, horizonts redzams.
Teleskopu un visas pekelītes iekrāmēju mašīnā iepriekšējā vakarā. Modos līdz ar Sauli puspiecos, ārā apmācies. Uztaisīju brokastis un tēju līdzņemšanai, brokastojot apskatījos jaunumus Stārspeisā un pačolēju NASA TV tranzīta translāciju no Havajām. Labi, ja turpmāk nekā, vismaz onlainā būšu redzējis. Ap pieciem iztaisos ārā, un, šķiet, ir vēl krēslaināks. Dažu minūšu brauciens līdz mērķim, kur redzu gaišu horizontu un no apakšas apgaismotus mākoņus. Ir cerība! Proms, pēc tam noskaidroju, ka ir rietumvējš, un pēc skaidrām debesīm man jālūkojas uz pretējo pusi, bet tas ir pēc tam. Saule nav redzama, lai gan zināms, kur tā ir, jo ik palaikam caur mākoņiem izlaužas stari dažādos virzienos no viena punkta.
Esmu paņēmis līdzi kompi, lai sekotu līdzi satelītattēliem, ziņām no citurienes un tā, taču izrādās, ka mobilā interneta SIM karte ir kaut kur pasējusies. Jauki. Ne Saules, ne internetu. Pie satelītattēliem tieku telefonā, un var noprast, ka būs jāpagaida, bet cerība tiešām ir – Kurzemē, Zemgalē skaidrs, mākoņi pie Rīgas robežas, kustība notiek. Galvenais, lai tā ir raita.
Nonīku pāris stundas, klausoties putnu dziesmas un skatoties uz to vāku. Sešos virs galvas varēja redzēt atsevišķus caurumus un zilas debesis. Septiņos jau dažas reizes caur mākoņiem var saskatīt mūsu zvaigzni. Beidzot uzstādu teleskopu un gaidu gaismu. Ap 7:20 ir!! Vien pusstunda atlikusi, bet ir! Venēra uz Saules fona ir tik maza.. Vismaz lielāka par lielākajiem Saules plankumiem. Interesants skats. Un tā pārvietojas diezgan ātri. 7:37 piefiksēju 3. kontaktu – pieskaršanos Saules diska iekšmalai. Tas kādreiz bija būtiski.
Tikai pirms 250 gadiem cilvēkiem beidzot izdevās noskaidrot, cik tālu no Zemes līdz Saulei un kādi vispār ir Saules sistēmas izmēri. Pēc tam jau arī attālumus līdz citām zvaigznēm. Tas viss pateicoties toreiz notikušajam Venēras tranzītam – iesaistījās daudzas valstis, tika organizētas ekspedīcijas uz tālām Zemes vietām, lai ar paralakses metodi noskaidrotu nezināmo leņķi, jau iepriekš zinot Zemes rādiusu. Svarīgs bija tieši kontakta brīdis. Laiks, koordinātes, triangulācija, matemātika – bingo! Pirms tam bija zināmi tikai relatīvie attālumi, tagad – pilnīgs kosmoss. Pirms tam uzskatīja, ka Saule ir tikai 20 reižu tālāk kā Mēness.
Mēģināju arī šo to pafotografēt, bet nu. Tikai beigās iedomājos, ka varu taču teleskopa Saules filtru vienkārši turēt pie kameras. Ļoti pārdomāti biju sagatavojies.. Saules filtru dabūju gandrīz vai pēdējā brīdī.
Īsi pirms tranzīta beigām zvans no priekšnieka ar jautājumu, vai viņš skatās uz pareizo vietu. Hehe. Jā! Tāds maaazs punktiņš, tas arī ir īstais.
Pašu, pašu noslēgumu (4. kontaktu) gan nesagaidīju, ātri sakrāmējos atpakaļ mašīnā, uz mājām, pārģērbos un uz vilcienu, kurā iekāpu veselas trīs minūtes pirms atiešanas. Jau pirms tam paspēja atkal pilnīgi nomākties. Pa ceļam palasīju ziņas (jo atradu SIM karti!), ka Suntažos StarSpace observatorijā bijis līdzīgi – tikai beigās debesis noskaidrojušās, pacietīgie esot sagaidījuši. Rīgas pasākumā bijis vēl vairāk mākoņu, tā ka diezgan knapi.
Tā nu no diezgan bezcerīga rīta sākumā tas kļuva par pavisam veiksmīgu beigās.
Man vienkārši prieks par šodienu. :) Viss sanāca. Parasti palaižu garām polārblāzmas, Mēness aptumsumus, bet šoreiz visu izdarīju pareizi, un tiešām sanāca. Možuma pietika visai garajai dienai.
Vienā virzienā vēl tiku, bet otrā vairs ne, un pa ceļam uz darbu man jāiet lejup pa diezgan stāvu ielu, kur būvnieku profesionalitātes dēļ lietus laikā ūdens nenonāk vis notekās, bet plūst tām garām un uz leju man blakus, kur, esot zem lietussarga, iedomājos, ka vienīgā lieta, kas pašlaik man pietrūkst, ir – papīra kuģītis!
Miljons gadu tādus nebiju locījis.
Šovakar vajag tēju un gribētos uzcept pankūkas, bet ir kliņģeris.
Vai pēc divām brīvdienām jābūt lielākam nogurumam kā pēc visas darba nedēļas?
Sestdien visu dienu skanēja "zumm.. zumm.. zumm.." no vairāku kilometru attāluma, un mani kaitina tā skaņa, tāpēc savu zāli pļāvu nemoderni – ar izkapti. Man patīk. Vismaz var izkustēties un lēnā garā apskatīt visu, visu, pārāk netrokšņojot un vienā mirklī nejauši nenogriežot, piemēram, deviņvīru spēku. Un izkapts trīšanas skaņa – klasika.
Netālu no mājas esošais strazdu būrītis joprojām ir neapdzīvots, un mēs nevaram saprast, kas īsti noticis ar tā iemītniekiem. Tur bija strazdi, tos varēja bieži redzēt, tie lēkāja pa liepu, tie perēja, izperēja un baroja mazos, varēja dzirdēt ņipru čiepstēšanu, un tad viss apklusa. Pavisam. Man stāstīja, ka pa nedēļu tur vēl viss noticies, bet nedēļas beigās jau vairs nekas. Negribas ticēt, ka viņi paspēja pieaugt un pamest ligzdu vien pāris nedēļās, jo meža strazdi, kas apmetušies netālu kāda koka dobumā, vēl joprojām tur dzīvojas. Otrs variants – kāda vārna vai kas tos apēda. Pēc tam vienu pēcpusdienu liepā ielaidās kādi trīs strazdi, viens pielaidās pie būrīša, vairākas reizes skatījās iekšā, kaut ko ļoti stāstīja pārējiem, bet tad aizlaidās. Tagad sestdien pie mājas atlidoja viens strazds, vispirms izpētīja cielavas būrīti, kas ir neapdzīvots (uzstādīju kādu nedēļu par vēlu), tad aizlaidās līdz strazdu būrītim un vairākas reizes līda tur iekšā un ārā. Iespējams, ka tie jau ir ziemeļnieki, nevis iepriekšējie vietējie strazdi. Ja ievāksies uz dzīvi, tad pilnīgi noteikti uzrāpšos augšā un noņemšu būrītim laipiņu drošības pēc. Pret uzbrukumiem no zemes puses it kā esmu to nodrošinājis.
Svētdien māsīca atzīmēja nedaudz pagājušo dzimšanas dienu, mums kā tūristiem neļāva ielīst brīnumskapī, gandrīz savervējām kādu pāri omu riteņekskursijai ar demonstrācijām un "bet manos laikos te bija..", taču onkulis noteica: "Ejiet takš nost..", lai gan tante izskatījās omulīgi. Vēlu vakarā man bija jābrauc uz lidostu, un es daudzas reizes esmu braucis uz lidostu, bet šoreiz nesaprotamu iemeslu dēļ pēkšņi apmaldījos. Vienkārši un uz līdzenas vietas – ne tur!
Tā arī nesaprotu, kā man izdodas sevi pierunāt mosties ap četriem, bet, kad tas izdarīts, kļūst skaidrs, ka tas ir tā vērts. Rīts šajā laikā ir brīnišķīgs un pilnīgi personīgs, ne ar vienu nav jādalās, visi vēl gulēs vairākas stundas. Vakar sacensības, šorīt atbraukšanās līdz Rīgai. Pa ceļam visi čivina.
