Mjā, kaut ko tādu es redzēju pirmoreiz. Pēc kārtējās nelielās pabraukāšanās ar riteni apkārt Siguldai, kas ietver arī Krimuldu un Turaidu, dažus ātrus nobraucienus un pēc iespējas ātrāku uzbraukšanu pa akmeņainiem un diezgan stāviem ceļiem, es mēģinu atdzist vēsā dušā. Un, nemaz nepielietojot kaut drusku siltā ūdens, tik un tā noraso vannasistabas spogulis un stikla siena. Sanāk, ka tas no manis un es varētu darboties kā sildītājs. :)

Starp citu, lai arī ko ārsti neteiktu, (vismaz pagaidām vēl) mana sirds spēj turēt šitādus izlēcienus un nesūdzas. Tikai vienu reizi mūžā esmu sajutis, ka, ja tūlīt uzmīšu vēl tikai vienu reizi, tad tā pilnīgi droši varētu būt pēdējā, un turpat arī paliktu. Citādi nekas.

Un vēl esmu novērojis, cik gan daudz visa kā ir atkarīgs no nejaušībām. Piemēram, braucot lejā no Turaidas, jau vairākas reizes ir gadījies tā, ka tūlīt, tūlīt varētu notikt kas slikts. Piemēram, mēģinot apdzīt kādu mašīnu, aiz līkuma pazib pretimbraucošās mašīnas gaismas. Vai pēkšņi izrādās, ka notiek ceļa remonts, ir uzstādīts luksofors, kurš rāda sarkano, nobrucināta puse ceļa, bet veselo pusi aizšķērso lielais, sarkanais ceļamkrāns. Vai arī.. Sabremzēties no kādiem 50-60 km/h līdz nullei nemaz nav patīkams pasākums, bremzes sākumā darbojas kā uz slapjas zāles. Pagaidām esmu to visu pamanījis pietiekami laicīgi, taču tik pat labi man reizēm uz kādu sekundi, pusotru ir jāaizmiedz acis, lai tiktu vaļā no asarām un sekunde nozīmē gandrīz 20 metrus. Vēl jau nekas tāds nav noticis, taču dažreiz.. (turpinājums seko)