Es mainos. Bet šoreiz pats, viens pats, savā sulā.
Pēdējā laikā arvien biežāk ievēroju (sajūtu), ka man ir sarauktas uzacis, sakosti zobi un sakniebtas lūpas. Un tas nav Saules dēļ. Nevilšus. Vispār es samērā reti sasprindzinu sejas muskuļus tīšām. Jūtas manā vaigā reti atspoguļojas. Tādēļ šķiet, ka mans raksturs mainās. Es gan vēl nezinu, uz kuru pusi, taču ekstravertāks / mazāk intraverts es gan diez vai kļūšu.
Ai, nav jau nemazam tik traki. Es varu būt es pats un pilnīgi atklāts un patiess ar jebkuru cilvēku. Tikai man tas visupirms kaut cik jāiepazīst. (Mjā, tā gan ir šaize.) Taču tāds es esmu, tāds ir mans temperaments un to neveido. Ar to piedzimst un nomirst. Es, iespējams, varētu izlikties, bet labāk taču nebūtu.

Kā jau parasti vasarai tuvojoties, manu plaukstu virspuses kļūst brūnākas, bet plaukstu apakšas – gaišākas. Vispār laikam jau tās gaišākas nekļūst, vienkārši kontrasts palielinās. Bet mani tas jau tracina. Es tikai kādu stundu nosēdēju krastmalā, lasīdams 40 gadus vecu spiegu romānu par Kubu, un tagad, atbraucot mājās, daži vēl ievēro, ka man ir nosauļots arī kakls. Daļa no tā. Es dodos pagrīdē.
«Es brīžiem nesaprotu, par ko es cīnos un ar ko..» :)

Ja kas, tad pasaulē ir daudz labu un jauku cilvēku. Lai arī kā man gribētos būt vienam no viņiem, es zinu, ka neesmu. Taču tie ir man apkārt un tas man liek justies labākam un labāk. Paldies jums!
«Nekas nenotiek tāpat. Tavi sapņi piepildīsies. Dzirdi? Ja Tev ir sirds, Tavi sapņi piepildīsies.» (Time After Time)
«Visums allaž palīdz cīņā par mūsu sapņiem, lai cik muļķīgi tie reizēm liktos. Jo tie ir mūsu sapņi un tikai mēs zinām, ko tie mums nozīmē.» (Paulo Coelho)

Vakar pēc daauudziem gadiem (manuprāt, ap desmit) es ieraudzīju savu krustēvu. Tāpat vien mēs viens otru nebūtu pazinuši. Neko daudz neparunājām. Taču tagad es zinu, ka tepat viņš vien ir. Un ir labi arī tā. Man bija liels prieks un pārsteigums. (Kārtējā Nejaušība, kas maina dzīvi.)

Labots Laimīgs. Iepūt man!