Tomēr sirds dziļumos Veronika šaubījās – un ja nu Dievs ir? Jau tūkstošiem gadu cilvēce pašnāvību bija pasludinājusi par tabu, un pašnāvnieks bija kauna traips jebkurai pasaules reliģijai: cilvēkam jācīnās par izdzīvošanu, nevis jānolaiž rokas. Cilvēku rasei jāvairojas. Sabiedrībai vajadzīgas darbarokas. Precētam pārim jārod pamatojums turpmākai kopdzīvei arī tad, kad mīlestība izdzisusi, un valsts nevar pastāvēt bez kareivjiem, politiķiem un māksliniekiem.
"Ja Dievs ir, kam es patiešām neticu, Viņš zinās, ka cilvēku saprašanai ir robežas. Viņš bija tas, kurš radīja šīs jukas: nabadzību, netaisnību, mantkārību un vientulību. Protams, Viņam bija vislabākie nodomi, taču galā iznācis čiks. Ja Dievs ir, Viņš būs cēlsirdīgs pret tiem, kas izvēlējušies pamest šo Zemi pirms laika, un pat lūgs piedošanu, ka piespiedis uz tās dzīvot."
Pie velna visus tabu un aizspriedumus! Viņas dievbijīgā māte mēdza sacīt: "Dievs zina pagātni, tagadni un nākotni." Ja tā, tad jau Dievs viņu iecēlis šai saulītē, labi zinādams, ka viņa padarīs sev galu, un Viņš par to nebūs pārsteigts.
Paulo Coelho – Veronika decide morrer, 1998
Paulu Koelju – Veronika grib mirt, 2000
Veronika izvēlējās klasisko pašnāvības veidu – iedzert miegazāles, jo tā neatstātu nekādas pēdas. Viņa dzīvoja klosterī īrētā istabiņā. Bija vēl variants pārgriezt vēnas. Un, lai gan mūķenēm tad nāktos tīrīt viņas asinis, viņa par to neuztraucās. Pašnāvnieki vienmēr domā tikai par sevi. Tomēr Veronika negribēja, lai viņas nāve citiem neradītu liekas raizes. Varēja arī nolēkt no kāda torņa, taču Veronika iedomājās, ka vecākiem patīkamāk būtu redzēt viņu gulošu, nevis, pēc šoka par meitas nāvi, vēl identificēt viņas sakropļoto ķermeni. Galu galā pie meitas nāves viņi vēl pierastu, bet aizmirst sašķaidīto galvaskausu – tas būtu neiespējami. Turklāt sievietes parasti izvēlas romantisku veidu kā mirt – nepakaras, nenošaujas, bet mierīgi noasiņo vai aizmieg.
Ar vājiem nerviem tālāk nelasīt, bet spiest šeit. Vai arī šeit.
Arī es esmu dažas reizes savā mūžā iedomājies par pašnāvību, lai gan nekad neesmu aizdomājies līdz tās veidam. To taču ir šausmīgi daudz – jau pieminētie četri un vēl noindēšanās. Ietriekšanās kaut kur, braucot ar mašīnu. Pastāvēt uz vilciena sliedēm. Paspēlēties ar augstspriegumu. Paskatīties, kas lācītim vēderā (vai citam lielam zvēram). Neatvērt izpletni. Pastaigāties pa ledu. Paeksperimentēt ar šaubīga paskata barību. Ielīst lapsas alā. Uzspridzināt gāzes balonu. Kļūt populāram un ļauties, lai fani saplosa. Kļūt populāram un izdarīt neveiksmīgu revolūciju..
Kaut kad labi sen Krievijas žurnālā "XAKEP", kur publicējās Daņa Šepovalovs (savējie sapratīs), bija izsludināts konkurss par labāko pašnāvības veidu. Nezināmu iemeslu dēļ gan tika publicētas tikai divas labākās atbildes.
Žurnālu man bija slinkums meklēt manā preses kaudzē, tāpēc nāksies atstāstīt pēc atmiņas.
Pirmais veids. Doties uz kādu Eiropas valsti. Pārdot vienu nieri melnajā tirgū (jo tur vairāk maksātu, nekā Krievijā). Doties atpakaļ uz Krieviju (jo tu lētāk). Sapirkties par iegūto naudu labi daudz alkohola un izdert to. Prieks un laime dzīves pēdējiem brīžiem. Atlikusī niere vienkārši netiks galā ar slodzi un persona mirs no saindēšanās ar alkoholu. (Un vēl jau arī tā kvalitāte.)
Otrais veids. Doties uz Amerikas Savienotajām valstīm. Bruņoties ar labu nazi un iebrukt kādā bērnudārzā. Noslaktēt pāris bērneļus. Brīvprātīgi padoties policistiem. Kad tiesā jautās "kāpēc ta'", atbildēt, ka tā bija pašaizsardzība. Par to, protams, tiks piespriests nāvessods. Lieta pabeigta. (ASV tādēļ, ka tur vēl piekopj tāda veida eksekūcijas. Eiropa kļuvusi pārāk mīkstsirdīga.)
Lai nu kā, es esmu pārliecināts, ka, ja es sāktu, tad tomēr pārdomātu pašā pēdējā brīdī. Vai arī, ja tas brīdis jau būtu garām (point of no return), es tik un tā sāktu nožēlot, ka apņēmos. Lai gan būtu par vēlu.