Es vienkārši nesaprotu. Nekas it kā nav noticis un nekam arī it kā nebija jābūt. It kā jau viss ir tā, kā bijis un it kā arī nekam nevajadzētu mainīties. Un tomēr - jau kopš pagājušās nedēļas sākuma man ir tāda sajūta, ka dzīve iet uz augšu. Un es nesaprotu, kāpēc.
Ir dzirdēts par tādu lietu, ka neglābjami slimu un nāvei tuvu cilvēku ķermeņi pirms pašas nāve saņemās ("uz beigām jāsarauj") un sakopo pēdējos spēkus, lai vēl pirms nāves papriecātos, izpildītu savas pēdējās vēlēšanās. Varbūt ar mani notiek tas pats. Tikai nu, garīgi, nevis fiziski..?

Vispār es kaut ko sapratu - mani nevajag nevienam, bet man vajag visus! Un tur arī ir tā starpība, ka man vienalga. Es varu dzīvot, kā gribu, man ne par ko nav jātaisnojas, jāatskaitās, jāatbild, jāšaubās. Ir vienalga. Tā ir mana dzīve un es esmu brīvs! Bet šis puksts ir pozitīvs.