manuprāt, tam nav itin nekāda sakara ar latviešu valodas mācīšanos, bet gan ar pasaules uztveri un personas psihi. :) tas ir līdzīgi kā meitenes parasti par saviem segvārdiem izvēlas vārdus pamazināmās formās - peciņa, ince, ilžuks (Tu jau to reiz rakstīji kādā no saviem stāstiem).
iespējams, ka saukt sevi trešajā personā ir šķietama iespēja izvairīties no atbildības par saviem vārdiem.

katrā ziņā, paldies Tev par apjomīgo informācijas gūzmu. pilnīi noteikti noderēs.
mana apziņa gan atsakās pieņemt domu (kuru zināju ajau agrāk), ka dodoties uz Visuma malu, nonāk atpakaļ centrā. es nesaprotu. vienkārši ne. ja nu to būtu iespējams uzzīmēt vai kāds praktiskāks piemērs.. :)
vienalga, paldies!