Lūk, es atkal neiederos, man gārsa pa šiem gadiem ir riktīgi, ēm, iepatikusies. Gārsu mākoņa zelta maliņa ir tās saknes, kas kā reizi nevienam nepatīk, bet kuras ir tikkk labi saskatāmas, tikkk lielas un labi sataustāmas, ka tur var bez maz vai ar baudu ielaist visus pirkstus zemē, kārtīgi iegrābties, satvert, aptvert visu to sakņu kamolu un vilkt, un redzēt, kas tik tur nenāk ārā - balti, trekni sakņu tārpi, un just, kā tie notrūkst, un gluži kā detektīvā sekot un meklēt, kurp tad uz visām pusēm tur vēl viss aizstīgojis - ahā!, re!, rokā ir!, un tik roc, kašā uz priekšu un velc, un roc, kašā un velc atkal, un nevari vien nobrīnīties, cik tur visa tā ir daudz. Man no šogad atgārsotajiem nepilniem 5 kvadrātmetriem sanāca divi maisi sakņu!! Un tur pat nebija tās gārsas nemaz tikk daudz.. Priekšā viss vēl vienā gārsā, aiz muguras izrakņāts kā karalaukā, bet nu. Citas nezāles ir tik.. garlaicīgi.. :)