Zinātniskā tūre turpinās arī šodien, jau astoņos esam ceļā uz NASA Reaktīvās kustības laboratoriju (JPL) Pasadenā, kur sarunāta ekskursija.

JPL radās Caltech paspārnē un viņus pārvietoja uz pašreizējo atrašanās vietu – tuksnesi, kur nekā svarīga tuvumā nebija, – lai tie nejauši kaut ko neuzspertu gaisā. Jo raķetes un sprādzieni ir, nu, būtībā viens un tas pats. Ja Hjūstonā vada visus cilvēciskos lidojumus, tad šeit JPL tiek vadītas visas robotiskās misijas – daudzie lidaparāti un divi visurgājēji uz Marsa, Cassini pie Saturna vēl pēdējās orbītas, Juno pie Jupitera, kā arī Voyager kaut kur pirms vai aiz Saules sistēmas robežas un citas misijas.

Tai JPL ciematā ielu nosaukumi doti par godu visādām misijām vai kam citam slavenam, piemēram, Surveyor Rd, Mariner rd, DSN Rd, u.c. Mums parādīja misiju kontroltelpu, no kurienes visus tos robotiņus vada, tur atrodas arī pasaules centrs (par to ir uzstādīta speciāla plāksne). Mums parādīja tīro telpu (clean room), kur pašlaik liek kopā Mars 2020. Tur ir arī daudz reālā izmēra un mazāka izmēra maketu. Curiosity, Spirit/Opportunity un Pathfinder visurgājēji ir reālā izmērā, un Pathfinder ir tāds maziņš, toties Curiosity tiešām ir milzīgs, tā ir pamatīga mašīna. Curiosity riteņos bija jāveido caurumi, lai pa tiem varētu izbirt smiltis (Spirit/Oppy to nebija, tāpēc Spirit iestiga un nepārdzīvoja ziemu). JPL tos sākotnēji izveidoja "JPL" uzraksta formā, taču NASA lika pārtaisīt, un JPL tā vietā izveidoja "parastus" caurumiņus. Neviens no NASAs neiedomājās, ka tie nozīmē to pašu "JPL" morzes kodā, un Curiosity tāds arī aizlidoja uz Marsu. Otrreiz gan tas neietu cauri, tāpēc ekskursijas vadītāja teica, ka nākamreiz JPL ko tādu būs jādara braila rakstā vai vēl kā citādi.

No turienes devāmies augšup Vilsona kalnā (5710 ft.) uz observatoriju un vēl vienu ekskursiju. Brauciens kalnā bija diezgan ilgs un nemaz ne tik vienkāršs – tur tādi stāvumi un ļoti līkumi, ka vienubrīd pat sabijos, ka tūlīt pret klinti nolauzīšu labo spoguli. Mums nebija skaidrs, kā tur var braukt lielie autobusi, taču tie ņem un brauc.

Observatorijas apmeklējums bija ļoti ilgs, pavadījām tur četras stundas līdz pussešiem vakarā, taču bija arī ļoti interesanti. Tā atrodas kalnā blakus Losandželosai, taču to, ka tur ir observatorija, zina maz cilvēku, jo lielākā daļa domā, ka tie baltie bunduļi tur kalna galā ir parasti ūdenstorņi.

Mt. Wilson observatorijā reiz bija pasaules lielākais reflektora (spoguļu) tipa teleskops – divarpus metri. Tas tur joprojām ir, taču vairs nav lielākais, protams. Bet! Tas ir lielākais teleskops, ar kuru var veikt vizuālus novērojumus – ašie zēni piemontējuši standarta okulāru pāreju. Šai observatorijā strādāja Edvīns Habls. Šeit atklāja glaktikas un maiņzvaigznes, kas palīdzēja noteikt Visuma izmērus un to, ka Visums izplešas. Šeit bijis arī Einšteins, un, kā stāstīja observatorijas astronoms/docents, viņš šeit nevis strādājis, bet atpūties un spēlējies – ar idejām, ar teleskopu un tā. Einšteins jau tajos laikos bijis liela slavenība un viņam visur sekojuši fotogrāfi, arī augšā kalnā, lai gan te viņam bijis mierīgāk.

Šobrīd observatorijā, kas reizē ir gan muzejs, gan strādājoša observatorija, pēta astroseismoloģiju un zvaigžņu spektru. Kā teica astronoms, viņiem ir superīgs darbs – klausās zvaigznes un skatās varavīksnes. :) Tā esot labākā observatorija pasaulē.

Ja JPL mums bija tāda standarta komerciāla ekskursija, tad Vilsona kalna observatorijā bija ļoti cilvēcīga ekskursija.

Kad devāmies prom, ceļā uz stāvlaukumu mums pievienojās kāds amerikāņu pāris, kas pa jokam pajautāja, vai esam ziedojuši kādu miljonu, ka tikām pie privātas ekskursijas šai observatorijā. Viņi ceļo pa valsti un ir bijuši ļoti daudzās vietās, teica, lai nebraucam uz Lasvegasu, ka tur būs par karstu. :) Pastāstīja, kāds triks noteikti jāizveic uz Hūvera dambja.

Pēc nobraukšanas atkal lejā iegriezāmies degvielas uzpildes stacijā pieliet tvertnes tālākam ceļam. Piebraucu pie tanka, sapratu, ka vāciņš šai mašīnai taču ir otrā pusē. Nu, nekas, tūlīt apgriezīšos. Un.. skrhhrrkš. Stulbi! Stulbi! Stulbi! Aiz metāla stabiņiem aizķēru un noplēsu pusi priekšējā bampera. Nu kā???!1 Nu, bāc. Stulbi. Uzmanīgi nošļūcu maliņā un kopīgiem spēkiem ar Jura, Ilgoņa un citu palīdzību tas tika atlikts vietā. Pāri palika viena plastmasas tapiņa un daži putuplasta gabaliņi. Citi izsaka komentārus, ka tā šai mašīnai, iespējams, nebija pirmā reize. Vienalga – stulbi.

Mūsu komandai vakara ēšana bija ieplānota kaut kur Pasadenā, kur vien izdosies noparkoties un iepatiksies izkārtne. Kad tikām līdz turienei, es vēlreiz uzāķēju bamperi uz apmales, sašļuku pavisam un atteicos no vakariņām ar pārējiem, lai to vietā vienkārši pastaigātos pa pilsētu. Citādi braukts te ir visur kur, pa ceļam bija Sunset bulvāris, Beverlijas bulvāris un citi atpazīstami nosaukumi, taču redzējis lielākoties esmu vien šoseju un priekšā braucošo mašīnu aizmugures. Pusotra stunda nebija daudz, taču pagaidām pietiks. Ir vēlme atteikties no dalības rītdienas plānos, taču tur jau viss rezervēts, apmaksāts un nav maināms.

Šodien nobrauktas tikai 95 jūdzes.