Jā, dažas turpmākās dienas pavadīsim slavenajā Josemītu dabas parkā. Ceļā devāmies jau ap astoņiem rītā, vispirms vēlreiz piestājot pie cita Walmart.

Jau brauciens pa šoseju uz parku sākās ar uh un ah. Bildi būs jāiztēlojas pašiem, taču tur bija tā - pavisam taisna šoseja ar kalniņiem, kuriem pāri nevar redzēt. Uzbraucot šādā kalniņā, paveras ainava ar laukiem, ko klāt gaiši brūni nokaltušas zāles un smilgu stiebri. Lauki ir kalnaini, nav līdzeni kā lauki. Bet tālu prom fonā ir blāvi un iespaidīga izmēra kalni, tie uzreiz neiekrīt acīs, tikai pēc brīža nāk apziņa, ka tie taču ir kalni, tur tālu prom fonā. Tā laikam izskatās tās prērijas.

Braucot tālāk, sākām tuvoties tam fonam un tad daudzus kilometrus ceļš sāka līkumot caur izdegušo zemi - Kalifornijas sausuma upuriem. Skats bija drūms, zeme melna un apdeguši koki. Daudz, ļoti daudz, ļoti plašas teritorijas tā izskatījās.

Un tad mēs nonācām kalnos. Ar visiem kalnu ceļiem. Kalnu ceļi kā kalnu ceļi, līkumi un stāvumi un vienkārši ārprāts. Man nav tik lielas braukšanas pieredzes kā citiem šoferiem, tāpēc nejutos ērti, pa tiem līkumojot ne uz leju, ne uz augšu. Tie ceļi ir stāvi un ar straujiem līkumiem. Par laimi, braucām dienas laikā, tādēļ vismaz viss bija labi redzams.

Ir tā, ka visa mūsu ceļotāju grupa ir sadalīta trīs komandās un katra komanda ir divās mašīnās. Bija plānots, ka būsim 24, līdz ar to pa četri katrā, taču divi diemžēl netika ielaisti ASV, bet vēl divi ieradīsies mazliet vēlāk, tāpēc, piemēram, manā auto ir divi pasažieri un es esmu vienīgais vadītājs. Vismaz pagaidām. Visas mašīnas savā starpā sazinās pa rācijām, tā ka varam ērti un operatīvi pieņemt lēmumus kaut kur apstāties vai mainīt maršrutu vai par vēl ko citu.

Pēc iebraukšanas parka teritorijā, kur, starp citu, arī darbdienā ir pamatīgs sastrēgums, kaut kā pašķīrāmies, meklējot stāvvietas, jo viss jau bija pilns, lai arī tā bija vēl diezgan agra priekšpusdiena. Kamēr visi atkal savācāmies kopā, pagāja kāda stunda. Parkā ir ļoti daudz cilvēku. Laikam slavens.

Iesildoties kalnainā dabas parka apgūšanai, programmā bija vienkāršs kāpiens līdz Yosemite Lower Falls ūdenskritumam. Tas ir tāds nepārāk liels ūdenskritums, varbūt kādi desmit metri, bet tāpat likās iespaidīgs. Kas interesanti, tam var piekļūt tuvāk - ir gājēju celiņš kopējai lietošanai, taču ir iespējams arī nokāpt no tā un pa lielākiem un mazākiem klintsbluķiem aizlēkāt un aizrāpties līdz pašam, pašam. Tas nav aizliegts, tā vietā ir brīdinājuma zīmes ar ielauztiem galvaskausiem, sak, dari, ko darīdams, pats vainīgs.

Pēc šī objekta daļēji pašķīrāmies un divatā ar Juri aizgājām līdz Mirror Lake, kas bija vairākus kilometrus garš pārgājiens. Jau pie ūdenskrituma esot, tālumā bija dzirdams pērkons, taču tagad, esot meža klusumā, tas bija ļoti labi saklausāms.

Ainavas parkā ir ļoti jaukas. To jau visi tāpat zina, kas dzirdējuši parka nosaukumu. Tur ir klintis un atbilstoša flora. Ir akmeņaini celiņi, visapkārt mētājas mazi, lieli un grandiozi klintsbluķi. Saule spīd, karstums ap +30 grādiem.

Mirror lake sasniedzām, tas nemaz nebija ezers, bet gan ar dabīgu dambi uzpludināta kalnu upe, kurā cilvēki peldējās. Palūkāju ūdeni, un tas, protams, bija auksts. Lai cik karsts būtu ārā, tik auksts ūdens man neder. Un tad sāka līt lietus.

Prom no turienes un uz savu pārkingu devāmies ar auto, ilgi sēžot sastrēgumos. Pamazām mūsu "parking place 4" atrada arī visi citi, un tad kopīgi devāmies prom, atkal pasēžot sastrēgumā. Tas ir dabas parks, ja.

Dodamies uz nakšņošanas vietu - kempingu. Pa ceļam līdz turienei vēl ir Tunnel view - skatu laukums pirms iebraukšanas kalnu tunelī. Skats no turienes ir ļoti iespaidīgs, tas ir kalnos, laikam ap 1800 metru augstumā, redzamas vairākas virsotnes tuvu un tālu.

Tunelim cauri esot jābrauc, paskandinot tauri, tā amerikāņiem pieņemts, Daumants pastāsta. Līdz tunelim bija jābrauc augšup, pēc tā atkal lejup. Tas ir sarežģīti, tie ceļi ir tik līkumoti, tie ir diezgan stāvi, vēl pretī brauc citas mašīnas, āā! Fināla posms pirms nogriešanās un kempinga vietu ir tik ļoti līkumots, ka man pat sāk reibt galva un tā kā velk uz nelabu dūšu, un es taču sēžu pie stūres, man mašīnā būtu jābūt visvieglāk, jo visu kontrolēju! Esmu priecīgs, kad varam apstāties.

Teltis ceļam jau tumsā, tāpat arī gatavojam vakariņas un dodamies gulēt. Tā kā tas ir dabas parks un te ganās lāči (grizli lāči), tad visur ir brīdinājumi par tiem un citiem dzīvniekiem. Lāčiem oža ir septiņas reizes labāka kā dzinējsuņiem, tāpēc pa nakti nekāda pārtika, kosmētika un viss cits smaržīgais nedrīkst palikt mašīnās, teltīs vai kur citur un ir jāsaliek speciālās lāču kastēs - metāla konteineros ar viltīgu šleperi, ko lācis nevar atvērt. Arī lielajiem konteineriem ir speciāli paņēmieni, lai nodrošinātos pret lāču prasmēm tos atvērt.

Šodien nobraukti kādi 150 km. Nav daudz, bet pa kalniem tas ir vairāk kā 150 km.