Pamodos, un pulkstenis rādīja 4.44. Kaut kas ar to manu iekšējo tomēr nogājis greizi. Pēc brokastīm un turpmākajiem krājumiem aizgājām uz tuvējo "cash&carry" tipa veikalu, kur ir tikai milzīgie iepakojumi, līdz ar to, piemēram, rīta jogurta bundžiņa ir aptuveni litra izmērā, cenas gan tīri labas.
Motelis gan mums ir tādā šaubīgākā rajonā. Tā vispār ir Oklenda, nevis tieši Sanfrancisko, bet robeža tāpat nav redzama, te ļoti daudz pilsētu ir saplūdušas kopā. Oklendā un arī citur zem tiltiem dzīvo bezpajumtnieki. Daudzi no tiem strādā normālos darbos, taču dzīvesvietas izmaksas ir tādas, ka nav paceļamas - SF ir otra dārgākā ASV pilsēta, pirmā ir NYC. Paši redzējām, ka uz ielas zem paklājiņa guļ, bet blakus zemē nolikts mobilais telefons. Lūk.
Atkal BART un aizbraucām pavazāties pa Sanfrancisko centru. Lai varētu vispār braukt ar vilcienu, jau pašā sākumā, vēl neizejot no lidostas, tikām pie Clipper card, kas ir apmēram Rīgas e-talons. Sabiedriskais transports gan ir diezgan dārgs, katrs brauciens ir daži dolāri, maksa par, piemēram, vilcienu atkarīga no nobrauktā attāluma. Nu, uz kartes ieskaitītie $20 ātri bija cauri.
Sanfrancisko ielas ir lēzenas, stāvas, ļoti stāvas un pavisam stāvas. Tiešām ir. Ir tādas, kur grūti kāpt, un pat pa tām brauc mašīnas. Un tramvaji. Nofotografēt to tā nemaz nevar, bildē ir slīpums, bet tas īsti neparāda to, kā ir dabā. Ir stāvs. Pat ļoti.
Uzkāpām "Coit tower", kaut kāds tornis, gan jau ka vēsturisks, no kura var labi redzēt pilsētas panorāmu. Pastaigājāmies pa krastmalu, apskatījām jūras lauvas un dažādas bodītes. Pusdienās apēdām "clam shell" - kaut kāds vietējais lepnums - no maizes kukulīša izgriezta bļodiņa, kurā ielieta jūras velšu biezzupa, izgriezto mīkstumu dod līdzi piekošanai klāt. Ēst var.
Papusdienojuši sagaidījām savu kārtu un ar kuģīti aizbraucām uz Alkatrazu, paskatīties uz urbānā nacionālā parka objektu. Alkatraza salu ieskāva migla, kas tur vasaras mēnešos ir ļoti parasta parādība, un tā paslēpj arī slaveno Zelta vārtu tiltu. Migla ir šaurā joslā un tāpēc, ka tieši tur mitro okeāna gaisu vējš dzen iekšzemē, kur tas kondensējas. Citas tādas vietas nav simtiem kilometru tuvā apkārtnē, tāpēc tilts ir miglā un iepūt.
Miglas, aukstā vēja un mitruma dēļ bijušais cietums radīja pavisam drūmu iespaidu. Pēc nokļūšanas salā katram tiek izsniegtas austiņas ar audiotūri, kuru klausoties vienatnē jāklīst pa cietumu. Tas ir interesanti, kā to visu stāsta īsti bijušie cietumnieki un apsargi, par sadzīvi, par tā laika notikumiem, par bēgšanas mēģinājumiem. Bet drūmi. Kameras ir patiešām mazas, visur restes, tumšas lampiņas, vē.. Tādā cietumā nonākt ir beigas. Un vēl migla un vējš, kas tur bija, protams, arī tajos laikos. No salas visi atgriezās nosaluši.
Kopumā tas viss radīja divējādus iespaidus - no vienas puses kā tūrisma objekts tas bija labs un vērtīgs, no otras - varbūt to labāk vajadzēja izlaist un neuzzināt, bet tā vietā rāmi paklīst pa Sanfrancisko, iegriezties kādās bodītēs un pabaudīt saulaino laiku un vietējo dzīvi.
Pēc tam jau bija diezgan vēls vakars, taču vēl bija klasiskā tūristu izprieca - brauciens ar tramvaju. Man likās, ka tas nav nepieciešams, jo vajadzīgais attālums ir viegli pieveicams ar kājām, taču, ja jau visi brauks, tad visi. Rinda uz to, protams, bija pamatīga. Un man tika iespēja braukt ar to, turoties pie margām un stāvot uz kāpnītēm - kā filmās. :) Tā tiešām drīkst darīt un gan ielas, gan otrā pusē. Ja nu tuvojas pretīmbraucošs tramvajs, tad vadītājs par to laikus brīdina, lai nesanāk "fatal mistake" - jāierauj vēders un tā. Labi, brauciens bija tīri jauks, jo var uz pilsētu un tās stāvajām ielām paskatīties arī no šīs puses - tramvajs gan rāpās augšup, gan brauca lejup. Pat iedomāties negribu, kas notiktu, ja tam pēkšņi beigtos bremzes. Ā, savos galapunktos tas uzbrauc uz speciālas platformas un divi vīri to ar rokām apgriež braukšanai pretējā virzienā uz pareizajām sliedēm. Nesaprotamu iemeslu dēļ mums nelika maksāt par braucienu - skaidru naudu paņēma, taču tie, kas parādīja savas Clipper kartis, tās nelika pīkstināt. Tā arī nesapratām.
Pēc šīs atrakcijas daļa nolēma pabaudīt naksnīgo pilsētas dzīvi un aiziet uz "Cheesecake factory". Jo taču "Cheesecake factory"! Kad tur nonācām, izrādījās, ka priekšā ir milzīga rinda, kurā pavadījām kādu pusstundu, līdz nolēmām nopirkt pa tortes gabaliņam un doties atpakaļ uz viesnīcu, jo gan jau kaut kādā brīdī sabiedriskais transports pārstātu kursēt un tāpat jau sāka kļūt vēls. Izvēlējāmies dažādus toršu veidus, katrs pa vienam vai diviem gabaliem. Vakarā tos nodegustējām un laikam visi saprata, ka arī viens gabaliņš tomēr ir par daudz. Tie bija lieli un ļoti garšīgi, bet torte ir torte. Tomēr ļoti garšīgi, man bija lemoncello un kaut kāds "outrageous chocolate" vai kas tāds. Iesaku, bet iesaku arī neaizrauties un nepārvērtēt savas spējas.