Šovakar tik ilgi kritu svītriņai un Felipem uz nerviem, ka mani piespieda atzīties, kas tur ar tām bundžiņām, kur rezultāti un kas par desām.
Alus bundžiņas, ko meklēju un vācu pa ceļmalām, man tiešām vajadzēja FOR SCIENCE!, un izdevās arī savākt labu čupiņu.
Tās bundžiņas bija kā fotoaparāti ar ļoooti ilgu ekspozīcijas laiku un 180° platu skatleņķi, lai pierakstītu Saules ceļu debesīs (katru nākamo dienu tā ir mazliet citā augstumā virs horizonta) – solargrāfs.
Pēc bundžiņu savākšanas no tām izkrata beigtos kukainīšus un gliemezīšus, tās izmazgā, izdur mazu caurumiņu, ieliek fotopapīru, aiztaisa ciet un kaut kur pamet uz pusgadu ar skatu uz dienvidiem. Vēlams arī iekšpusi izpūst ar melnu, matētu krāsu, lai nav atspīdumu. Pirms saulgriežiem tās atkal savāc, fotopapīru ieskenē, uztaisa pozitīvu, apstrādā, nopūšas un noglabā dziļā mapītē, jo nekas prātīgs tā īsti šoreiz nav sanācis.
Es zināju, ka pirmajai reizei rezultāti būs pašvaki, tomēr cerēju gan uz labākiem, bet nu, ja dažu nedēļu laikā saule nospīd tikai pusotru dienu, tad, heh.. Un vispār. No 12 tikai astoņi attēli ir tādi, kurus drīkst atrādīt citiem.
Mācība nākamajai sezonai:
- interesantāka ainava
- pēc iespējas interesantāka ainava
- bundžiņu noteikti jāizpūš ar melno krāsu vai jālieto matēto papīru
- pēc iespējas mazāks caurumiņš
- bundžiņu jāliek ieslīpi uz augšu, jo zeme turpat apakšā nav interesanta
- vajag pierakstīt, kas kur nolikts un kas no kurienes savākts, jo pēc tam atcerēties..
- ar negatīvu pēc izņemšanas no bundžiņas jāapietas uzmanīgāk, tas parasti ir mitrs vai pat slapjš, jāļauj tam brīvi nožūt, nedrīkst kaut kur piespiest
Bet nu eksperiments tiek turpināts, un to droši vien varēs izkopt līdz sirmam vecumam šādā ātrumā.
Kas interesanti, vienā attēlā redzama degoša laterna (ja var saprast, kurp jāskatās) – tomēr pat tik jūtīgi.