Lieliska svētdiena! Biju uz Ungura, izlidināju pūķi, izšļūkājos pa sniegu, vējš, saule, pilnīgs wiii!!

Braucām kopā ar Uķeri un Evu, kas ir tāds.. interesants precēts pāris. Bet nu to pa ceļam kaut kā var pārdzīvot. Pie ezera izrādījās, ka viņš ir aizmirsis slalomzābakus mājās (!), tāpēc kādu brīdi es varēju ezeru svītrot pilnīgi viens, izklaidējot tālumā esošos bļitkotājus, kamēr šie aizbrauca līdz Žagarkalna nomai.

Visu ziemu gaidīju šādu dienu – beidzot ir pietiekami stiprs vējš, ir bijis ilgs sals, ezers ir aizsalis, sniegs pa virsu, un vēl tik zilas debesis un saulaina diena! Turklāt saule ir aiz muguras, nevis acīs! Un brīvdiena! Pilns komplekts!

Tās sajūtas īsti nevar ne aprakstīt, ne nofilmēt, tas ir tik forši – sniegs zem slēpēm "ssssssss", vējš gar ķiveri "šššššš", trapece mazliet iečīkstas, atgulties un just vēja spēku ar visu ķermeni, skatīties, kā slēpju gali šķeļ gludo sniegu, just kā pret zemāko kāju sitas sniegs no augstākās slēpes. Un ātrums.. GPS lielāko ātrumu uzrādīja 39 km/h, bet kopā šurp turp pa ezeru nošļūkāju 27 km. Beigās viss bija sasvītrots.

Uķers sūdzējās, ka neesot sērsnas, pa to pavisam cita braukšana, bet nunez, man ļoti patika pa sniegu. Pa sērsnu ir daudz lielāki ātrumi, tur var tā pavisam ļoti iekantēt, ka iet kā pa sliedi, taču to var citreiz – pa sniegu šitā vēl nebiju braucis, iekantēt varēju pietiekami, tikai dažas reizes sajutu, ka slēpe tiek līdz ledum. (Turklāt uz sērsnas ir neforšāk krist.)

Bija liela vēlēšanās pirmdien neiet uz darbu, bet aizbraukt uz Unguru vēlreiz – vējš mazliet lielāks, virziens tas pats, īī!! Bet nu tagad man tomēr sāp kājas, rokas, mazliet sāni, tāpēc nezinu gan, vai tiešām to tā gribētos. Kaut gan droši vien, ja tiktu līdz ezeram, aizmirstu visas kaites.

Sestdien arī bija saulains un vējains, tāpēc izbraucu ar velo pa ceļiem un.. vietām, kur vasarā bija ceļi. Neko daudz, bet vismaz 20 km, un beigās gan nosalu.

________________________
* Ja neskaita mīlēšanos, labākais, ko darīt ziemā.