Pirms pusotras nedēļas man bija kāds incidents starp mani kā velobraucēju un Rīgas satiksmes autobusa vadītāju.

Notikums bija svētdien, 17. jūnijā, sūdzība RD un RS tika nosūtīta trešdien, un tagad nedēļu vēlāk rīta pusē saņēmu meilu no 7. autobusu parka Vecākā maršrutu pārrauga, kurā viņš lūdz manu telefona numuru, lai par to incidentu parunātos.

Pēcpusdienā no viņa saņēmu zvanu, viņš saka, ka vainīgais vadītājs ļoti nožēlo savu rīcību, ir gatavs atvainoties man personīgi (viņš stāvot turpat blakus), ja es vēlos ar viņu runāt, un esot gatavs piedāvāt man kaut kādu kompensāciju, lai tikai šo situāciju atrisinātu mierīgā ceļā. Mums bija garāka saruna, nekā es te rakstu, bet vispār tā. Dzirdēt vadītāja atvainošanos man nelikās nepieciešams, lai arī to piedāvāja vairākas reizes, jo viņš runājot krieviski, arī no pārējiem bonusiem atteicos.

Varat mani saukt par mīkstsirdīgu, lētticīgu vai ideālistu, bet man ar to šoreiz pietika. Panākt viņa atlaišanu vai bargu sodīšanu nebija mans mērķis. Varu ticēt vai neticēt, cik ļoti viņš to nožēlo, bet kaut kādu mācību viņš tomēr būs dabūjis, ka tas, ko viņš dara uz ielas, nepaliek gluži bez sekām, bet turpinās ar izsaukšanu pie augstākstāvošiem, skaidrošanos un nervozēšanu, kādu likteni "cietusī" puse lems, tāpēc es ceru, ka viņš tiešām vairs tā uz ielas ar savu autobusu nerīkosies. Par to zvanītājs bija drošs, lai gan piebilda, ka, protams, nevar galvot par pārējiem 600 RS šoferiem.

Tagad man jānosūta vēstule RS, ka sūdzību atsaucu un pretenziju vairs nav.

Pusstundu vēlāk pienāca meiliņš no RD sekretariāta ar izdrukātu, parakstītu un ieskenētu papīru, ka mans iesniegums pārsūtīts RS, un lai no viņiem arī gaidu atbildi.

Mācība – RS ir jēga sūdzēties, RD – nav. Vai arī tad pa tiešo pie Nila caur tviteri, kā to bija izdarījis kāds, kurš lasīja iepriekšējo ierakstu.

(Varbūt vajadzēja skarbāk, taču toreiz biju gatavs nolauzt spoguļus un izsist lukturus, bet tagad tas viss jau vairs neliekas tik ļoti dramatiski.)