Ja septiņos no rīta, lietum gāžot, prātā mēģina atrisināt trīs lietas vienlaikus un aizmirst telefonu uz mašīnas jumta, tad to pēc tam var atrast kādus divsimt metrus no mājām, kad tam pārbraukusi pāri vismaz viena, drīzāk vēl kāda mašīna, varbūt arī es pats. Paspēju izbraukt ārpus Siguldas, kad sapratu, ka kaut kas, kaut kas, kaut kas bija jāizdara. Telefons man bija jāatrod, jo tam komplektā bija arī tiesības un ID karte.

Klišejas par meidinčaina un tā, bet tas joprojām ir ieslēgts un darbojas, pagaidām gan tikai kā uzstājīgs modinātājs, jo atslēgt to nevar, ekrāns nemaz nedarbojas, bet viss pārējais izskatās kā jauns. Toties ir miers, ka nav zvanu, īsziņu, e-pastu čekošanas, un pie tā pat varētu pierast. Kam vajadzēs, tas atradīs. Vien ibankā netieku, lol.

Kad pirms dažiem mēnešiem meklēju, kādu telefonu pirkt, tad kolēģi man ieteica aifonu, uanplus, eldžī, uauei, gūglpiksel un citus brendus. Tagad bija līdzīgi, taču, kad norādīju uz savu mozaīku un pateicu, ka ar tādu sešsimtplus eiru vērto būtu izdarījis tieši to pašu, viņi kaut kā piekrita. Ekrānu pasūtīju, tās vēl nav pašas beigas.