Pamodos no pilsētas dunas, varbūt tā tāda bija jau naktī, taču pirms aizmigšanas nepamanīju. Pēc dažu stundu miega kārtīgi pabrokastojām un devāmies uz lidostu. Jau iepriekš sapratu, ka nakts pastaiga tomēr bija ļoti laba lieta, un tagad, autobusā transferējoties atpakaļ uz lidostu, sapratu, ka tiešām tā, citādi visu Turciju redzētu vien tā pa busa logu, bet tagad iespaidos ir arī vietējā dzīve no ietvju puses.

Lidostā mūs pārbaudīja kopā piecas reizes. Tā nevāji. Pasi varbūt pat vēl kādu reizi. Priekšā gandrīz 11000 km lidojums uz 12.5 stundām. Vāks. Mēs lidosim līdzi dienai, mazliet atpaliekot, - izlidošana plkst. 13, ielidošana​ ap plkst. 16 pēc vietējā laika. Kopā mūsu diennakts ir ar 36 stundām.

Lidojums bija grūts. Priekšā sēdēja kaut kāda turku-kanādiešu ģimene, kas jau uzreiz nolaida krēslu atzveltnes, visu laiku trokšņoja un pēc tam atstāja iespaidīgu cūcību zemē. Noskatījos četras filmas, necik nepagulēju, reizēm pastaigājāmies pa ejām, jo nosēdēt visu laiku, protams, nevar. Baroja mūs divreiz - blakussēdētāji teica, ka pamazas porcijas, man bija tieši laikā. Liellopa kotletes ar sautētiem dārzeņiem, silta maizīte, kaut kāda nesaprotama biezputra, gurķi, tomāti, salāti, pudiņš saldajā. Otrreiz paņēmu pastu. Ja nu kādu interesē visas detaļas. Citādi nekā tāda aizraujoša.

Uz Stambulu man iedalīja vietu pie loga. Nolaidāmies pēc saulrieta, no augšas pilsēta izskatījās skaisti. Arī uz ASV man kaut kā iedalīja A vietu - pie loga. Šai virzienā gan labāk izvēlēties vietu pie ejas, ja ir iespēja, jo, pirmkārt, var iet staigāt, kad pašam ienāk prātā, un, otrkārt, logus tāpat jātur aizvērtus, lai salonā būtu tumšs. Un A pusē ir dienvidi, līdz ar to žilbinoša saule. Lidojums dīvainā, taču loģiskā kārtā veda atpakaļ - pārlidojām Liepāju, tad Skandināviju. Tālāk pāri Grenlandei tieši pa vidu. Tur bija skaisti - aisbergu miljoni, ledāji, kalni un tad viss tikai balts, kad sākās ledus cepure. Skatījos gan, kas redzams kamerā zem lidmašīnas vēdera, gan aizgājām pie izejām, pačolēt pa durvju lodziņu. Apkalpe to neļāva darīt ilgi, taču būtisko redzējām. Tālāk pāri Kanādai ar neskaitāmajiem ezeriem un plašajiem mežiem, un sniegotām virsotnēm. Un ASV - redzēju Lielos ezerus no augšas. Pirms nolaišanās Sanfrancisko pamanīju arī kādu radioteleskopa šķīvi.

Sēžot lidostā, iekšējais pulkstenis vēl neko aizdomīgu nejūt. Vēlāk vakarā ap desmitiem, mēģinot ātri pierakstīt dienas gaitas, tad gan jutu, ka ik pa brīdim vienkārši aizmiegu.

No lidostas mūs prom aizvizināja vilciens vai metro, īsti nezinu, saucas BART un daļu ceļa veica pazemē. Tas ir netīrs, tāpēc labu pirmo iespaudu neradīja. Pirmais labais un īsteni Sanfrancisko iespaids bija, kad, ejot no pieturas uz savu moteli, pirmoreiz ieraudzīju tās šaurās, garās divstāvu koka mājas vienu pie otras. Kā filmās un seriālos. Vakarā nekur pastaigāties iet nebija vēlmes, jo miegs un viss.

Pamodos, un pulkstenis rādīja 4.44. Kaut kas ar to manu iekšējo tomēr nogājis greizi. Pēc brokastīm un turpmākajiem krājumiem aizgājām uz tuvējo "cash&carry" tipa veikalu, kur ir tikai milzīgie iepakojumi, līdz ar to, piemēram, rīta jogurta bundžiņa ir aptuveni litra izmērā, cenas gan tīri labas.

Motelis gan mums ir tādā šaubīgākā rajonā. Tā vispār ir Oklenda, nevis tieši Sanfrancisko, bet robeža tāpat nav redzama, te ļoti daudz pilsētu ir saplūdušas kopā. Oklendā un arī citur zem tiltiem dzīvo bezpajumtnieki. Daudzi no tiem strādā normālos darbos, taču dzīvesvietas izmaksas ir tādas, ka nav paceļamas - SF ir otra dārgākā ASV pilsēta, pirmā ir NYC. Paši redzējām, ka uz ielas zem paklājiņa guļ, bet blakus zemē nolikts mobilais telefons. Lūk.

Atkal BART un aizbraucām pavazāties pa Sanfrancisko centru. Lai varētu vispār braukt ar vilcienu, jau pašā sākumā, vēl neizejot no lidostas, tikām pie Clipper card, kas ir apmēram Rīgas e-talons. Sabiedriskais transports gan ir diezgan dārgs, katrs brauciens ir daži dolāri, maksa par, piemēram, vilcienu atkarīga no nobrauktā attāluma. Nu, uz kartes ieskaitītie $20 ātri bija cauri.

Sanfrancisko ielas ir lēzenas, stāvas, ļoti stāvas un pavisam stāvas. Tiešām ir. Ir tādas, kur grūti kāpt, un pat pa tām brauc mašīnas. Un tramvaji. Nofotografēt to tā nemaz nevar, bildē ir slīpums, bet tas īsti neparāda to, kā ir dabā. Ir stāvs. Pat ļoti.

Uzkāpām "Coit tower", kaut kāds tornis, gan jau ka vēsturisks, no kura var labi redzēt pilsētas panorāmu. Pastaigājāmies pa krastmalu, apskatījām jūras lauvas un dažādas bodītes. Pusdienās apēdām "clam shell" - kaut kāds vietējais lepnums - no maizes kukulīša izgriezta bļodiņa, kurā ielieta jūras velšu biezzupa, izgriezto mīkstumu dod līdzi piekošanai klāt. Ēst var.

Papusdienojuši sagaidījām savu kārtu un ar kuģīti aizbraucām uz Alkatrazu, paskatīties uz urbānā nacionālā parka objektu. Alkatraza salu ieskāva migla, kas tur vasaras mēnešos ir ļoti parasta parādība, un tā paslēpj arī slaveno Zelta vārtu tiltu. Migla ir šaurā joslā un tāpēc, ka tieši tur mitro okeāna gaisu vējš dzen iekšzemē, kur tas kondensējas. Citas tādas vietas nav simtiem kilometru tuvā apkārtnē, tāpēc tilts ir miglā un iepūt.

Miglas, aukstā vēja un mitruma dēļ bijušais cietums radīja pavisam drūmu iespaidu. Pēc nokļūšanas salā katram tiek izsniegtas austiņas ar audiotūri, kuru klausoties vienatnē jāklīst pa cietumu. Tas ir interesanti, kā to visu stāsta īsti bijušie cietumnieki un apsargi, par sadzīvi, par tā laika notikumiem, par bēgšanas mēģinājumiem. Bet drūmi. Kameras ir patiešām mazas, visur restes, tumšas lampiņas, vē.. Tādā cietumā nonākt ir beigas. Un vēl migla un vējš, kas tur bija, protams, arī tajos laikos. No salas visi atgriezās nosaluši.

Kopumā tas viss radīja divējādus iespaidus - no vienas puses kā tūrisma objekts tas bija labs un vērtīgs, no otras - varbūt to labāk vajadzēja izlaist un neuzzināt, bet tā vietā rāmi paklīst pa Sanfrancisko, iegriezties kādās bodītēs un pabaudīt saulaino laiku un vietējo dzīvi.

Pēc tam jau bija diezgan vēls vakars, taču vēl bija klasiskā tūristu izprieca - brauciens ar tramvaju. Man likās, ka tas nav nepieciešams, jo vajadzīgais attālums ir viegli pieveicams ar kājām, taču, ja jau visi brauks, tad visi. Rinda uz to, protams, bija pamatīga. Un man tika iespēja braukt ar to, turoties pie margām un stāvot uz kāpnītēm - kā filmās. :) Tā tiešām drīkst darīt un gan ielas, gan otrā pusē. Ja nu tuvojas pretīmbraucošs tramvajs, tad vadītājs par to laikus brīdina, lai nesanāk "fatal mistake" - jāierauj vēders un tā. Labi, brauciens bija tīri jauks, jo var uz pilsētu un tās stāvajām ielām paskatīties arī no šīs puses - tramvajs gan rāpās augšup, gan brauca lejup. Pat iedomāties negribu, kas notiktu, ja tam pēkšņi beigtos bremzes. Ā, savos galapunktos tas uzbrauc uz speciālas platformas un divi vīri to ar rokām apgriež braukšanai pretējā virzienā uz pareizajām sliedēm. Nesaprotamu iemeslu dēļ mums nelika maksāt par braucienu - skaidru naudu paņēma, taču tie, kas parādīja savas Clipper kartis, tās nelika pīkstināt. Tā arī nesapratām.

Pēc šīs atrakcijas daļa nolēma pabaudīt naksnīgo pilsētas dzīvi un aiziet uz "Cheesecake factory". Jo taču "Cheesecake factory"! Kad tur nonācām, izrādījās, ka priekšā ir milzīga rinda, kurā pavadījām kādu pusstundu, līdz nolēmām nopirkt pa tortes gabaliņam un doties atpakaļ uz viesnīcu, jo gan jau kaut kādā brīdī sabiedriskais transports pārstātu kursēt un tāpat jau sāka kļūt vēls. Izvēlējāmies dažādus toršu veidus, katrs pa vienam vai diviem gabaliem. Vakarā tos nodegustējām un laikam visi saprata, ka arī viens gabaliņš tomēr ir par daudz. Tie bija lieli un ļoti garšīgi, bet torte ir torte. Tomēr ļoti garšīgi, man bija lemoncello un kaut kāds "outrageous chocolate" vai kas tāds. Iesaku, bet iesaku arī neaizrauties un nepārvērtēt savas spējas.

(Šai brīdī man jāatzīstas, ka vēlme bija apzinīgi katru dienu pierakstīt dienas notikumus un ielikt biwzhiņas, taču dienas gaita ir tāda, ka vakaros to nav spēka darīt, tāpēc rakstu es dažas dienas pēc īstajām dienām, un arī bilžu laikam tomēr sinhroni ar tekstu nebūs.)

Arī šorīt pamodos neparastā laikā - pulkstenis rādīja 4.42, tas sāk vilkt uz kādu tendenci.

Brokastīs otrs vakardienas tortes "gabaliņš". Oh em džī, tā tomēr nebija laba doma. :) Tas ir tik labs, bet liels un nevar neapēst, bet apēst gandrīz nevar, un pēc tam to vēl ilgi varēja just. Bet labs. Bet man par lielu. Bet tāpat labs.

Šīs dienas programmā ir apskatīt citu pilsētas simbolu - Zelta vārtu tiltu, gan pa gabalu uz visu ainu, gan klātienē arī aptaustīt.

Kā jau katru rītu, arī šorīt prom dodamies ar Bārtu. Pēc tam pilsētā sagaidījām dažus citus, kas nedzīvoja ar mums, bet gan kaučsērfingoja kur citur (es nezinu iemeslus), un ar autobusu devāmies uz tiltu. Autobuss ir autobuss, tur nav daudz ko stāstīt. Līdzīgi kā vilcienā Clipper card jānopīkstina gan iekāpjot, gan izkāpjot.

Jau pa ceļam bija redzams, ka tilts arī šorīt ir miglā. Autobuss mūs pārveda tam pāri, pēc tam brīdi pastāvējām skatu laukumiņā ar citiem tūristiem, skatoties uz miglu, un sākām kāpt kalnā. Nosaukumu tam gan vairs neatceros, taču tas atrodas tieši blakus tiltam. No tā būtu jābūt iespaidīgam skatam, taču viss miglā. Ilgi gaidot, brīžiem caur biezo miglu tomēr bija iespējams saskatīt vienu balstu, tad otru, uz dažām sekundēm visu kopā, tad tikai vantis, tad atkal vienu balstu. Bet nu kopainu gluži neguvām. Kāpām lejup un gājām pāri. Tas bija diezgan ilgs gājiens, tilts ir garš, bet bija tīri ok.

Turpinājām pārgājienu atpakaļ uz centru, pa ceļam apmeklējot vēsturisku objektu ar iespaidīgām kolonnām un kupolu. Tā arī nesapratu, kas tas ir un vai celts mūsdienās kā kopija, vai senlaikos, bet izskatījās kā no senās Romas laikiem. Ieturējāmies burgernīcā, bija garšīgi. Man gan nav, ar ko salīdzināt, jo ikdienā tos neēdu, taču bija garšīgi. Kamēr pārējie piebeidza savas pusdienas, iegriezos tuvējā zoo veikaliņā ar izkārtni logā "going out of business", kur mani laipni sagaidīja.

Tad ar mani notika tas pats, kas ar citiem jau bija noticis - ar mani sāka runāt tāpat vien. :) Vispirms pajautāja, vai esmu no citurienes, un tad jau visu pārējo, pastāstīju, no kurienes esmu, par mūsu braucienu, par Saules aptumsumu, kad un kur tas būs. Zināju, ka cilvēki ir draudzīgi, bet pašam to pieredzēt bija ļoti jauki. Arī lielajos veikalos te jautā, vai viss labi, vai visu izdevās atrast, kā patika, bet tā varētu arī būt veikala politika, es vēl nezinu.

No centra devāmies prom ar trolejbusu, tā ka esmu izmēģinājis laikam visus SF transporta veidus. Izņemot parastos tramvajus, kas nav senie. Tie parastie tramvaji gan vispār izskatās apmēram tādi kā Daugavpilī, nav nekas moderns, taču pietiekami stilīgs. Trolejbuss mūs līdz galam neaizveda, jo esot kaut kāds ugunsgrēks un tālāk nebraukšot.

Tālāk ceļojumā būs jābrauc pašiem, tāpēc nozīmētie šoferi devās uz autonomu pēc savām automašīnām. Ieskaitot mani. Visā visumā man parasti nepārāk patīk braukt, bet šoreiz nav izvēles. Tā kā divus no mūsu grupas neielaida ASV nepareizi aizpildītas ESTA dēļ, tad tika pamainītas komandas, un man būs vien jāsēž pie stūres ilgi un dikti.

Nomas kantora atsūtītais šoferis bija pļāpīgs, ieinteresējās par latviešu valodu, jo nevarēja to saprast, teica, ka izklausoties slāviska, uz ko atbildē saņēma īso vēstures kursu, ka mums ar krieviem nav nekā kopīga. Uz to viņš atbildēja ar stāstu no Bībeles par Bābeles torni. :)

Nomā bijām ilgāk kā plānots, jo kopā nepieciešami seši auto, jānokārto dažādas formalitātes, turklāt arī piešķirtie auto tika mainīti, jo vienam, piemēram, bija pilnīgi nobrauktas riepas. Mums tika viens Chrysler Voyager, viens Jeep, viens Dodge Charger (izskatās zvērā, bet nekā cita tur nav), viens Nissan un divi Hyundai – Sonata un Elantra man. Pirmoreiz par tādu uzzināju, neko sliktu gan nevaru teikt, vismaz negarlaicīgi sarkanā krāsā (citiem ir melnā, baltā un sudrabkrāsā).

Pārbrauciens no nomas līdz motelim grasījās kļūt par sarežģītu pārbaudījumu, jo jau šķita, ka būs jābrauc vienam pašam pa SF šosejām un ielām, taču tad blakussēdētāja lomai pieteicās Laura, kas lieliski mūs abus aiznavigēja pa pareizajām nobrauktuvēm un krustojumiem līdz pašam galam. Jauka meitene.

Sakrāmējuši mantiņas, pa ceļam vēl iegriezāmies Walmart sapirkt nepieciešamo pārtiku un lietas turpmākajām divām, trim dienām. Par Walmart gan jau visi dzirdējuši, milzīgs, amerikānisks lielveikals.

Motelī nonācām tumsā (braukt jau pirmajā dienā pa tumsu bija neforši) un lielā karstumā, temperatūra vēl naktī bija virs +30C. Motelis bija Mercedā un tā izkārtnē dega tikai trīs burti - tas bija MOT.

Nobraukti kādi 200 km.

Jā, dažas turpmākās dienas pavadīsim slavenajā Josemītu dabas parkā. Ceļā devāmies jau ap astoņiem rītā, vispirms vēlreiz piestājot pie cita Walmart.

Jau brauciens pa šoseju uz parku sākās ar uh un ah. Bildi būs jāiztēlojas pašiem, taču tur bija tā - pavisam taisna šoseja ar kalniņiem, kuriem pāri nevar redzēt. Uzbraucot šādā kalniņā, paveras ainava ar laukiem, ko klāt gaiši brūni nokaltušas zāles un smilgu stiebri. Lauki ir kalnaini, nav līdzeni kā lauki. Bet tālu prom fonā ir blāvi un iespaidīga izmēra kalni, tie uzreiz neiekrīt acīs, tikai pēc brīža nāk apziņa, ka tie taču ir kalni, tur tālu prom fonā. Tā laikam izskatās tās prērijas.

Braucot tālāk, sākām tuvoties tam fonam un tad daudzus kilometrus ceļš sāka līkumot caur izdegušo zemi - Kalifornijas sausuma upuriem. Skats bija drūms, zeme melna un apdeguši koki. Daudz, ļoti daudz, ļoti plašas teritorijas tā izskatījās.

Un tad mēs nonācām kalnos. Ar visiem kalnu ceļiem. Kalnu ceļi kā kalnu ceļi, līkumi un stāvumi un vienkārši ārprāts. Man nav tik lielas braukšanas pieredzes kā citiem šoferiem, tāpēc nejutos ērti, pa tiem līkumojot ne uz leju, ne uz augšu. Tie ceļi ir stāvi un ar straujiem līkumiem. Par laimi, braucām dienas laikā, tādēļ vismaz viss bija labi redzams.

Ir tā, ka visa mūsu ceļotāju grupa ir sadalīta trīs komandās un katra komanda ir divās mašīnās. Bija plānots, ka būsim 24, līdz ar to pa četri katrā, taču divi diemžēl netika ielaisti ASV, bet vēl divi ieradīsies mazliet vēlāk, tāpēc, piemēram, manā auto ir divi pasažieri un es esmu vienīgais vadītājs. Vismaz pagaidām. Visas mašīnas savā starpā sazinās pa rācijām, tā ka varam ērti un operatīvi pieņemt lēmumus kaut kur apstāties vai mainīt maršrutu vai par vēl ko citu.

Pēc iebraukšanas parka teritorijā, kur, starp citu, arī darbdienā ir pamatīgs sastrēgums, kaut kā pašķīrāmies, meklējot stāvvietas, jo viss jau bija pilns, lai arī tā bija vēl diezgan agra priekšpusdiena. Kamēr visi atkal savācāmies kopā, pagāja kāda stunda. Parkā ir ļoti daudz cilvēku. Laikam slavens.

Iesildoties kalnainā dabas parka apgūšanai, programmā bija vienkāršs kāpiens līdz Yosemite Lower Falls ūdenskritumam. Tas ir tāds nepārāk liels ūdenskritums, varbūt kādi desmit metri, bet tāpat likās iespaidīgs. Kas interesanti, tam var piekļūt tuvāk - ir gājēju celiņš kopējai lietošanai, taču ir iespējams arī nokāpt no tā un pa lielākiem un mazākiem klintsbluķiem aizlēkāt un aizrāpties līdz pašam, pašam. Tas nav aizliegts, tā vietā ir brīdinājuma zīmes ar ielauztiem galvaskausiem, sak, dari, ko darīdams, pats vainīgs.

Pēc šī objekta daļēji pašķīrāmies un divatā ar Juri aizgājām līdz Mirror Lake, kas bija vairākus kilometrus garš pārgājiens. Jau pie ūdenskrituma esot, tālumā bija dzirdams pērkons, taču tagad, esot meža klusumā, tas bija ļoti labi saklausāms.

Ainavas parkā ir ļoti jaukas. To jau visi tāpat zina, kas dzirdējuši parka nosaukumu. Tur ir klintis un atbilstoša flora. Ir akmeņaini celiņi, visapkārt mētājas mazi, lieli un grandiozi klintsbluķi. Saule spīd, karstums ap +30 grādiem.

Mirror lake sasniedzām, tas nemaz nebija ezers, bet gan ar dabīgu dambi uzpludināta kalnu upe, kurā cilvēki peldējās. Palūkāju ūdeni, un tas, protams, bija auksts. Lai cik karsts būtu ārā, tik auksts ūdens man neder. Un tad sāka līt lietus.

Prom no turienes un uz savu pārkingu devāmies ar auto, ilgi sēžot sastrēgumos. Pamazām mūsu "parking place 4" atrada arī visi citi, un tad kopīgi devāmies prom, atkal pasēžot sastrēgumā. Tas ir dabas parks, ja.

Dodamies uz nakšņošanas vietu - kempingu. Pa ceļam līdz turienei vēl ir Tunnel view - skatu laukums pirms iebraukšanas kalnu tunelī. Skats no turienes ir ļoti iespaidīgs, tas ir kalnos, laikam ap 1800 metru augstumā, redzamas vairākas virsotnes tuvu un tālu.

Tunelim cauri esot jābrauc, paskandinot tauri, tā amerikāņiem pieņemts, Daumants pastāsta. Līdz tunelim bija jābrauc augšup, pēc tā atkal lejup. Tas ir sarežģīti, tie ceļi ir tik līkumoti, tie ir diezgan stāvi, vēl pretī brauc citas mašīnas, āā! Fināla posms pirms nogriešanās un kempinga vietu ir tik ļoti līkumots, ka man pat sāk reibt galva un tā kā velk uz nelabu dūšu, un es taču sēžu pie stūres, man mašīnā būtu jābūt visvieglāk, jo visu kontrolēju! Esmu priecīgs, kad varam apstāties.

Teltis ceļam jau tumsā, tāpat arī gatavojam vakariņas un dodamies gulēt. Tā kā tas ir dabas parks un te ganās lāči (grizli lāči), tad visur ir brīdinājumi par tiem un citiem dzīvniekiem. Lāčiem oža ir septiņas reizes labāka kā dzinējsuņiem, tāpēc pa nakti nekāda pārtika, kosmētika un viss cits smaržīgais nedrīkst palikt mašīnās, teltīs vai kur citur un ir jāsaliek speciālās lāču kastēs - metāla konteineros ar viltīgu šleperi, ko lācis nevar atvērt. Arī lielajiem konteineriem ir speciāli paņēmieni, lai nodrošinātos pret lāču prasmēm tos atvērt.

Šodien nobraukti kādi 150 km. Nav daudz, bet pa kalniem tas ir vairāk kā 150 km.