Šovakar nejauši uzdūros orķestru defilē pasākumam pie Brīvības pieminekļa. Līdz šim dziesmu un deju svētki bija tikai caur televīziju, nu beidzot tiku pie kaut kā arī klātienē. Bija tīri jauki, man patika, neesmu eksperts, bet līmenis likās pietiekami augsts. Es tikai īsti nesaprotu visu to uzbūvi – par orķestri ir skaidrs, bet kā tur nonāk tās meitenes ar karogiem un pušķiem, kas nemuzicē? Mūzikas skolotājs saprot, ka spēlmaņu ir pietiekami, lai varētu kaut kur piedalīties un padefilēt, taču vajag vēl lielāku pulku, tāpēc izliek sludinājumu pie ziņojumu dēļa, ka meklē statistes? Vai arī tās ir vēl tik labas prasmes nesasniegušas mūziķes, kuras vismaz tā tiek iesaistītas un dota iespēja piedalīties?
Tiešām nezinu, skolas orķestrim nekad neesmu bijis tuvumā, tikai kā klausītājs.
Esmu piedalījies dziesmu un deju svētkos, taču atceros no tā kaut kā ļoti maz. Tas bija mazajās klasēs, un man nez kāpēc šķiet, ka tie bija lielie svētki, ne skolēnu svētki. Kaut gan varbūt tas bija divas reizes.. Es skaidri atceros, ka esmu dejojis Mežparka estrādes priekšā – tur, kur asfalts starp dziedātājiem un skatītājiem, bija diezgan slapjš, jo arī lija, taču atceros, ka viss bija pozitīvi. Taču es kaut kā atceros, ka esmu bijis arī tur augšā – starp dziedātājiem. Tā ka it kā.. Varbūt tā otrā tomēr ir viltus atmiņa, es jau vairs nezinu.
Trešais, ko atceros, ka kaut kādā ilgākā pārtraukumā kopā ar dejošanas (vai dziedāšanas) biedriem aizbraucām uz Rīgas dzīvokli, kur viņi ātri vien izkrāmēja manu mantu kasti (sarkana finiera kaste uz ritenīšiem, manuprāt, tāda bija katram tais laikos). Kad devāmies atkal prom, viss bija pa zemi, un tētis retoriski jautāja, kurš to savāks. Vairāk gan gandrīz neko vairs neatceros. Šķiet, ka būtu bijis jābūt vairāk.
Nākamajā dienā atcerējos, ka esmu taču dejojis arī Daugavas stadionā.